Kopš 2007. gada Latvijā ir notikušas trīs tautas nobalsošanas. Pasaules kontekstā tas ir ievērojams skaits, kas ļauj Latviju ierindot starp tām valstīm, kur tiek plaši izmantoti tiešās demokrātijas instrumenti (referendumi, tautas iniciatīvas, amatpersonu atsaukšana no amata). Paralēli vietējiem procesiem visā pasaulē ir vērojama tendence pilsoņiem aizvien biežāk pieņemt lēmumus tieši un patstāvīgi, nevis paļauties uz vēlēšanās ievēlētajiem deputātiem.1 Var pat runāt par īpašu līdzdalības demokrātijas uzplaukumu, kura rezultātā gandrīz visas valstis saviem pilsoņiem nacionālā vai reģionālā līmenī piedāvā kaut vai vienu tiešās demokrātijas instrumentu.2 Referendumi un iedzīvotāju likumdošanas iniciatīvas palēnām kļūst par obligātu demokrātisko valstu elementu.
Reprezentatīvā vai tiešā demokrātija
Valsts, kuras pārvaldi visvairāk raksturo tiešās demokrātijas elementi, ir Šveice. Visdažādāko līmeņu (nacionāla, kantonu, komūnu) referendumi šajā valstī notiek vairākas reizes gadā, turklāt sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Šveices pilsoņi tik biežu iesaisti politikā neuzskata par nastu, tieši otrādi, tā tiek dēvēta par Šveices pamatvērtību, kas vieno tās valodas un reliģijas ziņā sašķelto sabiedrību.3
Joprojām gan ir valstis ar senām demokrātijas tradīcijām, kur tiešās demokrātijas instrumenti ir minimāli vai arī to nav vispār. Spilgts piemērs ir Beļģija, kuras konstitūcija neļauj parlamentam saistošu referendumu rīkošanu.4 Šādu skepsi pret tiešās demokrātijas instrumentiem izskaidro atšķirības mūsdienu demokrātijas koncepcijās: atšķirības galvenokārt skar vērtējumu par pārstāvniecības un tiešās demokrātijas savstarpējo mijiedarbību. Dažās valstīs joprojām dominē uzskats, ka referendumu iespējas var traucēt pilnvērtīgi strādāt vēlētajām institūcijām – parlamentam, parlamenta izveidotajai valdībai. Tāpat referendums kā lēmumu pieņemšanas forma neļaujot tik niansētu problēmas risinājuma izstrādi un filigrānus kompromisus kā, piemēram, tas dažreiz vērojams parlamenta darbā. Atšķirības starp Šveices un Lielbritānijas demokrātijas modeļiem ir tikušas pat pielīdzinātas atšķirībām starp dažādiem demokrātijas veidiem,5 kam ir maz kopīga.
Tomēr šīs pretrunas mazinās, jo arvien biežāk pasaules valstīs tiek izmantoti referendumi. Eiropas valstīs šobrīd dominē uzskats, ka tiešā un pārstāvniecības demokrātija ir nevis pretstati, bet savstarpēji savietojamas pārvaldes formas. Pat ja vairākumu jautājumu vieglāk un parocīgāk izšķirt parlamentā, atsevišķos gadījumos ir labāk, lai izšķirošā balss ir pēc iespējas plašākam attiecīgās valsts pilsoņu lokam. Tieši šāda izpratne izriet no Eiropas Padomes (EP) institūciju rekomendācijām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes