Vasilijs Sinaiskis (Василий Иванович Синайский) ir viens no izcilākajiem Latvijas civilistiem, kura zinātniskais sniegums un personības spēks saglabā savu aktualitāti arī mūsdienu Latvijas tiesību zinātnē un praksē. Viņa vārds ir kļuvis gandrīz par simbolu, jēdzienu, kas Latvijā ir līdzvērtīgs kādai neapstrīdamai civiltiesiskai patiesībai, kura, pat ja objektīvu apstākļu dēļ jau ir novecojusi, tomēr ir vērā ņemama. Lai izprastu un izvērtētu cilvēka dzīves gājumu, jāiepazīst viņa profesionālās un garīgās attīstības ceļš, uzsver S. Kovaļčuka un K. Eļtazarova, kas šajā “Jurista Vārda” numurā sniedz ieskatu V. Sinaiska biogrāfijā un profesionālajā darbībā.
Viena no raksta autorēm – S. Kovaļčuka – personīgi pazinusi V. Sinaiska meitu Natāliju, veicinājusi viņas ierašanos Rīgā deviņdesmitajos gados, šobrīd glabā profesora un viņa meitas piemiņas lietas un joprojām rūpējas par to, lai V. Sinaiska darbība Latvijā netiktu aizmirsta.
Šī gada 21. septembrī apritēja 60 gadi kopš profesora V. Sinaiska nāves dienas. Šai sakarā Kristus piedzimšanas katedrālē Rīgā paredzēts piemiņas dievkalpojums, bet krievu studenšu korporācija “Sororitas Tatiana”, kurā savulaik darbojās arī Natalija Sinaiska, apsver iespēju atjaunot Vasilija Sinaiska piemiņas plāksni pie nama Antonijas un Dzirnavu ielas stūrī, kur dzīvoja profesora ģimene. (Pēc N. Sinaiskas iniciatīvas šāda plāksne jau bija uzstādīta 1994. gadā, bet pēc diviem mēnešiem pazuda.)
Vasilijs Sinaiskis ir dzimis 1876. gada 25. jūlijā Krievijā, Tambovas guberņas Lavrovas ciema pareizticīgo mācītāja ģimenē. Viņš bija vecākais no pieciem bērniem ģimenē. Kad viņam bija 11 gadi, dzemdību laikā nomira māte, bet pēc trim gadiem aizgāja arī tēvs. Vēlāk gādību par bāreņiem uzņēmās radinieki no mātes dzimtas. 1897. gadā V. Sinaiskis absolvēja Lipeckas piecgadīgo garīgo semināru, kurā sākotnēji mācības tika vērstas “uz patriotisma un reliģisko audzināšanu”, bet vēlāk sekoja tikai specializēta teoloģiskā izglītība. Taču garīgā izglītība, tolaik aktuālo sociālo nemieru gaismā, nevis savaldīja un iegrožoja, bet, gluži otrādi, atraisīja jauno prātu alkas pēc taisnīguma un pārmaiņām sabiedrībā. Tādēļ kopā ar savu līdzgaitnieku no garīgā semināra Nikolaju Burdenko (kurš Krievijā un vēlāk PSRS kļuva par slavenu ķirurgu, kara medicīnas attīstītāju) V. Sinaiskis devās uz vienu no labākajām tā laika medicīnas fakultātēm Eiropā – Monpeljē universitātē. Jaunā cilvēka dzīvi Francijā apgrūtināja ne tikai vājās franču valodas zināšanas, kuras bija iegūtas pašmācības ceļā, bet arī materiālās grūtības. Pie tam pēc pirmā mācību gada studiju sekmes nebija diez ko izcilas, tādēļ V. Sinaiskis nolēma atgriezties Krievijā.
Lai pēc iespējas ātrāk iegūtu materiālo neatkarību un palīdzētu saviem jaunākajiem brāļiem un māsām, V. Sinaiskis nolēma iestāties Jurjevas (tagad – Tartu) universitātes Juridiskajā fakultātē, kurā bija iespēja iegūt jurista diplomu četros gados. Arī te viņa izvēlei par labu jurisprudences studijām pamatā bija vēlēšanās palīdzēt un kalpot cilvēkiem, to kopīgajiem ideāliem un alkām. Pēc izcilas diplomdarba aizstāvēšanas 1905. gadā V. Sinaiskim tika dota iespēja turpināt akadēmisko un pedagoģisko karjeru, taču viņš deva priekšroku advokatūrai. Viņaprāt, tieši aizstāvot un pārstāvot cilvēku intereses, viņš spētu kalpot un būt noderīgs sabiedrībai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes