ŽURNĀLS Domu mantojums

Nobeigums. Sākums "JV" Nr.22, 10.06.2008.

Vēl sarežģītāks jautājums ir par pilsoniskās nacionālās valsts tiesību veidošanās perioda apakšējo hronoloģisko robežu. Šajā pētījumā tā noteikta ar Otrā pasaules kara beigām, apzīmējot pēdējo – mūsdienu tiesību vēstures periodu – kā globālās civilizācijas tiesību veidošanās periodu.⁷⁰

Šā perioda raksturīgas iezīmes ir pasaules globalizācijas procesu⁷¹ pastiprināšanās ne vien zinātniski tehniskās revolūcijas vai ekonomisko faktoru iespaidā, bet arī ietekmīgu starptautisko politisko organizāciju (ANO un universālo reģionālo organizāciju) darbības rezultātā, kuru pamatmērķi ir starptautiskā miera nodrošināšana un starpvalstu sadarbības veicināšana starptautisko problēmu risināšanā un cilvēka tiesību un pamatbrīvību cieņas veicināšana, kā tas norādīts ANO Statūtos.⁷² Rezultātā pieaug starptautisko tiesību loma un to iespaids uz nacionālajām tiesībām, sekmējot to konverģenci (savstarpēju nacionālo tiesību sistēmu tuvināšanos). Valstu ekonomiskā integrācija veicina to jurisdikcijas sašaurināšanos par labu supranacionālajām apvienībām, tādām kā Eiropas Savienība, tādēļ ir pamats runāt par politiskās un tiesību reģionalizācijas procesiem mūsdienu pasaulē. Ir atmesta tradicionālā valsts suverenitātes izpratne – valsts tiesības rīkoties starptautisko attiecību jomā pēc saviem ieskatiem, nerēķinoties ar starptautisko tiesību pamatprincipiem, turklāt tas attiecas ne vien uz ārpolitiku, bet arī uz iekš­politiku, piemēram, valsts politiku cilvēktiesību jomā. Nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principu atzīšana ANO Statūtos ir ļāvusi XX gs. otrajā pusē veikt dekolonizāciju, atbrīvojot daudzas ārpus Eiropas civilizācijas dzīvojošās tautas no koloniālā jūga un pirmoreiz atzīt suverēno vienlīdzību starp Eiropas civilizācijas un citu civilizāciju valstīm. Pretīmstāvošu militāri politisko bloku bipolārās sistēmas likvidācija XX gs. deviņdesmitajos gados ir sekmējusi globalizācijas procesu tālāku attīstību.

Mūsdienu tiesību perioda pamatsaturs izprotams kā pakāpeniska nacionālo tiesību sistēmu konverģence globalizācijas un internacionalizācijas procesu iespaidā. Daži autori uzskata, ka šādas attīstības rezultātā XXI gs. gaitā varētu izveidoties globāla tiesību sistēma, kura sastāvēs no tādiem elementiem kā supranacionālās tiesības, starptautiskās tiesības, nacionālās tiesības un transnacionālās tiesības.⁷³ Zināmu pamatu šim viedoklim rada Eiropā strauji notiekošie ekonomiskās, politiskās un tiesiskās integrācijas procesi, kas 50 gados palielināja Eiropas Savienības dalībvalstu skaitu no sešām līdz 27 dalībvalstīm. Tomēr šobrīd Eiropas Savienība ir vienīgais supranacionālās tiesību sistēmas piemērs pasaulē. Citos pasaules reģionos politiskā un ekonomiskā integrācija ir daudz vājāk izteikta. Daudz problemātiskāka ir starpreģionālā integrācija, jo dažādi pasaules reģioni atšķiras ekonomiskās attīstības, politiskās un garīgās kultūras ziņā, kas padara globālas tiesību sistēmas ieviešanu pārredzamā nākotnē par visai utopisku mērķi.⁷⁴ Bez šaubām, nav pamata uzskatīt, ka globālās tiesību sistēmas izveidošanās ir mērķis, kas sasniedzams pāris desmitgadēs, taču tikpat nepamatota būtu pašreiz notiekošo procesu ignorēšana.

Joprojām mūsdienu vēstures periodu mēdz arī sākt ar Pirmo pasaules karu, bet Krievijā – arī ar lielinieciskās Oktobra revolūcijas sākumu 1917. gadā.⁷⁵ PSRS pastāvēšanas laikmetā šī hronoloģiskā robeža simbolizēja pārejas no kapitālistiskās uz komunistisko formāciju sākumu, bet mūsdienās – pēc sociālistiskās politiskās iekārtas sabrukuma PSRS un Austrumeiropā šādam 1917.