Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

17. Jūnijs 2008 /Nr.23 (528)

Prasības nodrošinājuma bīstamā daba likumā un tiesu praksē
9 komentāri
LL.M
Daimārs Škutāns
(Kembridžas Universitāte), zvērinātu advokātu biroja "Spilbridge" advokāts
LL.M
Elīna Čakste-Rāzna
(Humbolta Universitāte Berlīnē), zvērinātu advokātu biroja "Spilbridge" advokāte

Prasības nodrošināšanas institūtam Latvijas civilprocesā nekad nav bijusi raksturīga skaidrība un tiesiskā noteiktība, par ko autori jau ir rakstījuši iepriekš,1 bet pēdējā prasības nodrošināšanas institūta fundamentālā revīzija 2006. gadā, mūsuprāt, starp prāvniekiem ir nepārdomāti izjaukusi arī procesuālo līdzsvaru, kas iepriekš pastāvēja vismaz kaut kādā mērā. Rakstā izvērtēti visi nozīmīgākie procesuālie posmi prasības nodrošināšanas jautājumos, un tiek secināts, ka esošais prasības nodrošināšanas institūts ir tik labvēlīgs prasītājam, ka atbildētājam ir jāsāk pārdomāt, vai Latvijas civilprocesā vairs vispār pastāv sacīkstes princips, jo šobrīd prasītājam ar prasības nodrošināšanu paveras iespējas panākt atbildētāja izputināšanu pat pirms lietas izskatīšanas pirma­jā instancē.

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
6
0
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (9)
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Nodrošinātājs
28. Jūlijs 2008 / 13:33
0
ATBILDĒT
Kā vienmēr! Raksts ir apskatīts no vienas puses, respektīvī, no atbildētāja pozīcijām!

Trūkst abu pušu interešu un tiesību analīze! Piemēram, šaubos vai tantukam kuram izkrāpts kārtējais nekustamais īpašums un kurš tagad tiesājās un lūdz nodrošināt prasību, jo veiklie darboņi cenšas jau atsavināt īpašumu, būtu nepieciešamie naudas līdzekļi, kas, ja nemaldos pēc autoru piedāvājuma būtu līdzvērtīgs nodrošinātai prasības summai, labi, ja tantuks "sakasīs" naudu valsts nodevai un labākajā gadījumā advokātam!
Anonīms lietotājs
19. Jūnijs 2008 / 11:34
0
ATBILDĒT
nepamatotu šķērsli daudziem prasītājiem, tādējādi iestatot svaru kausus nepamatoti par labu atbildētājiem. Tas ir koks ar diviem galiem! Turklāt, autoru piedāvātā summas, ko jāiemaksā prasītājam, apmēra noteikšanas metode diez vai ir adekvāta, jo saskaņā ar to minētās summas apmērs atkarīgs no prasītāja mantiskā stāvokļa, bet tas savukārt var novest pie tā, ka, lai apietu vai mazinātu pašu autoru aizstāvēto zaudējumu nodrošināšanas pienākumu, prasītāji pirms tiesvedības uzsākšanas cedēs savus prasījumus mazāk turīgiem, bet kontrolējamiem prasītājiem (meitas sabiedrībām utt.) vai tiesvedības nolūkiem tiks dibinātas atsevišķas juridiskas personas (special purpose vehicles; litigation vehicles) bez jebkādas mantas, kam tiks cedēti prasījumi tiesvedības uzsākšanai.



Ceturtkārt, autori nepamatoti uzskata par šokējošu Augstākās tiesas praksē izvirzīto tēzi, ka uz cesionāru pāriet tikai pats no līguma izrietošais prasījums, bet ne cedentam un parādniekam līgumā pielīgtā tiesība prāvoties šķīrējtiesā, tādējādi atļaujot cesionāram celt prasības Latvijas tiesās. Lai arī var piekrist tam, ka gan Ņujorkas konvencija, gan Romas konvencija šai sakarā noteikti varētu būt relevantas (lai gan Romas konvencijas 2. pants, starp citu, nosaka, ka Romas konvencijas noteikumi nav piemērojami šķīrējtiesu līgumiem un tiesu izvēles līgumiem un Giuliano Lagarde ziņojumā ir minēti iemesli šķīrējtiesu līgumu neietveršanai Romas konvencijas tvērumā), un tādēļ tiesām tās visticamāk ir jāpiemēro, nav taisnība, ka visur pasaulē tiek atzīts, ka šķīrējtiesas līgumam ir jābūt saistošam arī cesionāram. Ne visur šķīrējtiesas līgumi tiek apskatīti tikai to ekonomiskās vērtības gaismā. Turklāt, nekas neaizliedz pusēm līgumā noteikt cesijas aizliegumu, kas līdz ar to nepieļauj šķīrējtiesas līguma apiešanu ar cesijas palīdzību! Ar nepacietību gaidīšu autoru rakstu par šo jautājumu.





