ŽURNĀLS

Kristīne Strada, Finansu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurore, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrante, —

"Latvijas Vēstnesim"

Kā viens no nozīmīgākajiem laikpunktiem Latvijas tiesību vēsturē neapšaubāmi ir 1999.gada 1.aprīlis. Šajā dienā spēkā stājās Krimināllikums (KL), nomainot līdz tam spēkā esošo Latvijas Kriminālkodeksu, iezīmējot jaunas tendences Latvijas krimināltiesību sistēmā. Krimināllikuma tapšanā ieguldīts milzīgs darbs, kas sevi attaisnojis, radot mūsdienu situācijai atbilstošu tiesību aktu. Tomēr jebkura jauna likuma pārbaudījums ir prakse, tikai tā spēj iezīmēt nepilnības un problēmas, kas savukārt mudina pilnveidot pašu likumu.

Tagad, kad kopš Krimināllikuma spēkā stāšanās pagājuši jau vairāki mēneši, būtu īstais laiks pievērsties Krimināllikumā ietverto normu sīkākai analīzei, dažbrīd atsvaidzinot atmiņā sen zināmas lietas, dažbrīd apgūstot jaunas, daloties pieredzē, iezīmējot problēmas un kopēji meklējot to risinājuma ceļus krimināltiesību sistēmas tālākai pilnveidei. Tieši ar šādu mērķi — aizsākt diskusiju par krimināltiesību jautājumiem — tapis šis raksts.

Tiesvedības procesā bieži nākas sastapties ar dažādiem šķēršļiem ceļā uz patiesības noskaidrošanu. Patiesības noskaidrošana konkrētā lietā pēc būtības ir informācijas savākšana par šīs lietas apstākļiem un šīs informācijas pārbaude nolūkā apstiprināt tās atbilstību faktiski notikušajam. Tad, kad noteiktā tiesvedībā kompetentas personas ir savākušas pietiekamu faktisko materiālu par apskatāmo situāciju, tās var sniegt tās juridisko novērtējumu, t.i., veikt subsumciju jeb faktiskā sastāva "pakļaušanu" tiesību priekšrakstiem. Blakus citiem apstākļiem, kā, piemēram, attiecīgo situāciju reglamentējošo tiesību normu skaidrībai un viennozīmībai, kā viens no sekmīgas notikuma juridiskās kvalifikācijas priekšnosacījumiem jāmin savāktās faktiskās informācijas pietiekamība un patiesums. Informāciju par notikumu konkrētajā tiesvedībā kompetentā persona iegūst no notikuma materiālo un ideālo pierādījumu nesējiem. Materiālo pēdu nesēji, piemēram, priekšmeti, dokumenti u.c., informāciju par notikumu saglabājuši sevī materiālo pēdu formā, t.i., notikums radījis tajos kādas fiziskas, ķīmiskas vai citas izmaiņas. Ideālo pēdu nesēji savukārt ir personas, kas informāciju par notikumu saglabājušas savā apziņā un nepieciešamības gadījumā to var reproducēt. Tādējādi, lai iegūtu informāciju par notikumu, ir jāveic darbs ar notikuma pēdu nesējiem. Likumdošanā paredzētais procesuālais veids, kā iegūt informāciju no ideālo pēdu nesējiem, ir viņu nopratināšana dažādā procesuālā statusā atkarībā no to lomas konkrētajā tiesvedībā. Savukārt no materiālo pēdu nesējiem informācija iegūstama, tos apskatot un pakļaujot speciālai izpētei. Pirms tam, protams, šie notikuma materiālo pēdu nesēji ir jāatrod un jāizņem. Tā kā vairumā gadījumu materiālo pēdu nesēji atrodas pie kādas personas, jāpanāk, lai šī persona attiecīgo objektu izdotu.