ŽURNĀLS

Komentāri  Skaidrojumi Viedokļi

Vadims Beļajevs, advokātu biroja "Bordāns un Beļajevs" zvērināts advokāts,  Komercķīlas likuma izstrādes darba grupas loceklis,— "Latvijas Vēstnesim"

Jau 1992. un 1993.gadā kļuva skaidrs, ka uzņēmējdarbības kreditēšanas nodrošināšanai un attīstībai ar Civillikuma normām vien nepietiek. Lai ieinteresētu kredītiestādes izsniegt kredītus vietējiem ražotājiem, bija jāpanāk, lai kredītiestādes justos pietiekami drošas, uzticot noguldītāju naudu uzņēmējiem. Un šeit, protams, ir liela nozīme nodrošinājumam. Taču Civillikums paredzēja iespēju nodibināt ķīlu tikai ar tās priekšmeta nodošanu valdījumā (rokas ķīla un lietošanas ķīla). Vienīgais izņēmums bija hipotēka. Tā kā hipotēku var nodibināt tikai uz nekustamo īpašumu un kuģi, tas nevarēja būt pietiekams nodrošinājums uzņēmēju kreditēšanā, jo retam uzņēmumam piederēja (un arī tagad pieder) tāda tipa īpašumi. Protams, tika meklēti risinājumi un kredītiestāžu uzmanība pievērsta kustamās mantas ieķīlāšanai. Uzreiz atklājās Civillikuma neelastīgums un neatbilstība mūsdienu prasībām: neviens uzņēmējs, kas patiešām grib kredītu ne tikai saņemt, bet arī atdot, neņems kredītu uzņēmējdarbības attīstībai, ieķīlājot pēc rokas ķīlas noteikumiem savus pamatlīdzekļus, nododot tos kreditora valdījumā (kam tad ir vajadzīgs kredīts, un no kā tas tiks atmaksāts?). Lai izvairītos no šādas situācijas, izmantoja mākslīgās konstrukcijas, kad ķīlas priekšmets it kā tika nodots ķīlas ņēmēja valdījumā, bet uzreiz tika atdots atpakaļ ķīlas devējam lietošanā. Šādi nodibinot rokas ķīlas, tika pārkāpts viens no svarīgākajiem ķīlas tiesības pamatprincipiem — publicitātes nodrošināšana, jo par šādu ķīlu esamību trešās personas nevarēja uzzināt. Rezultātā radušās diezgan grūti atrisināmas situācijas, kad viena un tā pati lieta tika ieķīlāta vairākkārt dažādām personām, bet pēc tam bieži vien arī pārdota bez ķīlas ņēmēju ziņas vēl citām personām.