ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

22. Jūlijs 2008 /Nr.27 (532)

Zaudējumu atlīdzināšana nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā
Mg.iur.
Ērika Lazareva
Tieslietu ministrijas juriskonsulte,
Biznesa augstskolas "Turība" juridisko zinātņu doktorante 

Jebkura fiziska vai juridiska persona ir atbildīga par zaudējumiem, ko tā nodara citai fiziskai vai juridiskai personai. Šis atlīdzināšanas princips pazīstams jau no senseniem laikiem (piemēram, Hamurabi likumos). Ja valsts ir atbildīga, tai arī jāatbild par savu darbību vai bezdarbību. Vēl pirms sešiem gadiem valsts atbildības pienākums nebija pašsaprotams. Tādējādi jebkurš darbs, kas pamato vai izskaidro valsts atbildības pienākumu, ir svarīgs un aktuāls.

Pirms Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās 2004. gada 1. februārī privātpersonas nebija pa­sargātas no valsts pārvaldes iestāžu patvaļas visdažādākajās jomās. Pri­vātpersonai varēja aizliegt celt, pārdot bez īpaša paskaidrojuma vai arī piespiest izdarīt kādas noteiktas darbības. Kā jau tika minēts, cīņu pret šādu patvaļu sāka 2004. gada 1. februāra Administratīva procesa likums, kurā strikti noteikts, kādi noteikumi jāievēro, sastādot administratīvo aktu, un vēl vairāk, ka par zaudējumiem, ko cietīs persona iestādes prettiesiska administratīva akta dēļ vai iestādes faktiskās rīcības dēļ, tiks atlīdzināts. 2005. gada 1. jūlijā stājās spēkā arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums). Valsts atbildības konstitucionālais pamats būtībā ir ietverts Satversmes 92. panta trešajā teikumā, kur teikts, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Tādējādi tiesiskais pamats valsts atbildībai, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, faktiski pastāv jau no 1998. gada 6. novembra, kad Satversme tika papildināta ar jaunu 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Minēto apstiprina arī Satversmes tiesas secinājums: "Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti, šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu." Tomēr tikai ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Administratīvā procesa likuma pieņemšanu tiek izvērsts Satversmes 92.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Ineta Ziemele
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas – Krievijas valsts robežas jautājums un Latvijas nepārtrauktības doktrīna
Viens no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem, neapšaubāmi, ir Latvijas– Krievijas robežas līgums. Līguma slēgšana radīja nepieciešamību atkārtoti izvērtēt Latvijas valsts pamatprincipu saturu gan konstitucionālo, gan ...
9 komentāri
Jānis Pleps
Domu mantojums
Satversmes jautājumi latgaliešu trimdā
1 komentāri
Kristiāns Štarks
Skaidrojumi. Viedokļi
Varas dalīšana un konstitucionālā jurisdikcija
Tiesību prakse
Par piecpadsmitgadīga bērna
nodarbināšanu brīvdienās
Darba likuma 37. panta pirmās daļas otrajā teikumā dots jēdziena “bērns kā darba tiesisko attiecību subjekts” definīcija, saskaņā ar kuru bērns ir persona, kura līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt ...
1 komentāri
Tiesību prakse
Apsūdzētā tiesības uz sadarbību
vienkāršotāka procesa izvēlē
Tas, ka apsūdzētais izmanto savas tiesības uz sadarbību vienkāršotāka procesa izvēlē, pastiprina savas vainas atzīšanu un nožēlošanu, bet nav atzīstams par patstāvīgu viņa atbildību mīkstinošu apstākli.
AUTORU KATALOGS