ŽURNĀLS Tiesību prakse

Tiesneša atsevišķo domu mērķis

"Atsevišķo domu mērķis nekādā gadījumā nav mazināt Sprieduma autoritatīvo spēku. Jāievēro, ka koleģiālā lemšanas procesā katram tiesnesim savs individuālais viedoklis ir jāpakļauj saprātīgiem kompromisiem. Vienlaikus ir būtiski ņemt vērā, ka tad, ja principiāli svarīgos jautājumos kompromiss netiek panākts un tiek pausts atšķirīgs viedoklis, atsevišķajās domās jānorāda uz tiem sprieduma aspektiem, kuros tiesas prakse vēl nav izveidojusies vai nostabilizējusies."

Teritorijas plānojuma tiesiskuma pārbaudes apjoms

"Teritorijas plānojums un detālplānojums ir dokumentu kopums, līdzeklis konkrēta attīstības projekta īstenošanai. Minētie plānojumi sastāv no vairākām daļām. Vietējās pašvaldības saistošo noteikumu veidā pieņem tikai teritorijas plānojuma un detālplānojuma grafisko daļu, kā arī izmantošanas un apbūves noteikumus. No Satversmes tiesas likuma viedokļa, protams, var atzīt par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai (aktam) tikai detālplānojuma saistošo daļu, tomēr neatņemama plānojumu sastāvdaļa ir arī visi pārējie likumā un Ministru kabineta noteikumos paredzētie dokumenti.

Norādāms, ka būtiski priekšnoteikumi plānojumu tiesiskuma izvērtēšanai ir rodami ārpus to grafiskās daļas, kā arī ārpus apbūves un izmantošanas noteikumiem. Tie ir ietverti, piemēram, sabiedriskās apspriešanas materiālos, institūciju atzinumos vai pārskatā par teritorijas plānojuma vai detālplānojuma izstrādi. Satversmes tiesa iepriekš norādījusi, ka, lai konstatētu pārkāpumus plānojumu izstrādē, ir jāņem vērā gan procedūras ievērošana, gan sabiedriskās apspriešanas process, gan citu plānošanas principu ievērošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14. punktu). Arī Spriedumā tiesa vērtēja gan apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas dokumentus, gan arī to, vai tā izstrādāšanas gaitā saņemti attiecīgo institūciju lēmumi (sk. Sprieduma 18.1., 19.1.–19.8. un 20.2. punktu).

[..] Detālplānojuma legāldefinīcija ir dota MK noteikumu Nr. 883 7. punktā, kas noteic, ka detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums un to izstrādā saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, atbilstoši mēroga noteiktībai detalizējot un precizējot tajā noteiktās teritorijas daļas plānoto (atļauto) izmantošanu, izmantošanas aprobežojumus un apbūves noteikumus.

No Teritorijas plānošanas likuma 6. panta ceturtās daļas izriet, ka detālplānojums kalpo par tiesisku līdzekli tam, lai konkrētā vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļā īstenotu teritorijas plānojumā noteikto. Ņemot vērā vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kā arī specifiskos apstākļus, detālplānojuma uzdevums ir konkrētā teritorijā atrast vislabāko un piemērotāko attīstības risinājumu. Līdz ar to detālplānojums ir būtisks un nepieciešams funkcionāls līdzeklis vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 5. punktu).

Ņemot vērā detālplānojuma un vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma mērogu atšķirības, pēdējais vairumā gadījumu nevar pietiekami detalizēti noteikt teritorijas izmantošanas un apbūves tiesisko regulējumu. Līdz ar to pašvaldības pienākums šādos gadījumos ir izstrādāt detālplānojumu.

Tieši detālplānojums ir atzīstams par vienu no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina to, ka attiecīgās teritorijas izmantošanā sabiedrības un valsts intereses tiek noteiktā kārtībā saskaņotas ar konkrētu nekustamo īpašumu īpašnieku interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 19. punktu).

[..] No Satversmes tiesas līdzšinējās prakses skaidri izriet secinājums, ka tiesas izvērtējums nevar aprobežoties tikai ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma saistošās daļas izvērtējumu. Ņemot vērā tiesiskās stabilitātes principu, minētā prakse ir saistoša arī pašai Satversmes tiesai, izvērtējot detālplānojuma tiesiskumu. Atsevišķos gadījumos atkāpšanās no iepriekšējās prakses ir iespējama, ja tā tiek pietiekami pamatota. Tomēr, paturot prātā teritorijas plānojuma (detālplānojuma) īpašo raksturu, tā saistošā daļa nav vērtējama atrauti no pārējām plānojuma sastāvdaļām. Tādēļ, īstenojot plānojuma (detālplānojuma) tiesiskuma kontroli, atkāpšanās no līdzšinējās prakses nav pieļaujama.

Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka valstij ir pienākums sasniegt pēc iespējas augstāku vides aizsardzības pakāpi un pienākums nepārtraukti uzlabot situāciju vides aizsardzībā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 21. punktu). Tas citastarp ietver arī pienākumu nepadarīt procesuālo regulējumu mazāk efektīvu vides tiesību aizsardzības aspektā, kā arī nepazemināt tiesu praksē nostiprināto izvērtēšanas standartu.

Tā, piemēram, Satversmes tiesa 2004. gada 9. marta spriedumā lietā Nr. 2003-16-05, lemjot par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra rīkojumu tiesiskumu, izvērtēja, vai, piemēram, institūciju sniegtie atzinumi, kā arī bioloģiskās ekspertīzes ir ievērotas apturēto detālplānojumu izstrādāšanas procesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 6.1., 6.2. un 6.3. punktu).

2008. gada 17. janvāra spriedumā lietā Nr. 2007-11-03, lemjot par Rīgas teritorijas plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam, Satversmes tiesa izvērtēja stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu Rīgas teritorijas plānojuma izstrādē. Tiesa expressis verbis atzina, ka, vērtējot, vai teritorijas plānojums ir izstrādāts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, Satversmes tiesai visupirms jākonstatē, vai ir ievērotas procesuālās prasības attiecībā uz teritorijas plānojuma izstrādi. Proti, vai un kā ir veikts stratēģiskais novērtējums, vai ir notikusi plānojuma sabiedriskā apspriešana un vai ir saņemti nepieciešamie atzinumi no attiecīgajām institūcijām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 17. punktu).

Savukārt 2008. gada 27. marta spriedumā lietā Nr. 2007-17-05 Satversmes tiesa secināja, ka detālplānojums īpašumam "Jūrassili" un detālplānojums īpašumiem "Ausmas" un "Undīnes" ir uzskatāmi par prettiesiskiem, jo tajos nav novērsti Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinumos norādītie pārkāpumi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 27. marta sprieduma lietā Nr. 2007-17-05 22. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesas līdzšinējā prakse viennozīmīgi apliecina, ka, vērtējot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu tiesiskumu, nedrīkst aprobežoties tikai ar grafiskās daļas vai teritorijas apbūves un izmantošanas noteikumu izvērtēšanu. Prasība par citu plānojuma sastāvdaļu tiesiskumu vai vietējās pašvaldības pienākumu ievērot citos dokumentos noteikto nevar tikt uzskatīta par formālu. Arī visas detālplānojuma sastāvdaļas ir būtiskas, jo tās kopumā veido detālplānojumu kā vienotu plānošanas dokumentu.

Lai arī Sprieduma 7.3. punktā tiek norādīts, ka atsevišķos gadījumos Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt arī to detālplānojuma sastāvdaļu tiesiskumu, kuras nav apstiprinātas kā saistošie noteikumi, tomēr šāda norāde nemaina vispārējo Spriedumā ietverto uzstādījumu par detālplānojuma saistošās daļas nodalīšanu no pārējām tā sastāvdaļām. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, kura aizskar kādas personas intereses [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04–03(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Ja Spriedumā minētā tēze gūs apstiprinājumu, tad tā vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma daļa, kas netiek izdota kā vietējās pašvaldības saistošie noteikumi, paliks ārpus tiesu varas kontroles. Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 104. panta trešās daļas pirmais teikums citastarp noteic: ja administratīvā tiesa atzīst, ka vietējās pašvaldības saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. No minētās normas, kā arī APL 184. panta izriet, ka administratīvā tiesa nav kompetenta atzīt vietējās pašvaldības saistošos noteikumus vai to daļu par neatbilstošiem augstāka juridiskā spēkā tiesību normām (aktiem). Arī atbilstoši Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta praksei administratīvo tiesu kompetence to jautājumu izvērtēšanā, kuri izriet no teritorijas plānošanas, ir visai šaura (sk., piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-255 13.2. punktu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi 2006. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2007, 189. un 190. lpp.).

Satversmes tiesa, nodalot detālplānojuma daļu, kas tiek izdota kā vietējās pašvaldības saistošie noteikumi, no pārējā detālplānojuma dokumentu kopuma, ir nepamatoti atkāpusies no savas līdzšinējās prakses un ierobežojusi savas iespējas izvērtēt detālplānojumu tiesiskumu. Līdz ar to var izveidoties tāda situācija, ka tā detālplānojuma daļa, kas netiek izdota kā vietējās pašvaldības saistošie noteikumi, paliek ārpus tiesu kontroles."

Teritorijas plānojuma un detālplānojuma attiecības

"Satversmes tiesa Sprieduma 10.1. punktā norāda, ka gan teritorijas plānojuma, gan detālplānojuma saistošā daļa ir uzskatāmas par vienāda juridiskā spēka tiesību aktiem. Lieta par divu vietējās pašvaldības saistošo noteikumu savstarpējo atbilstību pati par sevi nav skatāma Satversmes tiesā.

Tomēr ir jāņem vērā arī Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajā daļā noteiktais, proti:

"Ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nepietiekami nosaka konkrētu zemes vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos nosaka detālplānojumā. Detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, to izstrādā vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktai teritorijai un apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu."

Citētajā normā ir ietverts imperatīvs aizliegums izmantot detālplānojumu kā līdzekli teritorijas plānojuma grozīšanai. Lai arī teritorijas plānojums juridiskā spēka hierarhijā neatrodas augstāk kā detālplānojums, tomēr vietējā pašvaldība nav tiesīga, izmantojot detālplānojumu, grozīt teritorijas plānojumu. Līdz ar to Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektā daļa vietējai pašvaldībai piešķir noteiktu rīcības brīvību. Proti, ar detālplānojumu tā teritorijas plānojumu var tikai precizēt un detalizēt, bet, ja detālplānojums kalpojis par pamatu teritorijas plānojuma grozīšanai, tad tas automātiski uzskatāms par prettiesisku. Tāpat atbilstoši Satversmes tiesas praksei par spēkā neesošu no spēkā stāšanās brīža atzīstama pat tāda teritorijas plānojumā ietvertā tiesību norma, kas tikai hipotētiski varētu kalpot par pamatu tam, lai ar detālplānojumu prettiesiski grozītu teritorijas plānojumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 25. punktu).

Līdz ar to attiecībā uz detālplānojuma tiesiskuma izvērtēšanu noteicošais nav tas, vai teritorijas plānojums un detālplānojums ir uzskatāmi par vienāda juridiskā spēka tiesību aktiem, bet gan tas, vai, pieņemot detālplānojumu, nav pārkāpts Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajā daļā noteiktais. Ja Satversmes tiesa konstatē, ka detālplānojums groza teritorijas plānojumu, tad detālplānojums ir atzīstams par neatbilstošu Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajai daļai. Spriedumā šis būtiskais aspekts nav ņemts vērā."

Ilgtspējības princips

"Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punkts prasa teritorijas plānojuma izstrādē ievērot ilgtspējības principu. Tas nozīmē, ka plānošanas procesā ekonomiskie, sociālie, vides un kultūras faktori ir jāskata kopsakarā un ka šā principa ievērošana ar plānošanas kompetenci apveltītajai iestādei (institūcijai) ir saistoša prasība. Līdz ar to plānošanas process ir jāvērtē atbilstoši šim principam, proti, vai detālplānojuma izstrādes procesā konkrētais risinājums sasniegts, vispusīgi izvērtējot dažādus aspektus, un vai rasts optimālais risinājums, saskaņojot dažādus apsvērumus. Šāds secinājums izriet arī no Satversmes tiesas citētā Vides aizsardzības likuma 1. panta.

Lai vispusīgi noskaidrotu ilgtspējības principa saturu, izmantojamas gan Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, gan principi, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem un citiem autoritatīviem starptautisko tiesību dokumentiem. Šajā kontekstā īpaši uzsverams, ka vēsturiski starptautisko tiesību principu saturu ir ietekmējusi starptautisko institūciju tendence vispārināt nacionālo praksi un no nacionālajām tiesībām izrietošos vispārējos tiesību principus (sk.: Brownlie, I. Principles of Public International Law, 6th ed. Oxford: Oxford University Press, 2003, p. 16). Turklāt šādas dažādu nacionālo tiesību sistēmu salīdzināšanas rezultātā izkristalizējušies principi ir kopīgi visām valstīm vai lielākajai daļai valstu [sk.: Thirlway, H. The Sources of International Law, in Evans M.D. (ed.) International Law. 2nd ed. Oxford&New York: Oxford University Press, pp. 115-141, p. 128].

Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Kopienu tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot nacionālos normatīvos aktus. Tas attiecas arī uz normatīvajiem aktiem par teritorijas plānošanu un vides aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu).

[..] Satversmes tiesa, skaidrojot ilgtspējīgas attīstības principa saturu, pamatoti atsaucas uz ANO 1992. gadā pieņemto Riodežaneiro deklarāciju par vidi un attīstību (turpmāk – Rio deklarācija). Tā ir daļa no starptautisko vides tiesību kodifikācijas un attīstības, kas iezīmē pāreju no starptautiskajām vides tiesībām un starptautiskajām ekonomiskajām tiesībām uz starptautiskajām tiesībām par ilgtspējīgu attīstību un ko savā judikatūrā piemērojušas starptautiskās tiesas (sk.: Sands P. International Law in the Field of Sustainable Development, 65 The British year book of International Law, Oxford: Clarendon Press, 1995, p. 303). Galvenais Rio deklarācijas autoritātes priekšnoteikums ir tās normu vispārobligātais formulējums. Arī ANO Ģenerālā asambleja, apstiprinot Rio deklarāciju, norādīja, ka šī deklarācija nosaka ilgtspējīgas attīstības pamatprincipus.

Vienlaikus ir secināts, ka ilgtspējīgas attīstības princips jāinterpretē, jāpiemēro un jāsasniedz pirmām kārtām nacionālajā, tas ir, nacionālo valdību, līmenī un tikai ierobežota nozīme ir piešķirama starptautiskajai pārraudzībai [sk.: Boyle A., Freestone D. (eds.) International Law and Sustainable Development, Past Achievements and Future Challenges. Oxford: Oxford University Press, 2001, p. 7].

Rio deklarācijas ceturtais princips īpaši noteic, ka vides aizsardzībai ir jābūt neatņemamai attīstības procesa sastāvdaļai un to nevar apsvērt izolēti. Tādējādi, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, ir svarīgi līdzsvarot ekonomisko attīstību un vides aizsardzību. Ievērojot Teritorijas plānošanas likumā nostiprināto ilgtspējības principu, teritorijas plānojumu izstrādāšanas procedūra ir reglamentēta ar mērķi nodrošināt to, ka plānošanas rezultātā tiek pieņemts šāds izsvērts lēmums (attīstības risinājums). Viens no priekšnoteikumiem integrēta lēmuma pieņemšanai ir iestādes rīcībā esoša precīza, pilnīga un aktuāla informācija.

Attiecībā uz kompleksiem risinājumiem, kuros jāsa­skaņo atšķirīgas intereses, vispusīgs izvērtējums ir veicams, plānojuma izstrādes procesā iesaistot ieinteresētās personas, kā arī izvērtējot to viedokļus un pamatojot izraudzīto attīstības risinājumu. Līdz ar to par ilgtspējīgu ir uzskatāms tāds attīstības risinājums, kas ir vispusīgi izvērtēts un kam ir sniegts pamatojums. Tas viss attiecas arī uz dabas pamatnes teritorijas pārveidi par apbūvējamu teritoriju.

Lai arī var piekrist Satversmes tiesai, ka ilgtspējīgas attīstības princips neprasa, lai vides aizsardzības apsvērumi tiktu pacelti pāri ekonomiskajām un sociālajām interesēm, tas vienlaikus aizliedz arī pacelt ekonomiskās intereses pāri vides aizsardzības apsvērumiem. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka teritorijas plānošanas procesā, "sekmējot vienīgi pilsētas ekonomisko izaugsmi (peļņas gūšanu), neņemot vērā īpašās dabas un kultūras vērtības, tiek panākts prettiesisks galarezultāts" (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punkts).

Šāda teritorijas plānošanas izpratne izriet arī no Eiropas Savienības tiesībām, kur noteikts, ka vides aizsardzībā ar atsauci vienīgi uz valsts ekonomisko labklājību nepietiek, lai atsvērtu citu (indivīdu) tiesības [sk. direktīvas 79/409/EEK 4. un 5. pantu kopsakarā ar 9. pantu, direktīvas 92/43/EEK 6. panta ceturto daļu un 7. pantu, lietu C-44/95 "Regina v Secretary of State for the Environment" [1996] ECR I-03805 un lietu C-3/96 "Commission v the Netherlands" [1998] ECR I-3031]. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstīm, arī pašvaldībām, pirms projekta īstenošanas ir pienākums veikt pienācīgu un pilnīgu tā izvērtēšanu, apsverot alternatīvus risinājumus, lai atrastu iespējami labāko projekta īstenošanas risinājumu un nodrošinātu līdzsvarotu dažādu interešu ievērošanu (sk.: Hatton and Others v the United Kingdom, Chamber Judgment 2, October 2001, para 97).

[..] Vienpusīga ir Satversmes tiesas atsaukšanās uz Leipcigas hartā noteikto, ka pilsētu ilgtspējīgu attīstību raksturo kompakta apdzīvoto vietu struktūra, kas aizkavē apbūves pāreju uz pilsētām piegulošo zemi (sk. Sprieduma 17.3. punktu). Satversmes tiesa pamatoti norāda, ka ilgtspējības princips pats par sevi neliedz pilsētai izvēlēties tādu attīstības modeli, kas paredz palielināt apbūves intensitāti jau apbūvētajos rajonos, ciktāl saglabājas saprātīgs līdzsvars starp vides, ekonomiskajām un sociālajām interesēm (sk. Sprieduma 17.4. punktu). Tomēr šādi lēmumi ir jāpieņem argumentētā procesā.

Eiropas Savienības ministri teritorijas plānošanas jomā par nozīmīgu ilgtspējīgas attīstības elementu atzīst ne vien dabiskās, bet arī pilsētas ekosistēmas, kuras tiek definētas kā augu, dzīvnieku un iedzīvotāju kopums, kas apdzīvo pilsētas vidi. Kaut gan pilsētas ir vieta, kur fiziski dominē būves, tādas kā mājas un ceļi, tā ietver arī bagātīgu zaļo teritoriju (parkus, pagalmus, ielu apstādījumus, neapbūvētus laukumus). Viens no būtiskākajiem pilsētas ekosistēmas aspektiem ir pilsētas spēja nodrošināt veselīgu vidi gan dabiskajām ekosistēmām, gan iedzīvotājiem. Plānošanas mērķis ir veidot veselīgākas un labāk organizētas kopienas nosacījumus [sk.: European Conference of Ministers Responsible for Spatial/Regional Planning (CEMAT), 14 CEMAT (2006) 6, Strasbourg, 18 July 2007, pp. 21–23]. Tādējādi ilgtspējīgu attīstību raksturo ne tikai kompakta apdzīvoto vietu struktūra, bet arī pilsētu ekosistēmu saglabāšana. Tas nozīmē, ka ilgtspējīga attīstība inter alia ietver plānotāju izšķiršanos par jaunu būvju celšanu vai esošo būvju un teritoriju labiekārtošanu, panākot indivīdiem labākus dzīves apstākļus pilsētvidē.

