ŽURNĀLS Redaktora sleja

Man šķiet, ka, citējot Ficmorisu, mēs runājam Eiklīdiskās paralēlās taisnēs bez pārklāšanas iespējas. Mazliet mulstu, mēģinot saprast, kādēļ esmu kļūdījies, uzskatot Nāciju Līgas jēdzienu par pārāk jaunu esam, jo neko par to neizteicu -- mana pieticīgā tēze bija, ka 1918.gadā jēdziens \'Nāciju Līga\' bija vispārēji pieņemts term of art pēckara starptautiskās organizācijas apzīmējumam, un ka Filimora-Cesila komisija jau bija formulējusi pirmos projektus. Buržuā karjera un 19.gadsimta beigu domājumi nekādi neietekmē šo faktu. Autora tēze, kā es to sapratu, bija, ka formulētais mērķis bija iestāšanās Tautu Savienībā qua starptautiskā organizācijā. Jūsu sākotnējā tēze bija to noliedzoša, ar TS saprotot tikai \'tautu savienību\" (ar mazajiem burtiem), resp., suverēnu nacionālu valstu kopienu (angliski \"community of nations\").\' Šobrīd -- un palabojiet mani, ja Jūsu domu gājienu esmu nepecīzi izsekojis -- Jūs esat mainījis viedokli uz to, ka \'runājot par \"tautu savienību\", viņi vēlējās noteikt Latvijas dalību tajā jaunajā starpvalstu sistēmā, kuŗu pēc kaŗa grasījās izveidot Antante.\' With respect, ja (1) 1918.gadā vispārēji akceptēta tēze bija, ka pēc PK beigām tiks veidota starptautiska organizācija TS; un (2) 1918.gadā parādījās pirmie konkrētie projekti TS, ir grūti saprast, kādā veidā termins TS varēja tikt lietots citā nozīmē kā vispārpieņemtajā. Tas, ka precīzi līguma formulējumi vēl nepastāvēja, neietekmē šo tēzi.

Nē, ne gluži tā. Tas, ko Jūs sakāt, ir faktologiski pareizi, taču šajā gadījumā, manuprāt, ne īsti vietā, jo runa ir par ko pavisam citu. Te mums sanāca tā, kā vienā vecā piedauzīgā ķīniešu sakāmvārdā: "Wo shuo chengmen louzi, ni shuo jiba touzi" ("Es saku – cietokšņa vārtu tornis, tu saki – [cenzēts]" (atvainojos par nepieklājību, bet atļāvos to citēt senuma dēļ).



Protams, ja mēs runājam par paša termina "League of Nations" lietošanu, tad tas ir daudz senāks, nekā Jūs iedomājaties. Vārdkopa "Société des Nations" (un, angļu tulkojumā, "League of Nations") pirmoreiz parādījās nevis 1916., bet gan 1899. gadā, uzreiz pēc Hāgas Pirmās miera konferences, un tās autors bija franču jurists un politiķis Leons Buržuā (Léon Bourgeois, kas vēlāk kļuva par īstās TS Padomes priekšsēdētāju). Jāprecizē, ka sākotnēji Buržuā piedāvāja nosaukumu "Société des Nations Civilisées", taču drīz vien pats vairāku iemeslu dēļ atteicās no "civilizēto" piesaukšanas. 1909.g. viņš publicēja grāmatu "Pour la Société des Nations", kuŗā izklāstīja savu starptautiskās sabiedrības organizēšanas projektu. Pēc Buržuā to sāka lietot arī citi autori, tā ka laikposmā no 1899. līdz 1. Pasaules kaŗa otrajai pusei politiskajā diskursā šī vārdkopa tika regulāri lietota. Taču – ak, vai! – jēdziens nav tas pats, kas ar to apzīmējamais priekšmets. Aplūkojamajā laikposmā laikā vairums autoru ar to saprata ne gluži to pašu, ko vēlāk izveidoja Versaļas miera konference. Pats Buržuā vismaz līdz 1. Pasaules kaŗa sākumam saprata ar "Société des Nations" kaut ko kaut ko visai amorfu un vāji institucionalizētu, – tādu kā Hāgas miera konferenču paplašinājumu.

