kriminālatbildības nosacījums
Latvijas Republikas Satversmes 92. pants noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Atbilstoši Satversmē noteiktajam vaina tiek atzīta par vienu no svarīgākajiem krimināltiesību konstitucionālajiem principiem. Tāda nostādne likumdevējam uzliek par pienākumu Krimināllikuma attiecīgajās normās skaidri un saprotami reglamentēt vainas jautājumus.
Ne vienā vien Krimināllikuma (KL) normā ir runa par personas vainu noziedzīgā nodarījumā, par vainas konstatēšanas nepieciešamību, lai risinātu kriminālatbildības jautājumus. Krimināllikuma Vispārīgajā daļā ir divas normas, kurās iekļauti divu vainas formu – nodoma un neuzmanības – jēdzieni, kā arī norādīti to veidi, atklājot to raksturojošās pazīmes (KL 9. un 10. pants). Taču pats vainas jēdziens, kas saturētu vispārinātu vainas saturu, Krimināllikumā nav dots. Tāda krimināllikumu veidošanas prakse par vainu ir visai izplatīta arī ārvalstīs, un rietumvalstu likumos vainas formu normatīvais regulējums tikpat kā nav atrodams. Šajā ziņā vainas formu reglamentācija KL ir uzteicama. Taču tāds kriminālās likumdošanas risinājums uzliek pienākumu likumā vainas formu saturu atklāt ļoti precīzi un praktiski izmantojamu bez šaubām.
Vainas jēdziens dots krimināltiesību teorijā. Tās traktējums Latvijas krimināltiesībās nav pārāk atšķirīgs, turpretim ārvalstu krimināltiesībās valda diezgan liela dažādība. Šā raksta mērķis nav iedziļināties visās vainas formulējumu finesēs. Runa turpmāk būs par vienu no vainas formām – nodomu, tā reglamentāciju KL 9. pantā un ar to saistītajām problēmām.
Vainas formulējums Krimināllikumā
Varētu piekrist, ka Latvijas krimināltiesībās ar vainu saprot fiziskas personas, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, psihisko attieksmi pret viņas veikto Krimināllikumā paredzēto prettiesisko darbību vai pieļauto bezdarbību, kā arī pret likumā paredzētajām kaitīgajām sekām un cēloņsakarību starp šiem faktoriem.
To, ka vaina ir saistāma ar personas psihisko darbību, atrodam Krimināllikuma 8. panta otrajā daļā, kurā norādīts: nosakot noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm.
No šādas prasības izriet, ka personas darbībā vai bezdarbībā jākonstatē konkrēts pazīmju kopums, kas izteikts Krimināllikuma pantā vai tā daļā (punktā), un tad šāda darbība vai bezdarbība kļūst par pamatu viņas saukšanai pie kriminālatbildības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes