Laikā, kad Latvijas parlaments jo īpaši bieži tiek minēts kopā ar tā atlaišanas iespējām, “Latvijas Vēstneša” grāmatu apgādā klajā nācis Jāņa Plepa un Edgara Pastara rakstu krājums “Saeimas atlaišana”. Būtu aplami uzskatīt, ka autori, atskārtuši tēmas aktualitāti, steigā gatavojuši rakstus šim krājumam, – patiesībā tas apkopo vairāku gadu veikumu šīs tēmas izpētē un analizē, piedāvājot arī vēl iepriekš nepublicētu izziņas materiālu.
Kā norāda krājuma autori, diskusijās par iespējamiem Satversmes grozījumiem jau vairākus gadus viens no aktuālākajiem jautājumiem ir Saeimas atlaišanas regulējums un tā pilnveidošanas iespējas. Vairākas politiskās partijas dažādos laikos un vēl joprojām ir piedāvājušas Satversmes grozījumu projektus, kā arī par šo jautājumu speciālu atzinumu ir sniegusi Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija. Tādēļ lasītāju ērtībām rakstu krājums papildināts ar minētās komisijas viedokli jautājumā par iespējamu Satversmes pilnveidošanu, lai uzlabotu Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jauna parlamenta ievēlēšanas mehānismu.
Vairākos krājumā iekļautos rakstos plašāk analizējot jautājumu par to, kādā veidā var atlaist Saeimu, J. Pleps vēsturiskā un juridiskā griezumā atsevišķi iztirzā dažādus ar to saistītos aspektus, piemēram: parlamenta atlaišanas nozīme un veidi; Saeimas atlaišanas institūta regulējums Latvijā; vai tauta var ierosināt Saeimas atlaišanu. Turpinot pēdējo no minētajiem jautājumiem, autori kopīgi citā rakstā mēģinājuši rast izvērstu atbildi uz jautājumu: vairāk varas tautai – vai diktatūra? Šī aspekta sakarā aplūkotas gan Latvijas varas dalīšanas modeļa īpatnības, gan arī parlamenta atlaišanas nepieciešamība un pašreizējais atlaišanas modelis. Šajā sakarā autori norāda uz Latvijā pastāvošo spēcīgo aizspriedumu, ka parlamenta atlaišana nav saistāma ne ar ko labu un liecina par vēlmi nodibināt diktatūru. Turpretim pasaules valstu praksē tā netiek uzskatīta par draudu demokrātijai, bet gan tieši pretēji – parlamenta atlaišana kalpo par līdzekli, kas palīdz nostiprināt demokrātiju un rada daudz reālāku parlamenta politisko atbildību pret tautu. Minētais krājumā pamatots ar ieskatu ārvalstu praksē.
Daudzu atmiņā vēl ir salīdzinoši nesenās Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības aktivitātes, vācot parakstus Satversmes grozījumu projekta atbalstam, tādējādi cerot kaut nedaudz pietuvināties caur vēlētāju ierosinājumu īstenotai Saeimas atlaišanas iespējai. Šo aktivitāšu pamudināts E. Pastars piedāvāto grozījumu projektu analizējis no trim aspektiem: formāli juridiskā, juridiski saturiskā un politiski lietderīgā, papildus analizējot jautājumu par Saeimas atlaišanu likumdošanas kārtībā. Lai gan konkrētie secinājumi tapuši pirms pusotra gada, kad norises valstī vēl ne tuvu nebija sasniegušas pašreizējos apmērus, to saturs jo īpaši sasaucas ar šodienas aktualitātēm: "Tiek uzskatīts, ka Valsts prezidents neizmanto savas tiesības atlaist Saeimu, jo tautas nobalsošanas rezultātā viņš riskē zaudēt amatu. Diez vai šādu argumentu var uzskatīt par nopietnu. Iespējams, Valsts prezidentam nekad nav bijis pamata atlaist Saeimu. Ja tomēr saka, ka šodien Valsts prezidents varbūt nav tik politiski neatkarīgs, lai lemtu par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, šāds secinājums nekādā gadījumā nedrīkst būt pamats Satversmes grozījumiem." Tāpat, autora skatījumā, Saeimas atlaišanas ierosināšana un pati parlamenta atlaišana kā instruments nav paredzēts, lai apelētu pie tautas ikreiz, kad valstī iestājas pārejoša vai ilgstoša politiskā krīze.
Turpinot tēmu par to, vai tieši vēlētājiem ir piešķiramas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, J. Pleps analizējis pagātnes pieredzi un ko no tās mācīties. Tiesa, vienlaikus autors norāda, ka "vēsturiskās paralēles ir bīstamas, jo katra persona un notikums ir unikāls un atkarīgs no tik daudzām nejaušībām un iepriekš noteiktām likumsakarībām, ka mēģinājumi pagātnes tēlos saskatīt mūsdienu politiķu līdziniekus un prognozēt vēsturisko notikumu ritmu bieži vien jau iepriekš ir nolemti neveiksmei".
Kā iepriekš nepublicēts krājumā ietverts arī J. Plepa raksts par kvoruma loģiku Satversmē. Diskusijās par tiesību ierosināt Saeimas atlaišanu piešķirt pilsoņu kopumam kā pietiekami būtisks ir iezīmējies jautājums par to, kādas kvoruma un balsu vairākuma prasības ir nosakāmas šādai tautas nobalsošanai. J. Plepa ieskatā, tā nav vienkārša skaitļa izvēle, tāpat šajā jomā konstitucionāli tiesiski nebūtu pieļaujams argumentēt kategorijās "pārāk liels – pārāk mazs", "pietiekams – nepietiekams". Autors uzsver, ka skaitļiem un lielumam ir matemātiska loģika, savukārt tautas nobalsošanas norises noteikumus vairāk ietekmē Satversmes loģika, nevis matemātikas likumi. Līdz ar to, ievērojot Satversmes vienotības un iekšējās saskaņotības principus, no pašas Satversmes sistēmas ir iespējams atvasināt tai atbilstošās kvoruma un balsu vairākuma prasības arī gadījumam, kad pilsoņu kopums balso par Saeimas atlaišanu pēc ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju ierosinājuma.
Šajā sakarā, piemēram, Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija savā atzinumā kā ieteicamo kvoruma un balsu vairākuma risinājumu šādā tautas nobalsošanā norāda: "Taisnīgu līdzsvaru varētu sasniegt, ja paredzētu, ka par Saeimas atlaišanu jānobalso balsotāju vairākumam, tomēr vismaz pusei no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita, nenosakot kopējo skaitu, cik personām pavisam nobalsošanā būtu jāpiedalās."
Sannija Matule