EP
19. Jūnijs 2008 / 11:33
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem par rakstu! Vēlos izteikt vairākas piezīmes atsevišķu rakstā izteikto tēžu sakarā. Man šķiet, ka dažu savu tēžu sakarā autori ir nonākuši "no viena grāvja otrā”!



Pirmkārt, autori izvirza tēzi, ka patreizējais prasības nodrošinājuma tiesiskais regulējums ir nepamatoti labvēlīgs prasītājiem un līdz ar to nepamatoti nelabvēlīgs atbildētājiem, kā rezultātā esot „izjaukts procesuālais līdzsvars” starp prāviniekiem. Šāds disbalans, starp citu, izpaužoties tajā, ka tiesnesis, lemjot par prasības nodrošināšanu, bieži vien aprobežojas ar paviršu CPL 137.pantā minēto apstākļu esamības konstatējumu (proti, ka celtajai prasībai ir mantisks raksturs, kā arī, ka prasītāja pieteikums par prasības nodrošinājumu ir motivēts) tajā pašā laikā nepieprasot pierādījumus par to, ka sprieduma izpilde patiešām varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Manuprāt, šai sakarā der paturēt prātā, ka prasības nodrošinājuma institūta būtība ir nosvērt svaru kausus par labu prasītājam, līdz ar to, manuprāt, te konceptuāli nav pamata runāt par vienlīdzību starp prasītāju un atbildētāju. Cits jautājums ir par pareizu svaru kausu balansu attiecībā uz prasītāja un atbildētāja interesēm, precīzāk, cik lielā mērā par labu prasītājam nodrošinājuma institūtam jāfunkcionē. Šai sakarā der arī atcerēties, ka pārlieku strikts prasītāja pienākums pierādīt apstākļus, kas liecina par sprieduma izpildes apgrūtināšanas iespējamību var arī nepareizi iestatīt svaru kausus, kā rezultātā prasības nodrošināšanas institūts var kļūt nepamatoti pārlieku labvēlīgs atbildētājiem, tādējādi padarot to par lietojamu vienīgi atsevišķos izņēmuma gadījumos.



Otrkārt, jāatzīmē, ka vienmēr pastāvēs risks, ka prasība tiks eventuāli noraidīta un prasības nodrošināšana tādēļ neattaisnosies. Autori, starp citu, šai sakarā piedāvā mazināt prasības nodrošināšana neattaisnošanās risku uzliekot tiesnesim par pienākumu prasības nodrošinājuma stadijā vērtēt prasības apmierināšanas izredzes un nodrošināt prasību vienīgi tad, ja tiesnesis konstatē, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par tās noraidīšanas iespējamību. Protams, var piekrist autoriem tajā, ka tiesnesim būtu jākonstatē prasītāja prasības tiesības esamība (tajā aspektā, kā, pēc autoru domām, to saprot Latvijā), jo, kā norāda autori, spriedums tiks taisīts vienīgi tad, ja prasītājam vispār piekrīt prasības tiesība. No otras puses, neredzu kādā veidā tiesnesis šajā agrīnajā stadijā varētu nonākt pie ne-spekulatīva slēdziena, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par tās noraidīšanas iespējamību. Manuprāt, piedāvājums tiesnesim nodarboties ar spekulācijām par lietas iznākumu pirms tās izskatīšanas pēc būtības ir absurds, lai neteiktu vairāk. Nedomāju, ka tiesu sistēmā ir vieta šādām spekulatīviem, ar pierādījumiem nepamatotiem, prelimināriem secinājumiem, kas diez vai pēc to būtības būs labāki par pašu autoru kritizētajiem ar pierādījumiem nepamatotajiem tiesnešu secinājumiem par tiesas sprieduma apgrūtinātas izpildes iespējamību nākotnē. Arī CPL (manuprāt, aiz pareiziem apsvērumiem) neietver tiesisku pamatu apgalvojumam, ka tiesnesim jāvērtē prasības izredzes pirms prasības nodrošināšanas.



Treškārt, autori izsaka viedokli, ka, ja vien prasītāju nav pamats atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, prasītājam automātiski būtu jānodrošina iespējamie atbildētāja zaudējumi, kas atbildētājam varētu rasties prasības nodrošinājuma rezultātā. Summas, ko jāiemaksā prasītājam, apmēru varētu noteikt tiesa, sabalansējot prasītāja mantisko stāvokli ar visticamākajiem atbildētāja sagaidāmajiem zaudējumiem. Šai sakarā vēlos norādīt, ka automātiskums atbildētāja iespējamo zaudējumu nodrošināšanā var radīt nepārvaramu un bieži vien ne
L.Sičovs
18. Jūnijs 2008 / 11:02
0
ATBILDĒT
Ļoti dziļš un izsmeļošs prasības nodrošinājuma problēmu prakses apkopojums.

Vērtīgs raksts ikvienam praktizējošam juristam.
B.Rudevska
17. Jūnijs 2008 / 18:21
0
ATBILDĒT
4) Runājot par CPL140.p.2.d. atturīgo piemērošanu praksē jādomā, ka tiesas nepamatoti aizmirst par pušu līdztiesības principu (CPL 9.p.), t.i., ka TIESA nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai. Katrā mantiskā strīdā katrai no pusēm bieži vien ir diametrāli pretējas intereses un tiesai ir jānodrošina līdzsvars starp abām. 140.p. 2.d. ir uzskatāms piemērs, ar kura palīdzību likumdevējs dod tiesai iespējas izveidot līdzsvaru starp abu pušu interesēm.
B.Rudevska
17. Jūnijs 2008 / 18:19
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem par problēmas izklāstu un sniegtajiem priekšlikumiem. Mani zināmā mērā ieinteresēja vairāki šajā rakstā norādītie problēmaspekti, proti, 1) prasības tiesības pārbaudes ignorēšanas tendences tiesu praksē; 2) CPL 140.p. 2.d. nepamatoti sašaurināta interpretācija AT praksē; 3) CPL normu iztulkošanas pēc analoģijas grūtības tiesu praksē; 4) neprasme tiesu praksē iedzīvināt civilprocesa principus. Nedaudz paskaidrošu tuvāk savus apsvērumus:

1) raksta autori norāda: „Šobrīd pat AT Civillietu tiesu palātas līmenī tiesa pārsvarā aprobežojas ar secinājumu, ka tiesa jautājumu par prasības tiesību un prasības pamatotību pārbauda un izlemj, izskatot lietu pēc būtības, nevis lemjot par prasības nodrošināšanu“. Ja tas tā ir, tad šeit prasās piebilst, ka civilprocess un tā normas nefunkcionē pašas par sevi tikai tāpat vien prieka pēc (lai pusēm, tiesnešiem un advokātiem būtu iespēja imitēt darbību). Procesuālās normas galvenokārt ir domātas materiālo tiesību nodrošināšanai (pretējā gadījumā civilprocess nebūtu vajadzīgs, sk. CPL 1.p. 1.d.). No pašas civilprocesa jēgas un būtības jau var secināt, ka prasības nodrošināšana nav nekāda bērnu spēle; tā kalpo noteiktam mērķim, proti, novērst situāciju, kad reāla sprieduma izpilde būs neiespējama, jo nebūs uz ko vairs vērst piedziņu, t.i., prasība netiek nodrošināta nodrošināšanas pēc, bet gan ar konkrētu mērķi. Ja mēs raugāmies uz šī procesuālā institūta mērķi, tad redzam, ka runa ir par vēlāku sprieduma izpildes iespējamību. No elementārās loģikas izriet, ka, ja personai vispār nav prasījuma tiesību kā tādu, tad kāda var būt runa par vēlāku sprieduma izpildes iespēju. No tā var secināt, ka prasības nodrošināšana ir pieļaujama tikai tām prasībām, kuras cēlušas personas ar prasījuma tiesībām (turklāt, šo tiesību pārbaude nu nekādi nav uzskatāma par lietas izskatīšanu pēc būtības). Tātad jāpiekrīt autoriem, ka AT Civillietu tiesu palātas tēze nav tā pareizākā.

2) autori norāda: „AT nolēma, ka jautājums par zaudējumu nodrošināšanu izlemjams tikai vienlaikus ar pašu prasības nodrošināšanu un vēlāk jautājums par zaudējumu nodrošināšanu vairs nevar būt lemjams“. Tas atspoguļo CPL 140.p. 2.d. nepamatoti šauru interpretāciju. Norma nosaka, ka „Apmierinot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, tiesnesis var [..]“. Ja likumdevējs gribētu šo abu jautājumu izlemšanu atstāt vienam laika brīdim, tad norma būtu konstruēta apmēram šādi: „Apmierinot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, tiesnesis VIENLAICIGI var [..]“. Tādēļ jāsecina, ka autoriem ir taisnība un CPL 140.p.2.d. nebūt neparedz, ka jautājums par zaudējumu nodrošināšanu izlemjams tikai vienlaikus ar pašu prasības nodrošināšanu un ne savādāk. Domājams, ka pietiek ar to, ka tiesnesis reiz ir apmierinājis pieteikumu par pras.nodrošin. Te pat nav no tiesām jāprasa analoģijas piemērošana, bet gan elementāra gramatiskā interpretācija jau arī būtu pietiekoša.

Varbūt tiesas mulsina tas, ka zaudējumu nodrošināšanu tiesa izlemj pēc savas inciatīvas un tādēļ tās domā, ka tiesneša iniciatīva var tikt izrādīta tikai kopā ar pieteikuma par pras.nodrošin. apmierināšanu? Manuprāt, šādām bailēm tomēr nav pamata.

3) Runājot par analoģiju, to, manuprāt, varētu piemērot jautājumā par brīdi, kurā stājas spēkā lēmums, ar kuru atcelts prasības nodrošinājums. Ja jau CPL 142.p.1.d. nosaka, ka lēmums par prasības nodrošināšanu izpildāms nekavējoties, tad pēc analoģijas arī lēmums par nodrošinājuma atcelšanu būtu izpildāms nekavējoties pēc tā pieņemšanas. Tas saskanētu arī ar CPL 9.p. Tādējādi var nonākt pie tā paša secinājuma, kas izteikts autoru rakstā.

Analoģija procesā ir piemērojama, taču tikai konkrēta procesuālā likuma ietvaros (iekšējā analoģija).

4) Runājot par CPL140.p.2.d. atturīgo p
Sandis
17. Jūnijs 2008 / 14:06
0
ATBILDĒT
Jā, raksts tiešām labs!
R.Kantsons
17. Jūnijs 2008 / 11:43
0
ATBILDĒT
Paldies par aktuālo rakstu!

Šobrīd ar prasības nodrošinājuma institūtu tiešām vairs nav kārtība.

Piekrītu visiem Jūsu secinājumiem.
Egle
17. Jūnijs 2008 / 11:39
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem! Sakarīgs, aktuāls un labi saprotams raksts labā un pareizā latviešu valodā (attiecībā uz ko diemžēl daži autori grēko).
visi numura raksti
Evija Zurģe
Eiropas telpā
Eiropas Savienības ietekme
uz Latvijas Republiku:
tiesību transformācija
Latvijas Republika nu jau gandrīz četrus gadus var sevi saukt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, un visus Latvijas iedzīvotājus pēc nostājas pret šo faktu nosacīti var iedalīt divās grupās – tā dēvētajos ...
5 komentāri
Tiesību prakse
Apjoms, kādā lieta tiek izskatīta
apelācijas instances tiesā
Apelācijas instances tiesa, piespriežot papildsodu, ir pārsniegusi sūdzībā izteikto prasību apjomu, jo šaubas par pirmās instances tiesas piespriestā soda bardzību nav Kriminālprocesa likuma 562. panta pirmās daļas izņēmuma ...
Valdis Blūzma
Domu mantojums
Latvijas konstitucionālo tiesību vēstures teorētiskās problēmas
Tiesību prakse
Apsūdzētā apelācijas sūdzības atsaukšana
Kriminālprocesa likuma 556. panta otrā un trešā daļa nosaka to personu loku, kas ir tiesīgas atsaukt apelācijas sūdzību vai protestu. Tā kā apelācijas sūdzību atsaukusi persona, kas nav minēta Kriminālprocesa likuma 556. panta ...
Īsziņas
Iepazīst korupcijas novēršanas praksi
AUTORU KATALOGS