ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pilnībā pievienojos Latvijas Juristu biedrības prezidenta Aivara Borovkova teiktajam, ka Latvijas tiesu vājais posms ir administratīvās tiesas.¹ Par aprakstīto situāciju esmu nosūtījis iesniegumu Eiropas Padomei, Eiropas Cilvēktiesību tiesai, Ministru kabineta pārstāvim starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, tiesībsargam, Tiesībsarga biroja Labas pārvaldības departamenta vadītājam, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kā arī tieslietu ministram un Augstākās tiesas priekšsēdētājam.

Ar 2006. gada 26. oktobra grozījumiem Administratīvā procesa likumā (APL) tika iestrādāti tā sauktie slinkuma panti. Līdz ar šiem grozījumiem šobrīd gan apelācijas instances tiesa, gan kasācijas instances tiesa masveidā neizskata administratīvo pārkāpumu lietas. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307. panta ceturto daļu drīkst pievienoties zemākas instances nolēmumiem, savukārt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk tekstā – Administratīvo lietu departaments) drīkst atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar APL 338.¹ panta otro daļu, ja "nerodas šaubas" par apelācijas instances sprieduma tiesiskumu (kaut patiesībā to var noskaidrot tikai tiesas sēdē).

"Slinkuma pantus" Administratīvā apgabaltiesa piemēro visās lietās pēc kārtas, vispār neskatot lietas un neizvērtējot lietas apstākļus. Visi spriedumi sastāv no faktisko apstākļu izklāsta un pāris rindkopām par APL 307. panta ceturto daļu. Kā piemēru varētu minēt Administratīvās apgabaltiesas 2008. gada 15. maija spriedumu lietā Nr. A42372705, 2008. gada 26. maija spriedumu lietā Nr. 138021306/1/07, 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā Nr. 115009507/13, 2008. gada 4. jūlija spriedumu lietā Nr. A42296706 un 2008. gada 29. jūlija spriedums lietā Nr. A42327606.

Visas šīs lietas balstās tikai uz policistu teikto, ko neapliecina nekādi citi pierādījumi, nemaz nerunājot par objektīviem pierādījumiem. Diemžēl Administratīvā apgabaltiesa objektīvajā izmeklēšanā (APL 103. panta otrā daļa, Augstākās tiesas 2005. gada tiesu prakses vispārinājums "Objektīvās izmeklēšanas princips – interpretācija un piemērošana") pat neuzskata par nepieciešamu uzaicināt šos policistus – nedara to pēc savas iniciatīvas, bet, ja es kā pieteicēja pārstāvis to lūdzu, tad mans lūgums tiek noraidīts (arī gadījumos, kad policijas darbinieki pat nebija nopratināti zemākas instances tiesā).

Savukārt Administratīvo lietu departaments atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību visās lietās pēc kārtas, kaut 2007. gadā tika pieņemtas un izskatītas visas manis iesniegtās kasācijas sūdzības (aptuveni 10). Turklāt vairāk nekā pusē šo lietu tika lemts par labu kasācijas sūdzības iesniedzējam. Piemēram, Administratīvā apgabaltiesa izbeidza L.M. lietu ar 2007. gada 28. decembra spriedumu lietā Nr. P129070506, izskatot lietu atkārtoti pēc mums labvēlīga Senāta Administratīvo lietu departamenta sprieduma. Taču šobrīd identiskas kasācijas sūdzības bez jebkāda tiesiska pamatojuma netiek pat pieņemtas un netiek vērtētas, kaut juridiski nekas pa šo laiku nav mainījies. Kā piemērus vēlētos minēt Senāta rīcības sēdes 2008. gada 1. jūlija lēmumu lietā Nr. A42408205, Senāta rīcības sēdes 2008. gada 11. jūlija lēmumu lietā Nr. 111025007 un Senāta rīcības sēdes 2008. gada 18. jūlija lēmumu lietā Nr. A42362405.

Svarīgi piebilst, ka pirmās instances tiesas dažreiz izsakās: kā nu ir, tā ir, jo lietu tāpat viena no pusēm pārsūdzēs un lietu tāpat pēc būtības izskatīšot Administratīvā apgabaltiesa trīs tiesnešu sastāvā. Līdz ar to reāli administratīvo lietu vispusīgi, pilnīgi un objektīvi atbilstoši Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa (LAPK) 237. pantam un APL 154. panta pirma­jai daļai šobrīd neskata nevienā no trim instancēm! Patīkams izņēmums no administratīvo tiesu rīcības ir vispārējās jurisdikcijas rajona tiesas, kuras izskata atsevišķu kategoriju administratīvo pārkāpumu lietas – šeit notiek tiesu procesi, tiek aicināti liecinieki, tiek izvērtēti pierādījumi, tiek analizēti lēmumi un izteikti argumenti!

Taču tas, ka lietas neskata vai nepieņem kasācijas sūdzības, vēl nav pats traģiskākais. Diemžēl Administratīvās apgabaltiesas spriedumi 99% gadījumos ir jau iepriekš paredzami (tāpēc juristu un advokātu vidū Administratīvā apgabaltiesa tiek saukta par policijas un Valsts ieņēmuma dienesta filiāli, jo 99% spriedumu ir par labu šīm iestādēm). Uzreiz pamatošu savu viedokli ar konkrētu tiesas praksi. 2007. gadā Administratīvā apgabaltiesa kā pēdējā instance, kura lietu izskata pēc būtības, 100% visās lietās saistībā ar ātruma režīma ievērošanu sprieda par labu policijai, noraidot pilnīgi visas apelācijas sūdzības.

Visi minētie Administratīvās apgabaltiesas spriedumi balstās pamatā uz diviem nepatiesiem, nepierādītiem un antikonstitucionāliem pieņēmumiem.

Pirmkārt, transportlīdzekļu vadītāji tiek uzskatīti par vainīgiem tikai tāpēc vien, ka ir sastādīts protokols, kaut arī vadītājs nepiekrīt protokolam. Tieši tā tiek rakstīts spriedumos – vadītājs nepiekrīt protokolam, jo vēlas izvairīties no atbildības (tiesa ignorē, ka tā praktiski ir vadītāja vienīgā juridiskā iespēja aizstāvēties). Tātad konstitucionālo tiesību un APL nostiprināto tiesību izmantošana administratīvo tiesu praksē tiek definēta kā mēģinājumi izvairīties no atbildības.

Otrkārt, nekad netiek apšaubītas policistu liecības, jo neesot iegūti tādi pierādījumi (nekad arī netiek meklēti). 2007. gadā par kukuļu izspiešanu, draudot sastādīt protokolu, par kukuļņemšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, dienesta viltojumu u. c. noziedzīgiem nodarījumiem ir aizturēti vairāk nekā 30 ceļu policisti. Manā rīcībā ir vairākas video lietas, kur videoieraksti pierāda, ka policisti melo pat pēc parakstīšanās par patiesu liecību sniegšanu. Turklāt nevienā gadījumā tiesa objektīvās izmeklēšanas ietvaros nav veikusi nevienu darbību, lai atrastu kādu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt policijas darbinieku liecības.

A.P. lieta (šobrīd iesniegta Eiropas Cilvēktiesību tiesā) uzskatāmi liecina par Administratīvās apgabaltiesas (2007. gada 31. maija spriedums lietā Nr. A42202304) un Administratīvo lietu departamenta (2007. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. A42202304) apzinātām darbībām, lai vienotā frontē ar apšaubāmām metodēm aizsargātu aplamo un absurdo administratīvo tiesu praksi šīs kategorijas lietās, ignorējot neapgāžamus rakstveida pierādījumus gan par to, ka ceļu policisti fabricē ātruma pārkāpuma lietas, gan par to, ka policisti var kļūdīties, ja uz ielas atrodas vairāk par vienu transportlīdzekli. Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā pēc mana lūguma atzina par pamatotu pieprasīt lietas materiālus par vēl trijiem tajā pašā laikā un vietā braukušiem motociklistiem. Kaut tiesa uzskatīja par nepieciešamu pieprasīt šīs pārējās trīs lietas, diemžēl Administratīvā apgabaltiesa nevērtēja šajās lietās esošos pierādījumus, jo tajās esošie rakstveida pierādījumi ne tikai pierāda, ka visi šie četri motociklisti tika sodīti, pamatojoties uz melīgiem policistu ziņojumiem (līdz ar to būtu jāatjauno tiesvedība tiesā jau izskatītajās lietās par diviem no četriem motociklistiem), bet arī pamatā sagrauj nepamatoto un nepareizo Administratīvās apgabaltiesas praksi ātruma režīma ievērošanas lietās.

Tātad Administratīvajā apgabaltiesā masveidā netiek ievērota nevainīguma prezumpcija (Satversmes 92.pants) un viens no administratīvā procesa pamatprincipiem in dubio pro civis,² spiežot to pašu darīt zemāku instanču tiesām. Administratīvā apgabaltiesa kā pēdējā tiesu instance, kura visas administratīvās lietas izskata pēc būtības, ir attīstījusi jaunu antikonstitucionālu principu – semper pro vigiles,³ in dubio pro vigiles (vienmēr par labu policijai, šaubu gadījumā par labu policijai).

