ŽURNĀLS Eiropas telpā

Eiropas Kopienu konkurences tiesības

1. Ievads

Viens no Eiropas Kopienu (EK) pamatmērķiem ir nodrošināt brīvu ekonomisku resursu plūsmu kopējā tirgus ietvaros. Tomēr EK likumdevēju pasākumi, kuri vērsti uz muitas barjeru, nacionālo kvotu un diskriminācijas novēršanu, zaudētu savu nozīmi, ja tirgus dalībniekiem būtu atļauts slēgt konkurenci ierobežojošas vienošanās.

Brīvā tirgū uzņēmējdarbība ir konkurences spēle. Reizēm uzņēmumi vēlas izvairīties no konkurences savā starpā un mēģina paši diktēt spēles noteikumus. Reizēm lielākais spēlētājs var mēģināt izspiest konkurentus no tirgus. EK konkurences politikas mērķis ir nodrošināt iekšējā tirgus veiksmīgu funkcionēšanu, kā arī patērētāju un nelielu uzņēmumu aizsardzību. Visiem uzņēmumiem iekšējā tirgū ir jākonkurē vienādos apstākļos. EK tiesībās konkurences tiesības ir viena no nozīmīgākajām un plašāk regulētajām nozarēm.

EK konkurences tiesības aptver divas jomas: konkurences noteikumus un valsts atbalsta noteikumus. Konkurences noteikumu uzdevums ir nepieļaut tirgus dalībnieku vienošanos nolūkā ierobežot konkurenci, kas varētu negatīvi ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Piemēram, nav pieļaujama situācija, kad atsevišķi uzņēmumi vai uzņēmumu grupas vienojas par cenu noteikšanu tirgū. Tāpat nav pieļaujama arī tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Turklāt Eiropas Komisija veic uzņēmumu apvienošanās kontroli, ja pastāv draudi, ka jaunizveidotais uzņēmums varētu apdraudēt godīgu konkurenci iekšējā tirgū.

Latvijas konkurences tiesības ir ne tikai cieši saistītas ar EK konkurences noteikumiem, bet tās ir radītas un pilnveidotas ar mērķi sagatavot Latvijas tirgu EK kopējai tirdzniecības telpai. Konkurences likums tika izstrādāts un arī pašlaik tiek piemērots, vadoties no EK konkurences tiesību noteikumiem un principiem. Tādēļ, piemērojot un interpretējot Konkurences likuma normas, jāvadās no EK konkurences tiesībām un to pieņemtās interpretācijas.

1.1. Konkurences politika, tās mērķi un uzdevumi

Konkurences aizsardzība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tirgus ekonomikas efektīvas funkcionēšanas veicināšanai.

Konkurences tiesību stūrakmens ir ekonomisko teoriju piemērošana, tirgus dalībnieku rīcības analīze no ekonomiskā viedokļa. Konkurences tiesību būtība ir panākt šādu mērķu sasniegšanu: zemākas cenas, labākās preces un pakalpojumi un lielāka izvēle.

Jāatceras, ka konkurences tiesību mērķis nekādā gadījumā nedrīkst būt konkurentu aizsardzība. Tik tiešām – gadījumos, kad tirgū ir efektīva konkurence, vājiem un konkurēt nespējīgiem tirgus dalībniekiem nav jāpiedāvā mākslīga aizsardzība, jo tā tiks kropļota konkurence starp šiem neefektīvajiem un citiem, daudz spēcīgākajiem, tirgus dalībniekiem.

Tāpat konkurences tiesības nebūtu jāuztver kā līdzeklis lielāka tirgus dalībnieku skaita nodrošināšanai, it īpaši tādēļ, ka daudzi tirgi ir raksturojami ar mēroga ekonomikas pazīmēm. Mēroga ekonomika nozīmē, ka minimālais efektīvas darbības līmenis noteiktā tirgū ir augsts.¹ Līdz ar to tirgū ienākošiem konkurentiem laika periodā, kamēr tiek sasniegts attiecīgais līmenis, ir daudz lielāki izdevumi vienas preču vienības ražošanai nekā jau esošajiem tirgus dalībniekiem, tāpēc jauno tirgus dalībnieku konkurētspēja ir ievērojami zemāka.²

Visbeidzot, interpretējot terminu “konkurenti” jāņem vērā gan faktiskie, gan potenciālie konkurenti. Uzņēmumu uzskata par faktisku konkurentu, ja tas darbojas tajā pašā konkrētajā tirgū vai spēj īsā laikā pārorientēt ražošanu uz konkrētajiem produktiem (vai uz citiem ģeogrāfiskajiem tirgiem) un tirgot tos bez būtiskām papildu izmaksām vai riskiem, reaģējot uz nelielu un pastāvīgu relatīvo cenu paaugstināšanos.

Tomēr, ja ienākšana tirgū radītu nepieciešamību būtiski koriģēt esošos materiālos un nemateriālos aktīvus, veikt papildu ieguldījumus, pieņemt stratēģiskus lēmumus vai piedzīvot kavējumus, uzņēmums tomēr netiks uzskatīts par konkurentu, bet par potenciālu konkurentu.³ Uzņēmumu uzskata par potenciālu konkurentu, ja ir pierādījumi, ka šis uzņēmums varētu uzņemties un, domājams, uzņemtos nepieciešamos papildu ieguldījumus vai nepieciešamās pārorientēšanas izmaksas, lai varētu iekļūt konkrētajā tirgū, reaģējot uz nelielu un pastāvīgu relatīvo cenu paaugstināšanos. Šis novērtējums jābalsta uz reālu pamatojumu, nepietiek ar teorētisku iespēju iekļūt tirgū.⁴ Iekļūšanai tirgū jānotiek pietiekami ātri, lai potenciālās iekļūšanas draudi būtu tirgus dalībnieka izturēšanās ierobežojums. Parasti tas nozīmē, ka iekļūšanai jānotiek īsā laikā (piemēram, Eiropas Komisija norāda⁵ uz viena gada periodu kā maksimālo). Tomēr atsevišķos gadījumos var ņemt vērā arī ilgākus laika periodus.

1.2. Konkrētā tirgus noteikšana

Konkrētā tirgus definēšanas kritērijus galvenokārt piemēro, lai analizētu konkrētus darbības veidus tirgū, kā arī lai analizētu produktu piedāvājuma strukturālās izmaiņas.⁶

Definējot konkrēto tirgu, tiek noskaidrots, kāds ir konkrētais preces tirgus un kā definējams konkrētais ģeogrāfiskais tirgus. Gan preces, gan ģeogrāfiskā tirgus definēšanas mērķis ir identificēt tos faktiskos attiecīgo uzņēmumu konkurentus, kas spēj ierobežot attiecīgo uzņēmumu darbības un neļaut tiem darboties, nepakļaujoties efektīvam konkurences spiedienam.⁷

1.2.1. Konkrētais preces tirgus

Konkrētā tirgus noteikšana ir nepieciešama, lai noteiktu robežas, kādās tirgus dalībnieki sacenšas vai atrodas tādos apstākļos, kuros tie var sacensties. Konkrētās preces tirgus ir tā tirgus daļa, kurā ir iekļauti visi iespējamie šīs preces aizstājēji kā no pieprasījuma, tā arī no piedāvājuma viedokļa.⁸ To, kas tiek uzskatīts par savstarpēji aizstājamu preci, nosaka, izvērtējot vairākus kritērijus, piemēram, preces cenu, kvalitāti, iespējamo pieprasījuma un pieejamības aizstājamību u.c.

Konkrētā tirgus noteikšana dod iespēju uzzināt visu konkrētajā tirgū piedāvāto preču daudzumu un katra atsevišķā tirgus dalībnieka piedāvāto preču daudzumu tajā pašā tirgū.⁹ Zinot šos lielumus, ir iespējams noteikt katra tirgus dalībnieka tirgus daļu. Savukārt tirgus daļas noteikšanai ir ļoti svarīga praktiska nozīme. Piemēram, tirgus daļas lielums ir viens no būtiskākajiem apstākļiem, nosakot, vai tirgus dalībnieks atrodas vai neatrodas dominējošā stāvoklī, kā arī ir nozīmīgs kritērijs, izvērtējot tirgus dalībnieku noslēgtās vienošanās ietekmi uz konkrēto tirgu.¹⁰

(a) Eiropas Kopienu tiesības

EKT Hoffmann-La Roche lietā devusi šādu konkrētā preces tirgus definīciju:

”Ja produktu var izmantot dažādiem nolūkiem un šīs dažādās izmantošanas atbilst ekonomiskajām vajadzībām, kas arī atšķiras, ir labs iemesls pieņemt, ka saskaņā ar apstākļiem šis produkts var piederēt atsevišķiem tirgiem, kuriem var būt īpašas pazīmes, kas atšķiras gan struktūras, gan konkurences apstākļu ziņā.”¹¹

Eiropas Komisija definē konkrēto preces tirgu kā tādu, kurš ietver visus produktus un/vai pakalpojumus, kas produktu īpašību, cenu vai paredzētā pielietojuma dēļ no patērētāja viedokļa uzskatāmi par apmaināmiem vai aizstājamiem.¹²

Definējot konkrēto preces tirgu, tiek analizēta pieprasījuma aizstājamība un piedāvājuma aizstājamība. 

(i) Pieprasījuma aizstājamība

Tirgus dalībnieks nevar būtiski ietekmēt tirgus apstākļus, piemēram, cenas, ja tā klientiem pastāv iespēja viegli pārorientēties uz pieejamiem aizstājošiem produktiem vai citā teritorijā esošiem piegādātājiem. Tieši tāpēc ir jāanalizē pieprasījuma aizstājamība. Būtībā tirgus definīcijas piemērošana izpaužas tādējādi, ka attiecīgo uzņēmumu klientiem tiek identificēti efektīvi alternatīvi piedāvājuma avoti gan produktu/pakalpojumu, gan piegādātāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas ziņā.¹³

Viens no kritērijiem, kas ņemams vērā, izvērtējot iespējamo preču aizstājamību, ir preču pazīmes. Vērtējot šādas pazīmes, preču funkcionālajām īpašībām ir piešķirama lielāka nozīme nekā to ārējā veidola vai uzbūves īpatnībām.

Viens no spilgtākajiem piemēriem konkrētā preces tirgus definīcijai ir United Brands lieta,¹⁴ kurā bija jānoskaidro, vai banāni ir svaigu augļu tirgus sastāvdaļa, kā to apgalvo pieteikuma iesniedzējs, jo patērētāji tos var pamatoti aizstāt ar citu veidu svaigiem augļiem, piemēram, āboliem, apelsīniem, vīnogām, persikiem, zemenēm utt. EKT nolēma šādi:

“...Banānu specifiskās īpašības ietekmē patērētāja izvēli un rosina viņu uzreiz nepieņemt citus augļus kā aizstājējus.