ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nja. Manuprāt Senāta lēmums, lai arī pareizs pēc būtības, t.i. nepieļaut latgaliešu izloksnes izmantošanu paralēli latviešu literārajai valodai oficiālajā lietvedībā, tomēr secinājumos neredz mežu aiz malkas kaudzes.



Visi secinājumi par literāro valodu un tās nošķiršanu no no dialekta/izloksnes ir pilnīgi pareizi. Bet... Motīvu daļā uzrakstīt, ka \"... citas izloksnes [...] Administratīvā procesa likuma 110.panta otrās daļas izpratnē ir svešvalodas un latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.\" ir absurds.



Senāta faktiski visu pareizi argumentēja, bet secinājumos aizgāja līdz absurdam, pierādot to, ko neviens no viņiem neprasa. Principā uzstādījums taču bija tikai analizēt, vai privātpersona ir tiesīga iesniegt sūdzību, kas rakstīta latgaliešu valodā, t.i. latviešu valodas vēsturiskajā formā, un secināt, ka tas nav pieļaujams. Tā vietā Senāts iet kā teikt \"līdz galam\" un pierāda ka šī nemaz nav vēsturiska forma, bet svešvaloda.



Varbūt ja es iesniegšu pieteikumu, kurš rakstīts latviešu valodā, bet gotiskajā rakstībā (piedodiet, bet nezinu, kurā gadā tā tika nomainīta uz patreizējo) ievērojot visus \"tsch\" \"ee\" Senāts atzīs to par svešvalodu? Loģika taču identiska būtu .... bet veselais saprāts?



No šī secinājuma loģiski izdarīt tālākos secinājumus, ka ja reiz svešvaloda, tad arī cita tauta, t.i. Latgalieši.



Ja es paņemšu šo te Senāta spriedumu un došos uz PMLP pārvaldi ar lūgumu saņemt pasē tautības ierakstu latgalietis, domājams ka rezultāts būs nulle. Un gribētos redzēt, kā Senāts atrunāsies, kad viņiem vajadzēs šo jautājumu skatīt no otras puses, t.i. privātpersonās tiesības, tikt atzītam pēc tautības par Latgalieti, un valsts pienākums cittautiešus Latgaļus atzīt par minoritāti.

Tās, protams, ir pilnīgas blēņas, jo tādi vai citādi burti nevar būt "valodas elementi", bet atsevišķu vienas valodas vārdu esamība noteiktā tekstā nepadara to par šai valodai piederīgu (skat., piem., A. Burgess, "A Clockwork Orange").

Tad, no šāda viedokļa raugoties, jājautā, kāda atšķirība ir starp manis nupat citēto izkropļoto "latviešu" valodu un latgaliešu valodu? No literārā valodas standarta taču abas versijas atšķiŗas apmēram vienādi! Kāpēc tādā gadījumā "Krevvalodigi cilvekas esnegtas prassibi petejkums" ir pieņemams atplestām rokām, bet "Lotgolīša īsneigtais praseibys pīteikums" noraidāms? Ne viens, ne otrs nav literārā valodā, un literārās valodas nesējs spēj saprast tos apmēram vienādi. Kādēļ kļūdai dot priekšroku pār dialektālu īpatnību? Kā jau teicu, šeit veidojas neloģiska diskriminējoša situācija, kad labā latgaliešu izloksnē rakstīts Latgales latvieša iesniegums tiek atmests, bet kaut kāds Purvciema "gopņiks" var uz nebēdu kropļot mūsu valodu, un viņa iesniegumu iztapīgi izskatīs. Tas taču ir absurds.

Vienīgā analoģija, kuŗu es te saskatu, it tā, ka 19.gs. otrajā pusē Francijas skolās, ja kādu skolēnu pieķēra starpbrīdī runājam izloksnē, tad viņam uzmauca cepuri ar "ēzeļa ausīm" un lika par sodu tūkstoš reizes uzrakstīt teikumu: "Es vairāk nekad nerunāšu izloksnē" ; savukārt, ja viņš tikai rakstīja diktātu ar gramatikas kļūdām, tad tika cauri ar sliktu atzīmi. Toreiz Francijas valdība pilnīgi atklāti un godīgi atzina, ka tās mērķis ir iznīcināt dialektus un izloksnes un iedibināt visā valstī vienādu runas veidu. Latvijā tas laikam tomēr tā nav, jo, saskaņā ar Valsts valodas likuma 3.p.4.d. "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību".

Tas, ka valodas lietojumā tiek pieļautas kļūdas, nenozīmē, ka šis burtu virknējums nav piederīgs kādai valodai. Izņemot, ja tas ir šāds: "abvgfdksāavācsdj jkdhsgvgs". Tomēr zināmā mērā arī tas ir latviski, jo tajā izmantoi latviešu valodas alfabēta burti, kas ir netaņemami valodas elementi :).

Latviski tas ir, bet gramatiski ačgārni. Kā to nevar saprats? :)

Es nesaprotu, kā to var nesaprast: ja pieteikums ir uzrakstīts tā, ka nevar saprast pieteicēja gribu un argumentus, tad tas nemaz nav uzrakstīts latviešu valodā!

Un frāze "Ludzu penemt mans esnegums par otoplenije tarifu maksa samazinašana..." arī nav rakstīta latviski. Varbūt Jūs teiksiet, ka ir? :-)

Nekādas pretrunas nav: sākumā jākonstatē, ka pieteikums ir latviešu valodā (ko definēja Senāts) un pēc tam, vai tas ir uzrakstīts tā, lai varētu saprast pieteicēja gribu un argumentus. Neviens likums nenosaka minimālo slieksni gramatikas un stila noteikumu ievērošanai. Pat MK 154 noteikumi. To subjektīvi jānosaka tiesnesim, vai viņš var saprast pieteicēja argumentus un vai ar šādu pieteikumu varēs izspriest lietu vai nevarēs. Ja viņš nesaprot uzrakstīto, viņš lūdz iespējamajam pieteicējām skaidrāk formulēt savu gribu. Pretējā gadījumā, pieteikuma iesniegšana pārvērtīsies par neiepsejamo misisju, jo gandrīz katrā juridiskā dokumentā ir iespējams konstatēt garmatikas un jo īpaši stila kļūdas.

Iepriekšējā komentārā mēs redzam divus savstarpēji pretrunīgus apgalvojumus: (a) "latviešu valoda" ir objektīvi definējams jēdziens, un (b) noteicošais kritērijs ir tas, vai tiesa spēj saprast pieteicēja gribu.

Redzat, ja "literārā latviešu valoda" ir objektīvi definējams jēdziens, tad tiesa, pat ja tā to saprot, lauzītā latviešu valodā rakstītu pieteikumu nedrīkst pieņemt. Jo rusificēta pidžinlatviešu valoda (kaut kāds "Ludzu penemt mans esnegums par otoplenije tarifu maksa samazinašana...") NAV literāra latviešu valoda, tāpat kā latgaliešu valoda. Precīzāk sakot, tā ir "latviešu valoda" vēl mazāk, nekā latgaliešu valoda; jo pēdējai vismaz ir nostiprināts noteikts statuss Valsts valodas likumā, kurpretī pirmā ir tikai izkropļots buldurējums.

Līdz ar to būtu jāpapēta, kāda ir adm. (un arī visp.jur.) tiesu prakse šajā jautājumā. Ja tiesas konsekventi nepieņem arī latviski nerunājošo personu kropļotajā mēlē sarakstītos buldurējumus, tad citu jautājumu principā nav. Taču ja izrādīsies, ka iesniegumi latgaliski tiek atsviesti iesniedzējiem atpakaļ (tāpēc, ka tie ir latgaliski), bet pieteikumi kļūdainā nevalodā tiek pieņemti, tad tā ir liela problēma, un visa situācija paliek diskriminējoša un pagalam nelabi ož...

Senāts nenosaka, ka būtu jālieto subjektīvais kritērijs. Tas, vai konkrētais dokuments sastādīts latviešu valodā vai latgaliešu valodā utt., nav subjektīvi novērtējams. Tas ir objektīvi nosakāms, vai tā ir latviešu valoda, vai nav. Senāts tikai definēja, kas ir latviešu valoda.



Norobežojošais kritērijs gadījumos, kad tiesā iesniegts pieteikums, bet ar gramatiskām kļūdām, ir tāds, vai tiesa spēj saprast pieteicēja gribu. Tas ir būtiskākais, lai pieņemtu lēmumu par lietas ierosināšanu.

Pilnīgi piekrītu iepriekšējam komentētājam. Domāju, ka Senāts būtu varējis nonākt pie tāda paša slēdziena, nelietojot neveiksmīgo un tiesībpolitiski bīstamo tēzi "latgaliešu valoda pielīdzināma svešvalodai". Tā nudien bija pilnīgi lieka.

Te būtu skaidri jāatbild uz jautājumu, kāds ir galvenais pieteikuma pieņemamības kritērijs šādā situācijā: vai tas ir subjektīvs (pieteikuma saturs ir uzrakstīts tādā latviešu valodā, ka ir saprotams tiesnešiem, kuŗiem tas jāizskata), vai arī objektīvs (pieteikumam ir jābūt uzrakstītam kopumā pareizā literārā latviešu valodā)? Manuprāt, ja jau mēs vēlamies izslēgt dialektu lietošanu tiesās, tad taisnīgāk un samērīgāk būtu piemērot otro, objektīvo kritēriju. Pretējā gadījumā varam nonākt pie diskriminējošas situācijas, kad pieteikuma liktenis ir atkarīgs no katra individuāla tiesneša zināšanām un spējām. Tiesu organizācijas un tiesnešu kompetences tŗūkumi ir tikai valsts darīšana un valsts problēma, tās nedrīkst piesaukt pieteicējam par ļaunu (skat., piem., ECT spriedumu Laventa lietā).

Bet tad, protams, ir jābūt konsekventiem un jāatsakās pieņemt arī viscaur kļūdainā latviešu valodā rakstītos t.s. "krievvalodīgo" pieteikumus. Vai mūsu adm. tiesām tam pietiks drosmes un valstiskās pašapziņas?

Starp citu, maza piebilde: vispār jau pasaulē ir vairākas valodas, kuŗām ir vairākas līdzvērtīgas formas. Tādas ir norvēģu valoda (bokmål, nynorsk), ķīniešu (mandarīnu jeb putonghua, kantoniešu, šanhajiešu, taivāniešu valoda), armēņu (austrumu un rietumu armēņu). Afrikaans valodai arī savulaik vajadzēja cīnīties par oficiālu atzīšanu, un līdz 1925.g. tā pastāvēja līdzās literārajai nīderlandiešu valodai kā tās vietēja forma.

Manuprāt, minētie 1921.gada akti jāskata vēsturiskās debates kontekstā. Tajā laikā Satversmes sapulce diskutēja Latgales jautājumus. Meierovica valdības noteikumus var uzskatīt par zināmu reveransu Latgalei, droši vien lai nodrošinātu šai valdībai Latgales deputātu atbalstu parlamentā. Tajā pašā laikā debates par latgaliešu valodu Satversmes sapulcē notika vēlāk un gana skaidri parāda likumdevēja nostāju.

Tajā pašā laikā neatbildēts paliek cits jautājums - vai latgaliski runātais teksts ir tik neskaidrs un nesaprotams, ka būtu uzskatāms par svešvalodu? Manā ieskatā, šeit varētu būt juridisks apsvērums par APL 5.panta piemērošanas iespēju un tiesībpolitisks apsvērums par latviešu tautas neskaldīšanu divas daļas, proti, ja latgaliešu valoda ir svešvaloda, tad man no šādas premisas izriet slēdziens par to, ka latgalieši ir nacionālās minoritātes, ja tie par dzimto atzīst tieši latgaliešu valodu.

Pat pieņemot, ka Jūsu piesauktie noteikumi joprojām būtu spēkā, tie tagad būtu pretrunā ar augstāka normatīvā akta - Satversmes 4.pantu 1998.g. redakcijā, kurā noteikts ka valsts valoda ir latviešu valoda. To, ka latviešu valoda un latgaliešu rakstu valoda nav viens un tas pats, savukārt var izsecināt no cita augstāka normatīvā akta - Valsts valodas likuma 3.panta pirmās un ceturtās daļas.