Esmu spiests secināt, ka kopš administratīvo tiesu izveidošanas indivīda tiesības administratīvajā tiesā tiek nevis aizstāvētas, bet gan atņemtas un metodiski ierobežotas. APL ietvertās normas ir formālas un tukšas, ko pierāda minētās lietas. Lietu izskatīšanas velkas gadiem, piemēram, jau minētajā taksista L.M. lietā viņš vairākus gadus bija bez tiesībām un bija spiests izciest administratīvo arestu, bet lietu tiesa izbeidza (pārkāpjot vēl vienu būtisku tiesību – tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā saskaņā ar APL 103. panta otro daļu). Netiek ņemts vērā, ka 2007. gadā saskaņā ar Latvijas ceļu policijas priekšnieka E. Zivtiņa teikto⁴ 30 ceļu policisti tika aizturēti par kukuļošanu un šogad jau ir vairāki aizturētie. Iespējams, ka tiesas spriedums Balvu lietā⁵ kaut ko mainīs [lietā piedzēries policists notrieca cilvēku, kurš gāja bojā, bet pēc tam visa Balvu policija (arī viens tiesnesis, kurš izskata administratīvās lietas par šādiem pārkāpumiem) iesaistījās pierādījumu viltošanā, lai vainīgajam neuzrādītu alkohola ietekmi, bet notriekto pataisītu par dzērušu]. Taču, no otras puses, 2008. gada jūlijā Saeimā pieņemtie budžeta grozījumi liek par to šaubīties, jo ar likumu policijai ir uzlikts par pienākumu iekasēt vēl vairāk naudas sodu – neatkarīgi no tā, vai tiek vai netiek izdarīti pārkāpumi! Un administratīvās tiesas turpinās varas neformāli uzlikto pienākumu sargāt, lai netiktu atcelts neviens Valsts ieņēmuma dienesta un Ceļu policijas uzliktais naudas sods (parasti jau nomaksāts un sen iztērēts, gaidot apelācijas instanci).

Nobeigumā gribu minēt kādu faktu, kas liecina par banānu republikas līmeni Latvijas administratīvajā procesā. Administratīvās tiesas masveidā piemēro tiesību atņemšanu un administratīvo arestu līdz pārsūdzību izskatīšanai (Administratīvajā rajona tiesā lietas izskatīšana jāgaida gandrīz divus gadus, bet Administratīvajā apgabaltiesā – vairāk nekā gadu), apzinoties, ka LAPK 283. panta pirmā daļa un 317. pants ir antikonstitucionāli – neatbilst augstāka juridiska spēka normatīvajam tiesību aktam (Satversmes 92. pants). Jau minētajā L.M. lietā lieta tika izskatīta bez viņa, neinformējot viņu par tiesas sēdi, bet līdz lēmuma atcelšanai viņš vairākus gadus sēdēja bez tiesībām (būdams šoferis) un izcieta administratīvo arestu (nepamatotu arestu nevar kompensēt ar naudu)! Piezīmēšu, ka par šo pantu neatbilstību Satversmei atbildes man ir sniegušas vairākas institūcijas, proti, Valsts cilvēktiesību birojs (2006. gada 14. decembra vēstule Nr. 3-2-1/27/2764), Tieslietu ministrija (2007. gada 4. janvāra vēstule Nr. 1-7-8/40), Iekšlietu ministrija (2007. gada 10. janvāra vēstule Nr. 1/63-33-1104-jur) un tiesībsargs (2007. gada 30. augusta vēstule Nr. 1.1-5/10). Turklāt Satversmes tiesa 2008. gada 17. aprīlī ierosināja lietu par LAPK 283. panta pirmās daļas un 317. panta neatbilstību Satversmes 92. pantam.

¹ Intervija ar A. Borovkovu. Nedēļa, 25.08.2008., Nr. 35/36, 18. lpp.

² Visas šaubas par labu cilvēkam (Eiropas Padomes Tieslietu direktorāts. Administratīvo tiesību principi attiecībās starp pārvaldes iestādēm un indivīdiem. Strasbūra, 1996, 23. lpp.)

³ Vigile – senās Romas policists.

⁴ Šiem Jāņiem mums ir milzīgs plāns. Diena, 18.06.2008., 11. lpp.

⁵ Balvu bijušajam policistam Pužulim piespriež četru gadu cietumsodu. LETA (www.leta.lv), 4.08.2008. plkst.16.05.