ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un civilprocesā

IV. Principu praktiskā pielietošana (dinamika)

Mg. iur. summa cum laude BAIBA RUDEVSKA, LU doktorante

Foto: no personiskā arhīva

Autore sirsnīgi pateicas LU Juridiskās fakultātes lektorei un Augstākās tiesas senatorei Dr. iur. Jautrītei Briedei par palīdzību kasācijas tiesas judikatūras apzināšanā.

Rakstu sērijas iepriekšējā (trešajā) daļā¹ tika apskatīti procesuālo normu intertemporālās piemērošanas principi to miera stāvoklī, t.i., to saturs un izpratne, bet šajā rakstu sērijas daļā aplūkosim šo principu praktisko piemērošanu. Šajā rakstā aplūkosim procesuālajās tiesībās vadošā “jaunā likuma tūlītējās piemērošanas principa” pielietošanu un robežas, aiz kurām priekšroka dodama “vecā likuma izdzīvošanas principam”.

Tomēr, pirms pāriet pie tūlītējās piemērošanas principa praktiskās pielietošanas vadlīnijām, autore vēlas atspoguļot dažas svarīgākās ar šī principa piemērošanu saistītās problēmas un izplatītākās kļūdas, kuras autore ir identificējusi Latvijas iestāžu un tiesu praksē, kā arī tās, kuras ir identificējuši franču speciālisti Francijas tiesu praksē.

1. Ar procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas principa praktisko pielietošanu saistītās problēmas

Kaut arī tiesību teorijas nostādnes normu intertemporālajā piemērošanā liekas skaidras un saprotamas (skat. rakstu sērijas otro daļu²), procesuālo normu tūlītējās piemērošanas principa pielietošana ne visos gadījumos būs vienkārša, t. i., tāda, kas neizraisītu likuma piemērotāja kļūdas. Tūlīt apskatīsim dažas no izplatītākajām problēmām, kas ir saistītas ar šī principa praktisko piemērošanu.

Problēma Nr. 1: Atsevišķos gadījumos jaunās procesuālās normas tūlītēja piemērošana jau iesāktiem procesiem (vai procesuālām darbībām) faktiski nozīmēs jaunās normas patvaļīgu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.³ Piemēram, Francijas Reimsas apelācijas tiesa (cour d’appel de Reims) 1975. gada 21. februāra spriedumā civillietā noteica: “[..] ja runa ir par procesuālajām normām, tad jaunais likums piemērojams visiem procesiem un procesuālajām darbībām, kas uzsāktas pirms tā spēkā stāšanās un vēl turpinās”.⁴ Šī Reimsas apelācijas tiesas nostāja bija nepareiza, jo ar tās palīdzību tā faktiski jaunajai tiesību normai konkrētajā situācijā piešķīra atpakaļejošu spēku. Tādēļ vienmēr ir jāatceras, ka minētais princips ir piemērojams ļoti uzmanīgi un nebūt ne “visiem” uzsāktajiem procesiem un procesuālajām darbībām.

Problēma Nr. 2: Ir gadījumi, kuros jaunās normas tūlītēja piemērošana diezgan absurdā veidā sadala vai nu procesuālo darbību, vai paša procesa norisi, vai arī procesuālā dokumenta formas ievērošanas prasības. Piemēram, Francijas Bordo apelācijas tiesa (cour d’appel de Bordeaux) savā 1978. gada 16. februāra spriedumā civillietā noteica: “[..] prasītājam obligāti jāievēro procesuālā dokumenta formas prasības, kas bija spēkā saskaņā ar iepriekšējo likumu, taču no jaunā likuma spēkā stāšanās brīža tam pašam prasītājam attiecībā uz to pašu dokumentu jau ir jāievēro formas jaunās prasības”.⁵ Arī Bordo apelācijas tiesas secinājums bija absurds, jo sadalīja divās daļās tāda procesuālā dokumenta formas nosacījumus, kas sastādīts pirms jaunā likuma spēkā stāšanās.⁶

Ja analoģiska situācija rastos Latvijas tiesu praksē, tad šāda procesuālā dokumenta formas prasībām būtu jāpiemēro CPL 3. pantā vai APL 102. panta otrajā daļā noteiktais procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas princips. Tā piemērošanas praktiskā puse izpaustos šādi: tā kā dokumenta sastādīšana ir vienreizējs fakts, kas notiek konkrētā datumā, tad šāda dokumenta formas prasībām ir piemērojama tā procesuālā norma, kas bija spēkā šī dokumenta sastādīšanas dienā (skat., piemēram, CPL 3. pantu, kurā ir teikts: “Tiesvedību civillietā regulē civilprocesuālo tiesību normas, kas ir spēkā [..] atsevišķu procesuālo darbību (šajā gadījumā procesuālā dokumenta sastādīšanas – autores piebilde) izpildīšanas laikā”). Tas, ka lietas izskatīšanas brīdī šī norma ir zaudējusi spēku, vēl nenozīmē, ka šī vecā norma nav piemērojama minētā procesuālā dokumenta formas prasību noteikšanā (ja dokuments sastādīts vecās normas darbības laikā).⁷

Problēma Nr. 3: Atsevišķos gadījumos materiālo tiesību normu izmaiņas var izsaukt arī procesuālo normu izmaiņas, piemēram, lietu piekritības jautājumos. Tā kā likumdevējs tiešā veidā ir izmainījis tikai materiālo tiesību normu, tad šādos gadījumos tiesu kompetences izmaiņām nebūs piemērojams tas pats princips, kas būtu piemērojams, ja likumdevējs tiešā veidā būtu mainījis tiesu kompetences normas (kas plašākajā nozīmē ir uzskatāmas par procesuālajām normām). Procesuālo tiesību zinātnē sastopams viedoklis, saskaņā ar kuru minētajos gadījumos jau iesāktajos procesos piemērojams nevis jaunā procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas princips, bet gan vecā likuma izdzīvošanas princips.⁸ Apkopojot teikto, var secināt: ja materiālās tiesību normas izmaiņas dēļ mainās arī tiesu kompetence, tad jau iesāktos procesos attiecībā uz tiesu kompetenci jāturpina piemērot vecā procesuālā norma, proti, lieta izskatāma tajā tiesā, kurai lieta bija piekritīga pieteikuma iesniegšanas brīdī.

Minētās situācijas uzskatāms piemērs atrodams APL 1. panta trešajā daļā, kura ar 2006. gada 26. oktobra likumu “Grozījumi Administratīvā procesa likumā”⁹ izteikta jaunā redakcijā, attiecīgi mainot administratīvā akta definīciju (skat. tabulu Nr. 1).

No abu APL normu – vecās un jaunās – salīdzinājuma izriet, ka jaunā redakcija runā nevis par “iestādes darbinieku”, bet gan par “amatpersonu”, kas ir šaurāks jēdziens. Šajā sakarā autore minēs konkrētu piemēru, kas izveidojies vienas tiešās valsts pārvaldes iestādes praksē.

2005.gada 15.novembrī augstākstāvošā iestāde “VM” saņēma iesniegumu par pārraudzībā esošās iestādes “S” 2006. gada 1. novembra rīkojuma “Par A disciplinārsodu”¹⁰ atcelšanu. A bija iestādes “S” darbinieks, bet ne amatpersona. Brīdī, kad A pārsūdzēja rīkojumu “Par A disciplinārsodu”, spēkā bija APL 1. panta trešās daļas vecā redakcija. Saskaņā ar APL augstākstāvošajai iestādei “VM” savs lēmums bija jāpieņem ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma iesniegšanas dienas, t. i., līdz 2006. gada 15. decembrim. Taču 2006. gada 1. decembrī stājās spēkā APL 1. panta trešās daļas jaunā redakcija, kas no administratīvā akta definīcijas izslēdz lēmumus par iestāžu darbinieku disciplināru sodīšanu. Augstākstāvošā iestāde “VM” savā 2006. gada 15. decembra lēmumā¹¹ atrada šādu minētās situācijas risinājumu:

“Tā kā “VM” ir vadošā valsts pārvaldes iestāde veselības nozarē, tai ir jādarbojas saskaņā ar publisko tiesību principiem, kuri nosaka, ka jaunā tiesību norma piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), tas ir, jaunā tiesību norma ir piemērojama līdz ar tās spēkā stāšanos (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA–13 11. punktu un 2006. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. SKA–23 13. punktu). Tādējādi ministrijai, sākot ar 2006. gada 1. decembri, bija jāpieņem lēmums attiecībā uz iesniedzēja iesniegumu, pamatojoties uz APL 1. panta trešās daļas redakciju, kas bija spēkā no 2006. gada 1. decembra. Turklāt ministrijai savā darbā ir jāievēro tiesiskuma princips un tā nevar pieņemt lēmumu uz spēkā neesošām tiesību normām (autores izcēlums). [..] Iestādes “S” rīkojums par iesniedzēja disciplināru sodīšanu no 2006. gada 1. decembra vairs nav uzskatāms par administratīvo aktu. Tādēļ to nevar apstrīdēt administratīvā procesa ietvaros APL noteiktajā kārtībā augstākā iestādē. Strīds risināms Darba likumā, Darba strīdu likumā un CPL noteiktajā kārtībā. Tādējādi arī ministrijai nav tiesību pēc būtības izskatīt iesniedzēja iesniegumu, un tai ir jāatsakās ierosināt administratīvo lietu (APL 56. p. 2. d.).”

No iepriekš minētā redzams, ka ir izveidojusies interesanta situācija: ja augstākstāvošā iestāde “VM” nevilcinātos ar lēmuma pieņemšanu un paspētu to pieņemt līdz 1. decembrim, tad minētais rīkojums par disciplinārsodu būtu uzskatāms par administratīvo aktu un tam piemērojamas APL normas. Savukārt, tā kā iestāde “VM” savu lēmumu pieņēma pēc 1. decembra, tā administratīvo lietu izbeidza, norādot, ka lieta nododama izskatīšanai Darba likumā un CPL noteiktajā kārtībā. Kā vērtējama šāda situācija un kā vērtējams augstākstāvošās iestādes “VM” lēmums?

Pēc autores domām, atbilde būtu šāda:

1) APL 1. panta trešā daļa ir materiāla tiesību norma, kas definē jēdzienu “administratīvais akts”. Līdz ar to tā tiešā veidā nemaina administratīvo lietu piekritību (par to sīkāk skat. tālāk raksta 2.1. punktā);

2) “VM” apgalvojums, ka “iestādes “S” rīkojums par iesniedzēja disciplināru sodīšanu no 2006. gada 1. decembra vairs nav uzskatāms par administratīvo aktu un tādēļ to nevar apstrīdēt administratīvā procesa ietvaros APL noteiktajā kārtībā augstākā iestādē”, ir aplams, jo apstrīdēšanas brīdī (2006. gada 13. novembrī) šis rīkojums bija uzskatāms par administratīvo aktu, un tādēļ to varēja apstrīdēt administratīvā procesa ietvaros augstākstāvošajā iestādē. “VM” arguments būtu pareizs tad, ja iesniedzējs rīkojumu augstākstāvošajā iestādē būtu apstrīdējis pēc 2006. gada 1. decembra (vai tieši 2006. gada 1. decembrī). Tādējādi “VM” šajā teikumā vienlaikus pieļāva tās pašas kļūdas, kuras iepriekš aplūkotajos piemēros Nr. 1 un Nr. 2 bija pieļāvušas Reimsas apelācijas tiesa 1975. gada 21. februāra spriedumā, procesuālās normas piemērojot ar atpakaļejošu spēku, un Bordo apelācijas tiesa savā 1978. gada 16. februāra spriedumā, absurdā veidā sadalot divās daļās konkrētas procesuālās darbības norisi (mūsu apskatītajā gadījumā tā bija administratīvā akta apstrīdēšana);

3) nevar piekrist iestādes “VM” netieši izteiktajam viedoklim¹² par to, ka administratīvā akta apstrīdēšana ir “apstāklis, kas radies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās”. Apstrīdēšana ir vienreizējs fakts, kas notiek dienā, kad iesniegts pieteicēja iesniegums (skat. APL 77. p.). Konkrētajā gadījumā iesniegums APL noteiktajā kārtībā iestādē “S” bija iesniegts 2006. gada 13. novembrī un “VM” to saņēma 15. novembrī. Tātad administratīvā akta apstrīdēšana notika brīdī, kad spēkā bija APL 1. panta trešās daļas vecā redakcija. Tas nozīmē, ka nav nekāda tiesiska pamata apgalvot, ka APL 1. panta trešās daļas vecās redakcijas piemērošana faktam, kas noticis šīs normas spēkā esamības laikā, būtu spēkā neesošas tiesību normas piemērošana. Tieši pretēji – iestādes “VM” rīcība, piemērojot jauno normu vienreizējam faktam, kas noticis vecās normas darbības laikā, ir uzskatāma par jaunās normas patvaļīgu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku;

4) jāsecina, ka iestāde “VM” nav veikusi publisko tiesību normu iedalījumu materiālajās un procesuālajās normās. Uz publiskajām tiesībām tā skatījās kā uz homogēnu normu kopumu, lai gan tajās ietilpst gan materiālās, gan procesuālās normas. Tā rezultātā “VM” procesuālo normu intertemporālajā piemērošanā pielietoja Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūru, kas faktiski attiecas tikai uz materiālo publisko tiesību normu intertemporālo piemērošanu (šajā sakarā skat. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktā norādīto: “Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver sevī [..] atbilstošās judikatūras izmantošanu [..].”¹³ Tas nozīmē, ka judikatūru arī ir jāprot izmantot, nevis uz to jāatsaucas bez liekas domāšanas);