Savukārt "Vadlīnijās Eiropas kontinenta ilgtspējīgai telpiskajai attīstībai" norādīts, ka dabas resursi attiecas ne vien uz pareizi sabalansētu ekosistēmu, bet arī uz reģionu pievilcību, atpūtas iespējām un vispārējo dzīves vērtību. Lai sasniegtu mērķi nodrošināt Eiropas apdzīvojuma struktūras policentrisku attīstību, līdztekus ekonomiskā potenciāla nostiprināšanai tiek ierosināti arī citi pasākumi, kas vērsti uz pilsētu ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu. Pie tiem citastarp pieder gan pilsētu teritoriju paplašināšanās kontrole, gan dzīves un mājokļu kvalitātes paaugstināšana pilsētu teritorijās, šai nolūkā saglabājot esošās ekosistēmas un radot jaunas zaļās zonas un biotopus, gan arī pilsētu ekosistēmu rūpīga apsaimniekošana, īpaši attiecībā uz neapbūvētajām un zaļajām zonām, ūdeni, enerģiju, atkritumiem un troksni (sk.: Vadlīnijas Eiropas kontinenta ilgtspējīgai telpiskajai attīstībai, pieņemtas Eiropas Reģionālās plānošanas ministru konferences 12. sesijā Hannoverē 2000. gada 7.–8. septembrī).

Lai arī minētajiem dokumentiem pirmām kārtām ir politisks raksturs, tie autoritatīvi raksturo ilgtspējīgas attīstības principa izpratni Eiropā. Tādējādi Satversmes tiesai šajā lietā, izvērtējot apstrīdētā detālplānojuma atbilstību ilgtspējīgas attīstības principam, bija īpaši jāņem vērā procesuālie elementi, kas veicina principa ieviešanu nacionālā līmenī. Tieši lēmumu pieņemšanas process ir centrālais juridiskais elements attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību [sk.: Case concerning Gabčikovo-Nagymaros Project (Hungary v Slovakia), ICJ Judgment of 25 September 2007, paragraph 141].

Līdz ar to ilgtspējīgas attīstības jēdzienam ir normatīvs statuss kā tiesvedības argumentācijas procesa elementam. Tas ir princips, kas darbojas uz citu tiesību normu un principu bāzes [sk.: Lowe V. Sustainable Development and Unsustainable Arguments, in Boyle A., Freestone D. (eds.) International Law and Sustainable Development, Past Achievements and Future Challenges. Oxford: Oxford University Press, 2001, pp. 19–38]. Tas nozīmē, ka šis princips ir uzskatāms drīzāk par integratīvu analīzes un lēmuma pieņemšanas metodi nekā par noteiktu dabas resursu izmantošanas standartu (sk.: Dellapenna J.W. Is Sustainable Development a Serviceable Legal Standard in the Management of Water? Water Resources Undate, Issue 127, February 2004, p. 91).

Tādējādi, lai secinātu, vai apstrīdētais detālplānojums atbilst ilgtspējības principam, Satversmes tiesai vajadzēja pārliecināties, vai lēmuma pamatā ir pilnīga informācija un vai Dome, ņemot vērā dažādās intereses, ir pieņēmusi izsvērtu lēmumu."

Ārvalstu normatīvo aktu, tiesu prakses un doktrīnas izmantošana

"Satversmes tiesa savos iepriekšējos nolēmumos pamatoti ir atzinusi, ka citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus, jo salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr ir jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu). Šādu pieeju, kad tiek skrupulozi salīdzinātas atsevišķu tiesību institūtu funkcijas attiecīgajās tiesību sistēmās, pieļauj funkcionālā metode [sk.: Michaels R. The Functional Method of Comparative Law. In Reimann M., Zimmerman R. (eds), The Oxford Handbook of Comparative Law. Oxford: Oxford University Press, 2006, pp. 339–382]. Tādējādi tikai izvērstas tiesisko institūtu salīdzināšanas rezultātā ir pieļaujama atsauce uz citu valstu likumiem, tiesu praksi vai doktrīnu par citu valstu nacionālajām tiesībām.

Nav šaubu, ka salīdzinošo tiesību argumentu iespējami plašāka piemērošana pamatā ir vērtējama pozitīvi, jo nacionālo, starptautisko un pārnacionālo tiesu dialogs mūsdienās ir realitāte un šo realitāti ir nepieciešams pēc iespējas prasmīgāk izmantot tiesību sistēmas attīstīšanā un pilnveidošanā. Tomēr jāņem vērā, ka, neveicot pietiekami izsvērtu citu valstu konstitucionālās uzbūves analīzi, bet citu valstu tiesību avotos paustās atziņas pārceļot un piemērojot mehāniski, rezultāts būs tāds, ka šīs atziņas organiski neiederēsies Latvijas tiesību sistēmā taisītā nolēmumā.

Īpaši sarežģīts šis jautājums ir konstitucionālo tiesību kontekstā, jo šobrīd nav tādas absolūtas normatīvas teorijas, kas būtu attiecināma specifiski uz salīdzinošajām konstitucionālajām tiesībām. Tādējādi pašreizējās konstitucionālo tiesību teorijas kontekstā atsaucēm uz ārvalstu judikatūru, īpaši tādām, kas izdarītas, lai tikai gūtu atbalstu savai pieejai, ir apšaubāma leģitimitāte. Konstitucionālo tiesu lēmumiem jāsaskan ar nacionālo tiesību sistēmu tradīcijām un vērtībām. Tādējādi tiesas atsauce uz salīdzinošām konstitucionālajām tiesībām var būt pakļauta pamatotai kritikai (sk.: Feldman D. Modalities of Internationalisation in Constitutional Law. European Review of Public Law. Vol. 18, No. 1 spring 2006, Esperia Publications Ltd., pp. 109–131, p. 142).

Nevar piekrist tam, kā Satversmes tiesa Sprieduma pamatošanai gan attiecībā uz pašvaldību principu, gan ilgtspējības principu, gan teritorijas plānošanas procesu – tātad vērtējot specifiskus Latvijas vides tiesību un teritorijas plānošanas tiesību jautājumus – vairākkārt nekritiski atsau­cas uz Vācijas tiesību avotiem un doktrīnu (sk., piemēram, Sprieduma 12., 17.3., 18. un 18.2. punktu).

Ir vispārzināms, ka Vācijas Pamatlikuma 20.a pants ir formulēts nevis kā pamattiesība, bet gan kā politikas vadlīnija (sīkāk sk., piemēram: Klepfers M. Vides aizsardzība konstitucionālajās tiesībās: Vācijas Pamatlikuma 20.a pants. Likums un Tiesības, 2003, 322.–328. lpp.). Šādā veidā formulētā Pamatlikuma norma rada ietvaru un priekšnoteikumus Vācijas tiesību sistēmas uzbūvei un funkcionēšanai. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes astotās nodaļas 115. pantā tiesībām uz labvēlīgu vidi ir piešķirts pamattiesību rangs. Līdz ar to Vācijas vides tiesību regulējums konstitucionālajā līmenī būtiski atšķiras no vides tiesību konstitucionālā regulējuma Latvijā.

Vācijas Pamatlikuma 28. panta otrā daļa, regulējot federālas valsts zemju autonomiju, paredz vietējo jautājumu regulēšanu likuma noteiktos ietvaros. Šī atsauce atsevišķi no visas Vācijas federāli konstitucionālās sistēmas analīzes izsaka tikai to, ka pašvaldībām jāievēro likumi.

Satversmes tiesa Spriedumā nav analizējusi un ņēmusi vērā arī to, ka Vācijas Telpiskās plānošanas likums, Būvniecības kodekss un zemju plānošanas likumi nav atzīstami par vides tiesību avotiem (sk., piemēram: О. Л. Дубовик, Л. Кремер, Г. Люббе-Вольфф. Экологическое право. Москва, Эксмо, 2005, с. 642). Tādējādi pieeja teritorijas plānošanas tiesībām, būvniecības tiesībām un vides tiesībām, ņemot vērā arī atšķirīgo konstitucionālo regulējumu, Vācijā ir metodoloģiskajā ziņā citāda nekā Latvijā. Pie tam Sprieduma 18.2. punktā, atsaucoties uz Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2002. gada spriedumu, lai raksturotu nepieciešamību plānošanas procesā rēķināties ar indivīdu interesēm, bija jāņem vērā, ka Vācija tikai 2007. gada 15. janvārī ratificēja 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvenciju "Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem" (turpmāk – Orhūsas konvencija).

Satversme, Satversmes tiesas likums un APL uzskaita tiesību avotus, pēc kuriem konstitucionālajai tiesai būtu jāvadās sava nolēmuma gatavošanā. Ne Vācijas, ne kādu citu valstu tiesības ne tieši, ne netieši nav norādītas kā viens no šādiem tiesību avotiem. Saskaņā ar Satversmes 1. pantu Latvija ir demokrātiska neatkarīga republika. Tas nozīmē, ka vispārsaistošas un vispārpiemērojamas tiesības Latvijā var noteikt un izdot Saeima un pilsoņu kopums, nevis Vācijas parlaments, tiesas vai doktrīna. Ja arī Satversmes tiesa vadītos no salīdzinošās konstitucionālo tiesību teorijas, tas prasītu daudz izvērstāku un kritiskāku pieeju citu valstu normatīvā regulējuma un judikatūras izmantošanai.

Tādējādi Satversmes tiesas nolēmuma pamatojums, kurā nav ņemtas vērā minētās atšķirības, bet mehāniski pārrakstītas Vācijas prakses un teorijas atziņas, ir kļūdains."

Sabiedriskā apspriešana

"No vienas puses, normatīvajos aktos nav expressis verbis noteikts vietējās pašvaldības pienākums sabiedriskās apspriešanas laikā veikt tiešu iedzīvotāju anketēšanu, kā arī atbildēt uz iedzīvotāju iesniegtajām aptaujas anketām (sk. Sprieduma 19.8. punktu). Tomēr, no otras puses, jāņem vērā, ka sabiedriskās apspriešanas mērķis ir nodrošināt sabiedrības patiesu līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Sabiedrībai kopumā un katram indivīdam atsevišķi ir jābūt informētam par pašvaldības apsvērumiem attiecībā uz konkrēta priekšlikuma akceptēšanu vai noraidīšanu. Šādā veidā ar pieņemtā lēmuma pamatojuma starpniecību ikviens var pārliecināties un gūt ieskatu par to, kādēļ vietējā pašvaldība ir pieņēmusi tieši tādu un ne citādu lēmumu. Vienlaikus vietējai pašvaldībai vajadzētu būt ieinteresētai piedāvāt tādu risinājumu, kas radītu pēc iespējas mazāku sabiedrības pretestību vai arī, skaidrojot un pamatojot savu ieceri pārliecināt ieinteresētās personas par to, ka tā ir optimāla un atbilstoša sabiedrības interesēm. Vēl jo vairāk, pienākums sniegt rakstveida atbildi ir obligāts, ja iestāde iepriekš devusi tādu solījumu.

Sabiedriskās apspriešanas mērķis ir nodrošināt, lai valsts vara pieņemtu izsvērtu lēmumu. Lai arī neeksistē vispāratzīta sabiedriskās apspriešanas formula, minimālie nosacījumi prasa efektīvu izziņošanu, adekvātu informāciju, pienācīgas procedūras un piemērotu sabiedriskās apspriešanas rezultātu ievērošanu. Turklāt tieši tai sabiedrības daļai, kuru attiecīgais lēmums ietekmēs visvairāk, ir jābūt lielākām iespējām ietekmēt iznākumu (sk.: The Aarhus Convention: an Implementation Guide. United Nations: New York and Geneva, 2000, p. 85). Sabiedrības piedalīšanās lēmumu pieņemšanā nodrošina lēmumu leģitimizācijas funkciju un, pienācīgi izmantota, var palīdzēt uzlabot arī šo lēmumu kvalitāti [sk.: Boyle A., Freestone D. (eds.) International Law and Sustainable Development, Past Achievements and Future Challenges, Oxford: Oxford University Press, 2001, pp. 15–17]. Tādējādi sabiedriskās apspriešanas uzdevums neaprobežojas ar informācijas sniegšanu un uzklausīšanu, bet ietver arī vispārobligātu pienākumu iesaistīt ieinteresētās personas lēmumu pieņemšanā, vai nu akceptējot šo personu viedokli, vai arī to motivēti noraidot.

Protams, ka ne visi saņemtie priekšlikumi ir akceptējami, taču rakstveidā sniegta atbilde ļauj daudz labāk saprast argumentus, kas bijuši konkrēta lēmuma pamatā. Sniedzot atbildes rakstveidā gadījumos, kad iesniedzējs ir objektīvi noskaidrojams vai pašā iesniegumā nav tieši norādīts, ka atbilde netiks gaidīta, vietējā pašvaldība arī pilnīgāk izpilda savu pienākumu, proti, vienlaikus gan informē, gan uzklausa, gan arī iesaista sabiedrību konkrēta lēmuma pieņemšanā. Savukārt tad, ja atbildes uz sabiedriskās apspriešanas gaitā iesniegtajiem priekšlikumiem netiek sniegtas, iedzīvotāji visbiežāk par konkrētu lēmumu uzzina tikai post factum, proti, pēc tā pieņemšanas. Tāpat atbildes nesniegšanas gadījumā persona nevar gūt pārliecību par to, vai tā vispār ir uzklausīta un vai tās priekšlikums ir izvērtēts.

Satversmes tiesas līdzšinējā praksē pat vienveidīgu atbilžu sniegšana uz detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas gaitā iesniegtajiem priekšlikumiem tika vērtēta kā būtisks procesuāls pārkāpums, jo, noraidot sabiedrības viedokli, pašvaldībai ir jāsniedz šā noraidījuma pamatojums (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu). Tādēļ iepriekš apsolīto atbilžu nesniegšana vēl jo vairāk ir uzskatāma par būtisku procesuālu pārkāpumu apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā. Īpaši būtisks šajā kontekstā ir tieši sabiedriskās apspriešanas pirmais posms, kad sabiedrība izteicās pret dabas pamatnes pārveidošanu par apbūvējamu teritoriju [..].

Tādējādi Dome, neatbildot uz iedzīvotāju iesniegumiem un nesniedzot motivētu atbildi par viņu priekšlikumu noraidīšanas iemesliem, nav pildījusi savu solījumu un nevarēja pieņemt izsvērtu lēmumu.

[..] Tāpat nevaru piekrist tam, ka Dome rīkojusies pareizi, nevērtējot to iedzīvotāju iesniegumu, kas ticis saņemts pirms datuma, kurā formāli sākās apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskā apspriešana. Proti, pēc Domes pārstāvju atbildēm uz iedzīvotāju jautājumiem apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas otrā posma sanāksmē var secināt, ka iesniegums ar aptuveni 400 iedzīvotāju parakstiem, kurā pausti iebildumi pret apstrīdētā detālplānojuma risinājumu, ticis iesniegts pirms 2006. gada 7. jūlija un šā iemesla dēļ nav vērtējams (sk. lietas materiālu 3. sēj. 54. lpp.).

Manuprāt, sabiedrības pašas aktivitāte, pat tad, ja tā izrādīta pirms termiņa, kurā formāli sākās sabiedriskā apspriešana, viennozīmīgi būtu vērtējama kā pozitīva pilsoniskā aktivitāte, kas pašvaldībai jāņem vērā. Vēl jo vairāk, ja vietējai pašvaldībai bija zināms, ka attiecīgs priekšlikums iesniegts jau pirms sabiedriskās apspriešanas, tad tai sabiedriskajā apspriešanā bija jāieplāno diskusijas arī par priekšlaicīgi iesniegtajiem priekšlikumiem.

Līdz ar to Dome nepamatoti nevērtēja priekšlikumu, kas tika iesniegts pirms sabiedriskās apspriešanas otrā posma, un tādējādi nerespektēja sabiedrības līdzdalības tiesības detālplānojuma izstrādē."

Skartā sabiedrība

"Vienlaikus jāņem vērā, ka vides tiesību jomā pastāv divi termini: "sabiedrība" un "ieinteresētā sabiedrība". Saskaņā ar Orhūsas konvencijas skaidrojumu daļa no ieinteresētās sabiedrības ir skartā sabiedrība, proti, tā sabiedrība, kuru var ietekmēt attiecīgais lēmums. Potenciāli lēmums var ietekmēt, piemēram, īpašumtiesības un tiesības uz tīru vidi (sk.: The Aarhus Convention: an Implementation Guide, United Nations: New York and Geneva, 2000, p. 40).

Organizējot teritorijas plānojuma vai detālplānojuma sabiedrisko apspriešanu, jādefinē, kas ir skartā sabiedrība. Saskaņā ar Orhūsas konvenciju izziņošana var tikt uzskatīta par adekvātu tiktāl, ciktāl tā efektīvi sasniedz vismaz skarto sabiedrību (sk.: The Aarhus Convention: an Implementation Guide, United Nations: New York and Geneva, 2000, p. 96). Arī Eiropas Savienības tiesībās vispārpieņemta ir tāda kārtība, ka dalībvalstīm, organizējot sabiedrisko apspriešanu, ir jādefinē skartā sabiedrība katrā konkrētā kontekstā, jo dažādos projektos tā var būt atšķirīga (sk.: Krämer L. EC Environmental law, London: Sweet & Maxwell, 2003, p. 143). Eiropas Kopienas direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, kas citastarp pārņemta Vides aizsardzības likumā, 6. pantā ir noteikts, ka jo īpaši skartajai sabiedrībai ir jānodrošina iespēja laikus un efektīvi piedalīties lēmuma pieņemšanā.

No minētā secināms, ka tieši ieinteresētās sabiedrības viedoklis ir izšķirošs, lemjot par kādu plānojumu. No lietā esošajām sabiedriskās apspriešanas anketām ir skaidri secināms, ka skartās sabiedrības pārstāvji, t. i., tuvumā esošo māju iedzīvotāji, bija izteikušies pret detālplānojumā piedāvāto risinājumu gan pirmajā, gan otrajā apspriešanas posmā. Tādējādi Dome nemaz nav definējusi skarto sabiedrību, proti, sabiedrību, kuru varētu skart attiecīgās teritorijas detālplānojums."

Aizsargjoslu likuma interpretācija

"Vienlaikus uzskatu, ka Satversmes tiesa izvēlējusies kļūdainu Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta interpretāciju, nepamatoti attiecinot normā noteikto izņēmumu arī uz juridiskajām personām. Minētais punkts paredz, ka "minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti: [..] mākslīgam ūdensobjektam (izņemot gadījumus, kad tas atrodas fiziskās personas īpašuma robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas) – teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā".

Satversmes tiesa Sprieduma 14.14. punktā norāda, ka minētajā izņēmumā lietotais vārds "fiziskās" jāinterpretē kopsakarā ar Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības principu, un secina, ka Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā noteikto izņēmumu Dome bija tiesīga vienlīdz attiecināt arī uz juridiskajām personām. Piemērotā tiesību normu interpretācijas metode Spriedumā netiek norādīta.

Tiesa būtībā piekrita "Q Nami" viedoklim, ka neesot pamata šo normu interpretēt šauri gramatiski un tādējādi radīt nevienlīdzību starp fiziskās un juridiskās personas iespējām izmantot savas īpašumtiesības. Likumdevēja mērķis neesot bijis fiziskajām personām radīt lielākas iespējas pilnvērtīgi izmantot savu zemesgabalu nekā juridiskajām personām.

Uzskatu, ka šāda Satversmes tiesas un Domes nostāja, attiecinot Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā noteikto izņēmumu arī uz juridiskajām personām, ir nepamatota un skaidrā pretrunā ar Aizsargjoslu likuma pamatmērķi – pēc iespējas vairāk samazināt piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām.

Lai konstatētu normas jēgu un tvērumu, kā arī piemērojamo interpretācijas metodi, viens no noteicošajiem apstākļiem ir likumdevēja gribas noskaidrošana. Teksta satura izpratne ietver gan izpratni par likuma radītāja gribu, gan par likuma (normas) mērķi, pamatojumu, nolūku, jēgu – visu to, ko jurisprudencē sauc par ratio legis (sk.: Meļķisis E. Tiesību normu iztulkošana. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rīga, BO SIA "Ratio iuris", 2003, 110.–111. lpp.).

Iepazīstoties ar Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta pieņemšanas materiāliem, redzams, ka attiecīgo normu kā priekšlikumu likumprojekta "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" tikai otrajam lasījumam iesniedza toreizējais vides ministrs un viņa piedāvātā redakcija sākotnēji paredzēja:

"Minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti: [..] mākslīgam ūdensobjektam – teritoriju plānojumos, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā."

Ministra priekšlikumu atbalstīja atbildīgā komisija, izsakot šo normu precizētā redakcijā un ietverot izņēmumu gadījumam, kad ūdensobjekts atrodas fiziskās personas īpašuma robežās. Saeima to vienbalsīgi atbalstīja.

Savukārt trešajam lasījumam tika saņemti divi priekšlikumi. Pirmkārt, Saeimas Juridiskais birojs lūdza apsvērt, vai nebūtu lietderīgi papildināt 7. panta otrās daļas 3. punkta tekstu iekavās ar vārdiem "un nav savienots ar dabiskiem virszemes ūdensobjektiem".

Otrkārt, vides ministrs piedāvāja normu izteikt šādā redakcijā:

"Minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti:

[..] mākslīgam ūdensobjektam (izņemot gadījumus, kad tas atrodas fiziskas personas īpašuma robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas) – teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla (katrā krastā)."

Atbildīgā komisija atbalstīja vides ministra piedāvāto priekšlikumu (http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre).

Nepamatots ir Sprieduma 14.2. punktā ietvertais secinājums: tā kā Juridiskā biroja priekšlikumu Saeima noraidīja, tad likumdevējs ir apzināti vēlējies noteikt regulējumu mākslīgiem ūdensobjektiem neatkarīgi no tā, vai tie ir savienoti ar dabiskām ūdenstecēm.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka Juridiskā biroja priekšlikumu noraidīja nevis Saeima, bet gan Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Saeimas sēdē šis Juridiskā biroja priekšlikums vispār netika apspriests.

Otrkārt, komisijā tiek skatīti un nereti arī noraidīti priekšlikumi, ko atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 95. panta pirmajai daļai ir tiesīgi iesniegt Valsts prezidents, Saeimas komisija, frakcija, politiskais bloks, Saeimas deputāts, Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedrs, ministrs, valsts ministrs, ministra pilnvarots ministrijas parlamentārais sekretārs, Saeimas juridiskais dienests, ja šie priekšlikumi attiecas uz likumdošanas tehniku un kodifikāciju, kā arī tiesībsargs. Ja komisija noraida kādu no iesniegtajiem priekšlikumiem, tas automātiski nenozīmē, ka vēlāk pieņemtajā likumā būs ietverta noraidītajam priekšlikumam pretēja prezumpcija.

Treškārt, Saeima Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā atbalstīja vēl šaurāku izņēmumu nekā to, ko piedāvāja Juridiskais birojs, proti, Saeima noteica, ka aizsargjosla nav jānosaka tiem ūdensobjektiem, kas kalpo tikai ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas.

Ceturtkārt, vienlīdz iespējams ir arī tas, ka komisija izšķīrās par Juridiskā biroja priekšlikuma noraidīšanu, jo uzskatīja, ka tā piedāvātais precizējums jau per se ietilpst 7. panta otrās daļas 3. punktā ietvertā izņēmuma saturā.

Trešajā lasījumā debates par atbildīgās komisijas akceptēto Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta redakciju nenotika un Saeima vienbalsīgi atbalstīja atbildīgās komisijas akceptēto normas redakciju.

Likums "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" tika izsludināts 2003. gada 8. jūlijā un stājās spēkā tā paša gada 23. jūlijā. Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkts kopš tā spēkā stāšanās nav grozīts un joprojām ir spēkā tā sākotnējā redakcijā.

[..] Uzskatu, ka no Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta pieņemšanas gaitas Saeimā skaidri var noprast, ka likumdevējs jau sākotnēji nav vēlējies minēto izņēmumu attiecināt uz juridiskajām personām. Ne atbildīgā komisija, ne Saeimas Juridiskais birojs, ne arī deputāti debašu laikā nav iebilduši pret minētā izņēmuma attiecināšanu tikai uz fiziskajām personām. Uz to norāda arī Saeimas Juridiskā biroja rīcība, lūdzot papildināt minēto normu, tomēr neiebilstot pret izņēmuma attiecināšanu tikai uz fiziskās personas īpašumā esošu mākslīgu ūdens­objektu. Līdz ar to Satversmes tiesas, Domes un "Q Nami" piemērotā tiesību normu interpretācija nonāk pretrunā ar normas tekstā ietverto likumdevēja gribu, jo nekas neliecina par to, ka Saeima minēto izņēmumu būtu gribējusi attiecināt arī uz juridiskās personas īpašuma robežās esošu mākslīgu ūdensobjektu.