Latgaļu volūda i latvīšu volūda ir sinonīmi,

Latvīšu tai sauktuo literāruo volūda ir muoksleigs veiduojums



I veļ,itymā zemī latgaļi saimnīki i atīs laiks sajussit,i dreiži sajussit.

NOTEIKUMI PAR LATGALIEŠU IZLOKSNES LIETOŠANU



1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē.



2. Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesība lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinājumos un uz izkārtnēm.



Rīgā, 1921. g. 11. augustā



Ministru prezidents Z. Meierovics



IekšIietu ministrs A. Kviesis



Iekšlietu ministra biedrs Vlad. Rubuls



Valdības Vēstnesis, Nr. 183, 1921. g. 17.

augustā



Kad ir atcelts šis likums?

Neesmu valodnieks, bet ar jēdzienu \"literārā valoda\" es saprotu valodu, kurā nav apvidvārdi, žargonismi u.tml. vārdi, kuru nozīmē nav vispārzināma. Vēlos vērst jūsu uzmanību, ka Valsts valodas centrs savā UR sniegtajā atzinumā atzina latgaliešu rakstu valodu par literārajai valodai nepiederošu.



Jājautā, ko jūs saprotat ar jēdzienu \"kritērijs par valodas saprotamību\". Es to saprotu ar kritēriju, ko piemēroja UR un sākotnēji arī rajona tiesa - ka katrs vērtē pēc savām subjektīvajām valodas zināšanām - vai viņš saprot minēto tekstu vai ne. Šajā gadījumā gan UR gan Administratīvajā rajona tiesā cilvēki saprata iesnieguma saturu, bet neskatoties uz to gan vieni gan UR gan rajona tiesa atzina, ka publiskā reģistrā izdarīti ieraksti latgaliešu valodā nebūs vispārēji saprotami.



Pēc kādiem kritērijiem (kuri būtu labāki par litrārās valodas kritēriju) jūsuprāt varētu \"objektīvi novērtēt dokumenta vispārējo saprotamību \'statistiski vidējam\' valsts kalpotājam\"?



Ja arī pieņemam, ka nepareiza dokumenta numerācija liedz saprast dokumenta saturu tikpat lielā mērā, kā teksts latgaliešu rakstu valodā (kas gan man liekas maigi izsakoties apšaubāmi) - kā tas jūsuprāt pamato \"literārās valodas kritērija\" nepamatotību?

Bet kas tad literārā valoda ir? Ja kopā ar 'jāni' sakāt, ka kļūdainība nav kritērijs, kādu citu pazīmi lai izmanto? Uzdrošinos domāt, ka atbilde "literārā valoda ir apmēram tā, kurā runā un saprot senatori," nebūtu īsti pareiza.



Vai nenonākat pretrunās, rakstot, ka



- "kritērijs par valodas saprotamību [...] ir pārāk subjektīvs", un



- "rodas jautājums - ko ar šādu pieņemto iesniegumu darīt pārējiem, kuri šo valodu nesaprot", turklāt



- "lappušu numerācijas noteikuma pārkāpums netraucē jebkurai valsts valodu protošai personai saprast teksta saturu"?



Ja saprotamības arguments Jums šķiet relevants, lai noraidītu priekšlikumu, ka 'nepareiza' lappušu numerācija kaitē dokumenta spēkam, kā varat šo argumentu neattiecināt uz cita veida nepareizībām?



Vai tiešām domājat, ka latgaļu valodas gadījumā ierēdnis vai tiesnesis nespēj objektīvi novērtēt dokumenta vispārējo saprotamību 'statistiski vidējam' valsts kalpotājam, ja lappušu numerācijas gadījumā viņš to spēj?



Ja kāds ierēdinis vai tiesnesis ir pieņēmis tekstu latgaļu valodā, varbūt viņa patiesā kļūda ir nevis 'neliterāra' teksta pieņemšana, bet maldīgs uzskats, ka arī citi funkcionāri varēs ko izboksterēt?



Un vai nevarētu gadīties, ka īsu un vienkāršu latgaļu tekstu var saprast, bet garu un sarežģītu nē? Piemēram, ventiņu manierē norauta galotne lielākoties netraucētu, bet dažkārt tādējādi paliktu apslēpts domātais locījums un teikuma jēga nebūtu skaidra. Turklāt, ja dokumentā ir daudz šķērsatsauču uz citās lappusēs sacīto, pat pieminētā nepareizā numerācija var liegt saprast teksta jēgu.

Kā jānis pareizi norādīja - rakstītāja pieļautās sintakses vai gramatikas kļūdas nav kritērijs lai noteiktu vai tā ir vai nav literārā valoda.



Kritērijs par valodas saprotamību (pēc kura acīmredzami vadījās gan UR, gan Administratīvā rajona tiesa sākotnēji pieņemot pieteikumu) ir pārāk subjektīvs - tā var nonākt līdz secinājumam, ka svešvalodu saprotošam valsts iestādes/tiesas darbiniekam jāpieņem iesniegumi svešvalodā. Tikai tad rodas jautājums - ko ar šādu pieņemto iesniegumu darīt pārējiem, kuri šo valodu nesaprot?



Lappušu numerācijas noteikuma pārkāpums netraucē jebkurai valsts valodu protošai personai saprast teksta saturu, ko nevarētu teikt par iesnieguma tekstu neliterārā valodā.



Ar cieņu,

Kristaps Kretainis

1) Kā rakstā norādīts, Valsts valodas centrs (t.i. iestāde, kuras kompetencē ir izvērtēt valodas lietojuma atbilstību normatīvajiem aktiem un kurā noteikti strādā arī eksperti ar filologa izglītību) sniedza savu viedokli par iesniegumiem latgaliešu valodā norādot, ka iestādei (līdz ar to var secināt, ka arī tiesai) nav pienākuma izskatīt dokumentus latgaliešu rakstu valodā.



2)Kā rakstā norādīts - saskaņā ar Valsts valodas likuma 10.panta otrajā daļā uzskaitīti iesniegumu veidi (t.sk. iesniegumi policijai), kuri jāizskata arī tad, ja tie iesniegti svešvalodā.



3)Nedomāju, ka ar šādiem argumentiem ad hominem iespējams apšaubīt Senāta lēmuma tiesiskumu.

Latviešu literārā valoda nenozīmē to, ka tā ir rakstu valoda bez gramatiskajām vai sintakses kļūdām.

Valodas kvalitātes standarts - literārā latviešu valoda - šķiet pārāk stingrs un turklāt neatbilstošs praksei.



Pārāk stingrs tas ir tāpēc, ka arī kļūdām bagāts teksts var pietiekami pilnīgi atklāt rakstītāja domāto. Galu galā, kad senators Neimanis komentēja kroplā valodā rakstītos spriedumus par dzimumorgāniem, viņš taču bija sapratis, ko tiesneisis vēlas sacīt.



Neatbilstošs praksei tas ir tapēc, ka noziegumi pret latviešu valodu tiek izdarīti katra otrā jursista tekstos, tomēr nav ierasts uzskatīt, ka tādēļ tiem laupīts spēks. Katrs, kam gadījies lasīt kolēģu gatavotus līgumus un pat procesuālus dokumentus, to varēs apliecināt.



Manuprāt, Senāts būtu rīkojies pareizāk, ja sacītu, ka iesniegto dokumentu nevar saprast vai ka vismaz var rasties dibinātas šaubas par teksta nozīmi. Neesmu speciālists, bet noprotu, ka latgaļu valodā ir vārdi, kuru nozīmi pēc skanējuma vien domādams neizdomāsi.



Senāta atsauce uz MK noteikumiem Nr. 154 liekas ļoti oportūniska. Jāšaubās, vai Senāts jebkad varēs izskaidrot, kāpēc literārās valodas neizmantošana liedz pieņemamību, bet, piemēram, lappušu numerācijas 'noteikumu' pārkāpumam šādu seku nav.