ŽURNĀLS Tiesību prakse

Uzvārda neatzīšanas aizliegums

Grunkin un Paul

EKT 2008. gada 14. oktobra spriedums
Lieta C-353/06

Dalībvalsts iestādēm jāatzīst bērna uzvārds, kas ir noteikts un reģistrēts citā dalībvalstī, kurā kopš piedzimšanas dzīvo šis bērns, kuram tāpat kā viņa vecākiem ir tikai pirmās minētās dalībvalsts pilsonība.

Lietas pamatā ir tiesvedība starp nepilngadīga bērna vecākiem, Vācijas pilsoņiem Grunkina (Grunkin) kungu un Paulas (Paul) kundzi, un Vācijas pilsētas Nībilles (Niebüll) civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļu par atteikumu atzīt viņu dēlam, arī Vācijas pilsonim, viņa dzimšanas vietā un dzīvesvietā, Dānijā, reģistrēto uzvārdu Grunkins-Pauls (Grunkin-Paul).

Vācijas civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa atteicās atzīt bērna uzvārdu, jo Vācijā nav atļauti dubultie uzvārdi. Vācijas tiesa secināja, ka nevar uzlikt pienākumu Nībilles civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļai atzīt uzvārdu, kas netiek atļauts saskaņā ar Vācijas tiesībām. Taču tai radās šaubas, vai gadījums, kad Eiropas Savienības pilsonim dažādās dalībvalstīs ir jālieto dažādi uzvārdi, atbilst Kopienu tiesībām (īpaši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk – EKL) 12. un 18. pantam). Tāpēc tiesa apturēja tiesvedību un uzdeva jautājumu EKT.

Atbildot uz iesniedzējas tiesas jautājumu, EKT vispirms atgādināja, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām noteikumi par personas uzvārda lietošanu ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tomēr dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Kopienu tiesības, izņemot gadījumus, kad situācijai nav nekādas saistības ar Kopienu tiesībām. Saskaņā ar EKT judikatūru saistība ar Kopienas tiesībām ir bērniem, kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, bet kuri likumīgi uzturas kādas citas dalībvalsts teritorijā.¹ Tātad arī Grunkina kunga un Paulas kundzes dēlam, kurš ir Dānijā dzimis Vācijas pilsonis un kurš kopš dzimšanas dzīvo Dānijā, ir saistība ar Kopienas tiesībām, tādēļ viņa vecāki šajā gadījumā var atsaukties uz Kopienu tiesībām.

EKL 12. panta piemērošanu tiesa noraidīja, jo gan bērns, gan abi vecāki ir Vācijas pilsoņi un līdz ar to uzvārda noteikšana atbilstoši Vācijas tiesībām nevar radīt diskrimināciju pilsonības dēļ. Taču EKT atzina, ka EKL 18. pants par Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot citā dalībvalstī šajā lietā ir piemērojams un, ja personai viņas pilsonības dalībvalstī ir jālieto cits uzvārds nekā dzimšanas dalībvalstī piešķirtais un reģistrētais uzvārds, tas var ierobežot viņam ar šo pantu piešķirtās tiesības.²

Kā EKT to ir atzinusi iepriekš,³ ja personai dažādās dalībvalstīs jālieto dažādi uzvārdi, tas var radīt nopietnas profesionāla un privāta rakstura grūtības. Bērnam būs jāsaskaras ar neskaitāmām situācijām, kurās būs jākliedē šaubas par savu identitāti un jānoraida aizdomas par viltotiem dokumentiem, jo pasē, kas izdota Vācijā, būs ierakstīts viens uzvārds, bet dzimšanas apliecībā, kas izdota Dānijā – cits. Šādas grūtības var skart jebkuru ikdienas darbību īstenošanu, to skaitā, gan pārvietojoties no vienas dalībvalsts uz citu, gan saistībā ar dažādu dokumentu vai pabalstu saņemšanu. Tādējādi šajā lietā būtiski tiek ierobežotas ar EKL 18. pantu bērnam piešķirtās tiesības, bet šādu ierobežojumu var attaisnot tikai tad, ja tam pamatā ir objektīvi apsvērumi un tas ir samērīgs ar leģitīmu mērķi.⁴

Vērtējot šīs lietas apstākļus un dalībvalstu pārstāvju argumentus, tiesa neguva pārliecību, ka motīvi, kas ir šī ierobežojuma pamatā (piemēram, nodrošināt uzvārdu kontinuitāti un uzvārdu vienotību ar brāļiem un māsām, lai personām, kurām ir viena un tā pati pilsonība, uzvārdi tiktu noteikti vienādi), lai arī cik leģitīmi tie būtu, ir pietiekami būtiski. Turklāt Vācijas tiesībās nav pilnībā izslēgta iespēja bērniem ar Vācijas pilsonību piešķirt dubultos uzvārdus. Ja vienam no vecākiem ir citas valsts pilsonība, vecāki var izvēlēties bērna uzvārdu noteikt saskaņā ar šīs valsts tiesībām. Tāpat nav minēts neviens īpašs iemesls, kas attiecīgajā gadījumā varētu būt pamatā tam, ka netiek atzīts bērnam piešķirtais un reģistrētais uzvārds, piemēram, ka šis uzvārds būtu pretējs Vācijas sabiedriskajai kārtībai.

Tādēļ EKT secināja, ka EKL 18. pants nepieļauj, ka dalībvalsts iestādes saskaņā ar valsts tiesībām atsakās atzīt bērna uzvārdu, kas ir noteikts un reģistrēts citā dalībvalstī, kurā kopš piedzimšanas dzīvo šis bērns, kuram tāpat kā viņa vecākiem ir tikai pirmās minētās dalībvalsts pilsonība.

Eiropas Parlamenta deputātu imunitāte

Marra

EKT 2008. gada 21. oktobra spriedums
Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07

Ja valsts tiesa, kurai ir jālemj par prasību pret Eiropas Parlamenta deputātu, nav saņēmusi nekādu informāciju par šī deputāta lūgumu Eiropas Parlamentam aizstāvēt viņa imunitāti, tai nav pienākuma lūgt Eiropas Parlamentu izteikt viedokli par imunitātes nosacījumu izpildi. Taču, ja valsts tiesa ir informēta, ka šis deputāts ir iesniedzis Eiropas Parlamentā lūgumu aizstāvēt viņa imunitāti, tai ir jāaptur tiesvedība un jālūdz Eiropas Parlamentam sniegt savu viedokli, cik vien ātri iespējams. Turpretī, ja valsts tiesa uzskata, ka šim deputātam ir Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 9. pantā paredzētā imunitāte, tai ir jānoraida prasība pret attiecīgo Eiropas Parlamenta deputātu.