Tiesību teorijā ir atzīts, ka likumā noteiktie izņēmumi nav interpretējami paplašināti un līdz ar to arī nav piemērojami pēc analoģijas – singularia non sunt extenda. Šāds uzskats acīmredzot pamatojas uz apsvērumu, ka izņēmuma noteikumu paplašinātas iztulkošanas vai analoģiskas piemērošanas gadījumā pastāv risks "izjaukt" likumā ietverto kopsakaru starp "noteikumu" un "izņēmumu no noteikuma". Citiem vārdiem sakot: ja kāds likuma noteikums domāts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai, minētajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav attiecināmas uz dzīves gadījumiem, kuros nepastāv šādas izņēmuma situācijas (sk.: Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rīga: BO SIA "Ratio iuris", 2003, 163. lpp.).

Taču principa singularia non sunt extenda absolutizēšana un attiecināšana uz visiem izņēmuma noteikumiem nav pieļaujama. Tāpat nepieciešams jāizvairās no tā, ka izņēmuma noteikuma pārāk plašas iztulkošanas vai analoģiskas piemērošanas rezultātā tiktu pilnībā sagrozīts likumdevēja nolūks (likuma mērķis). Arī šeit (līdzīgi kā jautājumā par izvēli starp analoģiju vai slēdzienu par pretējo) galvenā nozīme ierādāma attiecīgā izņēmuma noteikuma un izšķiramā (likumā tieši nenoregulētā) dzīves gadījuma tiesiskai izvērtēšanai, it īpaši ņemot vērā pamatu, kāpēc likumā ietverts tieši tāds (un ne citāds) izņēmums no citas tiesību normas piemērošanas jomas (sk.: Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rīga: BO SIA "Ratio iuris", 2003, 164. lpp.).

Jāņem vērā arī tas, ka Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta vārds "fiziskās" ir ietverts izņēmumā no vispārējā likuma pamatprincipa, kas paredz, ka jebkuram ūdensobjektam – gan mākslīgam, gan dabīgam – ir jānosaka aizsargjosla, lai samazinātu vai novērstu antropogēnās negatīvās iedarbības ietekmi uz šo objektu. Publiskajās tiesībās, pretēji privāttiesībām, prioritāte būtu dodama nevis analoģijas piemērošanai, bet gan slēdziena par pretējo piemērošanai, jo publiskajās tiesībās darbojas princips – viss, kas nav atļauts, ir aizliegts. No šā principa izriet, ka publiskajās tiesībās atļaujošām normām nevajadzētu tikt piemērotām pēc analoģijas (sk.: Neimanis J. Slēdziens par pretējo. Jurista Vārds, 2005. gada 19. jūlijs, Nr. 26).

Līdz ar to nav pamatots Satversmes tiesas pieņēmums par Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā ietvertā izņēmuma attiecināšanu arī uz juridisko personu īpašumā esošu mākslīgo virszemes ūdensobjektu. Ne piemērojot tiesību normu interpretāciju, ne piemērojot tiesību normu tālākveidošanas metodi – analoģiju –, šādu secinājumu izdarīt nevar. Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā ietvertā izņēma attiecināšana uz Ūdensobjektu iespējama tikai tad, ja no normas teksta tiek izslēgts vārds "fiziskās".

[..] Lai arī Satversmes tiesa Sprieduma 14.14. punktā norāda, ka tā atturas vērtēt Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta vārda "fiziskās" satversmību, būtībā tā atzīst šo normu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo ne interpretācijas, ne tiesību tālākveidošanas ceļā šādu secinājumu nevar izdarīt. Līdz ar to tiesa pārkāpa Satversmes tiesas likuma 25. panta pirmās daļas 1. punktu, kur noteikta Satversmes tiesas kompetence. Proti, lietu par likuma atbilstību Satversmei tiesa ir tiesīga izspriest tikai pilnā sastāvā.

Tāpat jāņem vērā, ka šādam tiesas secinājumam par to, ka tiesību normu piemērotājs, lemjot par aizsargjoslas noteikšanu vai nenoteikšanu mākslīgam ūdensobjektam, ir tiesīgs neievērot Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta vārdu "fiziskās", var būt tālejošas un neprognozējamas sekas. Nav šaubu, ka līdz Sprieduma pieņemšanai likumdevēja noteiktais un Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā ietvertais vispārējais princips bija tāds, ka aizsargjosla nosakāma jebkuram mākslīgam ūdensobjektam, izņemot gadījumus, kad ūdensobjekts atrodas fiziskās personas īpašuma robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas (sk. Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmo daļu).

Tomēr, ievērojot Spriedumā expressis verbis secināto, aizsargjoslu varēs nenoteikt:

a) fiziskās personas īpašuma robežās esošam mākslīgam ūdensobjektam;

b) juridiskās personas īpašuma robežās esošam mākslīgam ūdensobjektam;

c) juridiskajai personai piederošu divu īpašumu robežās esošam mākslīgam ūdensobjektam, jo RTIAN pieņemšanas brīdī "Q Nami" īpašumā bija divi nekustamie īpašumi, kuru abu teritorijā atradās Ūdensobjekts;

d) mākslīgam ūdensobjektam, kas kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas.

Turklāt tiesas norāde, ka "regulējums, kas aizsargjoslas esamību vai neesamību padara atkarīgu no īpašuma veida un īpašnieku skaita, var radīt problēmas šīs normas praktiskā piemērošanā", liek domāt, ka aizsargjoslu mākslīgam ūdensobjektam var nenoteikt arī tad, ja vienai vai vairākām fiziskajām personām pieder viens vai vairāki mākslīgi ūdens­objekti, kas atrodas vienā vai vairākos īpašumos, kā arī tad, ja vienai vai vairākām juridiskajām personām pieder viens vai vairāki mākslīgi ūdensobjekti, kas atrodas vienā vai vairākos īpašumos. Šāda secinājuma iespējamību vēl jo vairāk pastiprina tas fakts, ka Satversmes tiesa par likuma pārkāpumu neuzskatīja to, ka, stājoties spēkā Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktam, Ūdensobjektam netika piemērota aizsargjosla, lai gan tas atradās divu nekustamo īpašumu teritorijās, un viens no šiem nekustamajiem īpašumiem atradās divu fizisko personu īpašumā. Proti, līdz pat 2004. gada 26. janvārim nekustamais īpašums ar kadastra Nr. 0100 0781 004 piederēja divām fiziskajām personām. Arī nekustamo īpašumu apvienošana zemesgrāmatā reģistrēta tikai 2008. gada 28. februārī – vienu dienu pēc lietas Nr. 2008-03-03 ierosināšanas Satversmes tiesā.

Līdz ar to pēc Sprieduma stāšanās spēkā Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmajā daļā un 7. panta otrās daļas 3. punktā likumdevēja noteiktais vispārējais princips, kas paredz, ka mākslīgam ūdensobjektam ir nosakāma aizsargjosla, kļūs nepiemērojams."