ŽURNĀLS Tiesību prakse

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta un Judikatūras nodaļas tiesu prakses apkopojums

Apstiprināts ar Senāta Civillietu departamenta tiesnešu un Civillietu tiesu palātas tiesnešu kopsēdes lēmumu

Tiesu praksē ik gadu palielinās izskatīto lietu skaits, kas tiesās ierosinātas par servitūtu nodibināšanu vai par strīdiem, kas rodas, lietojot servitūtus.

Apkopojot tiesu praksi, analizēti Senāta Civillietu departamenta spriedumi lietās, kas izskatītas 2005. un 2006.gadā un apgabaltiesu Civillietu tiesas kolēģiju spriedumi. Pētījumā analizēti arī 22 pirmās instances tiesas spriedumi.

Servitūtu tiesību vispārējos noteikumus regulē Civillikuma 1130.?1140.pants, kas nosaka servitūtu nodibināšanas un izmantošanas vispārējos principus, no kuriem īpaša vērība pievēršama tālākminētajiem principiem.

1. Šaubu gadījumā pieņemams, ka servitūts nodibināms vismazākā apmērā (Civillikuma 1132.pants).

2. Servitūts apgrūtina īpašumu (lietu), nevis īpašnieku (Civillikuma 1134.pants).

3. Servitūts dod labumu tā izlietotājam, kurš ir servitūta tiesības valdītājs (Civillikuma 1135.pants).

4. Servitūts ir nedalāma tiesība (Civillikuma 1136.pants).

5. Pati servitūta tiesība ir lietojuma tiesība. Servitūta valdītājs (izmantotājs), kuram pieder servitūta tiesība, ir valdošā īpašuma īpašnieks, pārvaldnieks, nomnieks vai arī īrnieks (Civillikuma 1138.pants).

6. Servitūta valdītāja valdījuma tiesība ir lietu tiesība.

7. Kalpojošās lietas īpašnieks nedrīkst likt šķēršļus servitūta lietotājam.

8. Servitūta lietotājam servitūts jāizlieto taisnprātīgi, ievērojot servitūta nodibināšanas mērķi, un pēc iespējas saudzīgi (Civillikuma 1139.pants).

Civillikuma 894.pants nosaka ? ja kāds tikai vienu reizi izlietojis tiesību, tad ar to jau pietiek, lai viņš iegūtu šīs tiesības valdījumu. Šajā sakarā nav vienotas izpratnes par to, kas ir servitūts kā lietojuma tiesība (Civillikuma 1130.pants – servitūts ir kalpojošā īpašuma aprobežojums lietošanas ziņā) un kas ir servitūta valdītājs un servitūta valdītāja valdījuma tiesība (Civillikuma 1138.pants – servitūtu var valdīt, servitūta tiesību izlietojot). Tātad servitūts pats kā tāds ir lietojuma tiesība, bet valdošā īpašuma īpašnieks ir servitūta valdītājs un lietotājs. Šajos likuma pantos norādītā terminoloģija dažkārt tiek interpretēta atšķirīgi.

Izskatot J. prasību pret A. par servitūta ierakstīšanu zemesgrāmatā (Senāta lieta SKC-33/2005), prasītājs ir norādījis, ka braucamā ceļa servitūts pastāv jau kopš 18.gadsimta. Prasītājs atsaucas uz Civillikuma 894.pantu, ka braucamais ceļš lietots jau agrāk. Patiesībā faktiskais lietojums ir nepietiekams servitūta nodibināšanai (sk. tālāk spriedumus Senāta lietās SKC-320 un SKC-392). Ir nepieciešams konstatēt, ka servitūta nodibināšana ir nepieciešama, lai tas dotu labumu valdošajam īpašumam ne tikai nejauši vai uz kādu laiku, bet ar savām pastāvīgām īpašībām (Civillikuma 1146.pants).

Neprecīza ir norāde Senāta spriedumā, ka, atzīstot servitūta tiesību, atbildētājam (kalpojošā īpašuma īpašniekam) tiktu traucēta piekļūšana ēkām. Tas neatbilst Civillikuma 1148.panta noteikumam. Piešķirot servitūtu, kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam nezūd tiesība pašam izlietot servitūta objektā ietilpstošās īpašuma daļas lietojumu. Nav ņemts vērā, ka servitūts apgrūtina kalpojošo īpašumu, nevis tā īpašnieku (Civillikuma 1134.pants). Nav arī pareizs formulējums, ka, piešķirot servitūtu, prasītāja zemes daļā nonāktu atbildētāja izveidotā caureja un iekoptas lauksaimnieciski apstrādātas zemes platības. Servitūta noteikšana nenozīmē, ka tā lietojumā esošā zeme nonāk servitūta valdītāja zemes daļā.