Tieši tāpēc nevis "teorētiski nevar izslēgt iespēju", bet gandrīz noteikti bija tā, ka "platformas autori lietoja sugas vārdu", kad rakstīja šo Tautas Padomes platformu. Bez šaubām, runājot par "tautu savienību", viņi vēlējās noteikt Latvijas dalību tajā jaunajā starpvalstu sistēmā, kuŗu pēc kaŗa grasījās izveidot Antante. Un, protams, līdzko TS tika patiešām izveidota, šis programmatiskais mērķis ieguva konkrētu virzienu, jo pēckaŗa starpvalstu sistēmu personificēja TS. To jau neviens neapšauba un par to neviens nestrīdas; manuprāt, tas viss ir acīmredzami. Tomēr, vai 1918.g. 18. novembrī viņi ar "tautu savienību" domāja tieši šāda veida organizāciju, tas ir un paliek apšaubāmi.

Politiskajai platformai tika pievienotas pilsonisko partiju un sociālistu partiju interpretatīvās deklarācijas. Re ko teica pilsoniskās partijas: Turpinot Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Rīgas demokrātiskā bloka darbus un atzīstot viņu starptautisko politisko virzienu, Latvijas valsts augstākam orgānam jāstāv, negrozot attiecības pret sabiedrotiem, par neatkarīgas Latvijas orientāciju Tautu savienībā, kā tā izteikusies sabiedroto programmā par mazo valstu pašnoteikšanos. Tas 18.18.1918.aktā pasludināts. Skaidrs travoux, kas nerada tālāk nekādas šaubas par lielajiem burtiem.

Divi pensi par labu Švarcam.



Pirmkārt, Valtera parakstītais 1920.gada 14.maija Latvijas pieteikums uzņemšanai Tautu Savienībā paredz pirmajā rindkopā, ka



'La République de Latvia, désireuse, selon le but primordiale de la Ligue, de seconder effectivement le développement de la coopération de peuples en garantissant la paix et la sécurité de toute nation, m’a autorisé à faire les démarches nécessaires pour son admission à la Ligue des Nations, à titre de d’Etat pleinement autonome et indépendant,' (1920) 1 League of Nations Official Journal 270.



'Etat pleinement autonome et indépendant' skiet pietiekami tuva patstāvīgai un neatkarīgai valstij Tautu Savienībā, lai pieņemtu apzinātas kontinuitātes esamību starp politisko platformu un pieteikuma vismaz pieteikuma autoru acīs.



Otrais penss ir par to, vai pasaules malā esošā Latvija varēja būt dzirdējusi par plāniem par Tautu Savienību. No formālā viedokļa, jau pirms Vilsona un Smuta Nāciju Līgas terminoloģiju lietoja Filimora-Cesila Foreign Office 1918.gada 20.marta ziņojumā. No praktiskā viedokļa, ja neņem vērā platformas sagatavošanas materiālus, alternatīvs variants būtu aplūkot tā laika preses izdevumus, lai saprastu politisko fonu. Man nav ne vismazākās nojausmas, kādus izdevumus 1918.gada Latvijā ņēma vērā, cenšoties uzzināt par pasaules notikumiem. Ja mēs (diezgan patvaļīgi) ņemam par pamatu Economist kā mūžīgo vērtību objektīvai informācijai, tad izskatās, ka Nāciju Līga kā pēckara starptautiskās organizācijas modelis bija vispārzināma iespējamība jau pirms tās oficiālā noformējuma angļu un amerikāņu projektos 1918.gadā. Daži piemēri –



1916.gada 30. decembris, ‘The President and Peace’, p 1212: ‘It seemed as if the proposed League of Nations would come into being …’



1917.gada 22.septembris, p 416: ‘Fortunately President Wilson, with his proposals for a League of Nations based on common justice …’



1917.gada 15.decembris, p 951: ‘It may, however, also be noted that for the first time the project of a League of Nations after the war is being seriously considered in the more reputable parts of the German Press ...’



1918.gada 2.februāris, p 157: ‘A private discussion on the “Economic Situation at the End of the War, and a League of Nations”, is to be held under the auspices of the League of Nations Society …’



1918.gada 29.jūnijs, ‘A League of Nations’, pp 1075-1076



1918.gada 3.august, ‘Another Milestone’, p 185: ‘Lord Curzon has damned the League of Nations with a polite bow, and Mr Balfour has stated that he is prepared vehemently to preach the doctrine of a League of Nations … ’



Šie ir tikai daži piemēri, un bez tam Tautu Savienība tiek pieminēta dažādās grāmatās, par kuru publicēšanu informē Economist. Ja mēs pieņemam, ka politiskās platformas autori lasīja Economist vai kādu salīdzināmu avīzi, viņiem vajadzētu būt zinājušiem par Tautu Savienības ideju, pat ja nepastāvēja skaidrība par tās noteikto formu. Protams, teorētiski nevar izslēgt iespēju, ka pat šādā gadījumā platformas autori lietoja sugas vārdu, bet ieliekot argumentu tā laika politiskās diskusijas un vēlākā pieteikuma formulējuam kontekstā, pārliecinošāks šķiet Dišlera piedāvātais variants.

Patīkami iet dziļāk. Kad izrādījās, kad platformā kolēģi dibinātāji ierakstījuši lielos burtus, argumentācijas blīvums pieaug. Tikai man skaidrs - kāpēc vēl neeskistējošas valsts dibinātāji, veidojot šādu valsti, nevar atsaukties uz nepieciešamību iestāties vēl neeksistējošā organizācijā. Nevajag pārspīlēt Tautas padomes veidotāju atpalicību. Ja jau Dienvidāfrikā bija dzirdējuši par prezidenta Vilsona plānu, tad vēl jo vairāk Krievijas kā ASV sabiedrotās politikā tas vajadzēja tikt apspriestam. Šajā kontekstā attiecīgo normu vajadzētu skatīt kā apliecinājumu Antantes politikai - kopā ar viņiem, ne Vāciju. Iespējams, to iekļāva, lai nomierinātu Antanti, kamēr Ulmanis komunicēja ar Vāciju. Taču fakts paliek fakts - Tautas padome apzinājās ka šāda organizācija tiks veidota un ka Latvijai tajā jāpiedalās. Manuprāt, ir nekorekti ar vispārēja rakstura loģiskiem apsvērumiem ignorēt skaidri izteiktu viedokli tālaika avotos. O.k., nepatīk mums Dišlers. Bet varam mēģināt paskatīt, ko par šiem jautājumiem rakstījis tas pats Čakste vai Meierovics. Jānim Seskim arī laba grāmata. Galu galā - šo pantu var izlasīt arī kā instrukciju miera delegācijai Parīzē - cīnīties ne tikai par Latvijas de iure, bet arī par Tautu savienības izveidošanu. Tautu savienība varēja būt uzticības apliecinājums tai organizācijai, kuru veidos Antante pēc uzvaras Pasaules karā, par pamatu ņemot Vilsona idejas, lai novērstu jaunus karus un noteiktu jaunu pasaules kārtību. Šai idejai pavisam skaidrs saturs bija jau tajā brīdī, kad vēl pat Versaļas konference nebija sanākusi. Bet - būsim liberāli - nav jau aizliegts cits skatījums. Ka šajā valstī tēvi-dibinātāji dažkārt palasīja noplēšamo kalendāru un nebija spējīgi uz kreatīviem piedāvājumiem tiesībpolitiskā līmenī.

Pilnīgi pareizi: nepaļausimies uz gramatisko interpretācijas metodi, jo tā var novest pie absurda un veselajam saprātam pretēja rezultāta: piemēram, kā šajā gadījumā, sakot, ka Latvijas Republikas dibinātāji paredzēja Latvijas "iestāšanos" toreiz vēl neeksistējošā (un pat konceptuāli vēl nepieteiktā) starptautiskā organizācijā. :) Dišlers, pŗotams, ir vietēja mēroga autoritāte administratīvo tiesību jomā, taču pret laika tecējumu un laiktelpas objektivitāti pat Dišlers neko nevar padarīt. :)

Jā, 1918.g. novembrī patiešām jau runāja un rakstīja par Tautu Savienības (TS) ideju un tās iespējamo uzbūvi, tomēr šajā brīdī vēl pietŗūka galvenais – daudzmaz saskaņota un izteikta valdību griba šo organizāciju izveidot.

Teorētiski daži Latvijas Tautas Padomes locekļi varēja jau tad būt informēti par TS ideju no tā, ko bija teikuši un uzrakstījuši divi tolaik pazīstami cilvēki – ASV prezidents Tomass Vudro Vilsons un dienvidāfrikāņu valstsvīrs Jāns Kristiāns Smatss. Vilsons savā 1918.g. 8. janvāŗa runā ASV Kongresa apvienotā abu palātu sēdē lika priekšā savu "Četrpadsmit punktu programmu", kur 14. punktā vispārīgos vārdos piedāvāja izveidot "a general association of nations". Dažus mēnešus vēlāk Londonā iznāca Smatsa pamflets "The League of Nations: A Practical Suggestion", kuŗu vēlāk izmantoja Parīzes miera konferences speciālā komisija, gatavojot Versaļas līgumā iekļaujamos TS statūtus.

Nevar galīgi izslēgt iespēju, ka vismaz viens no Tautas padomes locekļiem bija lasījis Smatsa traktātu. Taču tik un tā līdz 1919.g. janvārim doma par TS palika tikai atsevišķu politiķu iniciatīva bez noteiktas idejas par organizācijas nosaukumu, formu, struktūru utt.

Dīvaini apspriest lielos un mazos burtus, taču oficiālajā platformas teksta publikācijā konsekventi ir lietoti lielie burti. Taču nepaļausimies uz gramatisko interpretācijas metodi. Redz, kas Kārlim Dišleram uzrakstījies: "Lai gan šo pantu redakcija ir nepilnīga, tomēr viņos ietvertā doma ir pietiekoši skaidra un noteikta: Latvija ir patstāvīga demokrātiska republika, un viņai jāiestājas Tautu Savienībā. Pēdējais formulējums, kā redzams, jau pieskaitāms valdības darbības programmai, tas ir uzdevums Latvijas ārlietu vadībai." (1930, 70.lpp.)

J. Pleps: "Ne velti Latvijas Tautas padomes politiskais mērķis 1918. gada 18. novembrī bija apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā."

Te diemžēl ir kļūda, kas maina citāta jēgu: Tautas Padomes politiskajā platformā bija runa nevis par "Tautu Savienību", bet par "tautu savienību" (ar mazajiem burtiem), resp., suverēnu nacionālu valstu kopienu (angliski "community of nations"). "Tautu Savienība" (ar lielajiem burtiem) Latvijas Tautas padomes platformā 1918.g. novembrī nekādi nevarēja būt minēta, jo konceptuāls lēmums par šīs starptautiskās organizācijas radīšanu tika pieņemts tikai divus mēnešus vēlāk, 1919.g. 25. janvārī (Parīzes miera konferencē). Un Tautu Savienības "dzimšanas diena" bija vēl vēlāk – 1919.g. 28. jūnijā (Versaļas līguma parakstīšana).

Citējot, jābūt uzmanīgam un nav jāzaudē modrība! :)