ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Subjektīvās tiesības ir tiesību subjektam no objektīvām tiesībām piešķirts tiesisks pilnvarojums jeb tiesiska iespēja, ko tas var izlietot savās interesēs un aizstāvēt ar tiesiskiem līdzekļiem.

Mg.iur. Kristīne Jaunzeme,  Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Juridiskā departamenta direktore

Subjektīvo tiesību priekšnoteikums ir principiāla nostādne, ka konkrētais pilsonis pats var prasīt, lai tiek izpildīts tas, ko viņam garantē valsts objektīvās tiesības.¹ Objektīvās tiesības nosaka tiesību un pienākumu saturu, kas attiecībā uz individuāli noteiktu personu materializējas tās subjektīvajās tiesībās. Ja valsts piemēro tiesību priekšrakstus attiecībā uz atsevišķu personu, tad demokrātiskā un tiesiskā valstī tas vienmēr rada personas tiesības uz savu likumīgo tiesību un interešu aizsardzību. Subjektīvās tiesības ir tiesību subjektam no objektīvām tiesībām piešķirts tiesisks pilnvarojums jeb tiesiska iespēja, ko tas var izlietot savās interesēs un aizstāvēt ar tiesiskiem līdzekļiem.²

Šā raksta mērķis ir analizēt Eiropas Savienības struktūrfondu projekta iesniedzēja subjektīvo tiesību saturu nacionālā regulējuma ietvaros, iesniedzot struktūrfonda projekta iesniegumu projektam nepieciešamā finansējuma saņemšanai no struktūrfonda.

Kā to nosaka Eiropas Savienības struktūrfondu vadības likuma 5.pants, struktūrfonda projekta iesnieguma iesniegšana saskaņā ar šo likumu nerada pienākumu struktūrfondu vadībā iesaistītajai institūcijai piešķirt struktūrfonda projekta iesniedzējam vai grantu shēmas projekta iesniedzējam finansējumu struktūrfonda projekta ieviešanai.³ Līdz ar to rodas jautājumi: (1) kāds ir struktūrfondu projekta iesniedzēja subjektīvo tiesību saturs; (2) vai tiesību aktos noteiktās procedūras veicina šo subjektīvo tiesību ievērošanu, nosaka taisnīgu un atklātu vērtēšanas procedūru.

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem vai vismaz tās ieskicētu un raisītu diskusiju, autore analizēs: (1) lēmuma par struktūrfondu finansējuma piešķiršanas vai nepiešķiršanas pieņemšanas procedūru un būtību; (2) apstrīdēšanas institūta īstenošanas iespējas projekta iesnieguma noraidīšanas gadījumā; (3) administratīvo tiesu lomu, pārbaudot iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu un pamatotību. Šā raksta ietvaros autore neanalizēs jautājumu par finansējuma līguma slēgšanu ar projekta iesniedzēju par finansējuma saņemšanu, bet lielākā uzmanība tiks veltīta tieši iestādes lēmumiem struktūrfondu jomā, kur privātas personas likumīgās tiesības un intereses ir aizskartas un kur no privātas personas puses tīri objektīvi nepieciešama šo interešu un tiesību aizsardzība. Rakstā minēto jautājumu analīze, neraugoties uz drīz gaidāmo jaunā Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadības likuma pieņemšanu, pēc autores ieskata, ir laikā un vietā, jo noraidīto struktūrfondu projektu iesniedzēji savu tiesību aizsardzībai ir izmantojuši apstrīdēšanas institūta iespējas un/vai ir vērsušies ar pieteikumiem Administratīvajā rajona tiesā, vai arī minētās tiesību aizsardzību iespējas vēl izmantos.