Eitanāzija nereti ir pēdējā izeja cilvēkiem, kuriem dzīve ir kļuvusi par fiziskām mokām. Eitanāzijas institūts ir izsaucis asu un neviennozīmīgu cilvēku reakciju, jo šo tiesību institūtu var aplūkot no dažādiem viedokļiem – morāles, ētikas, reliģiskā, juridiskā u. tml. Raksta mērķis ir eitanāzijas institūta juridiska analīze, atklājot eitanāzijas institūta normatīvo regulējumu pasaulē. Lai veiksmīgāk parādītu Eiropas valstu izpratni un spriestu par eitanāzijas iespējamā regulējuma piemērošanu Latvijā, analīze paplašināta ar kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīm. Eitanāzijas institūta regulējums apskatīts, sadalot valstis divās grupās atbilstoši to piederībai pie tiesību sistēmām – tā objektīvāk var salīdzināt šo valstu pieņemtos vai jau atceltos eitanāzijas institūtu regulējošos normatīvos aktus un to iespējamo savstarpējo mijiedarbību tiesību tālākveidošanā.
Nīderlande, Beļģija, Luksemburga un Šveice
Vērtējot Eiropas Savienības dalībvalstu normatīvos aktus, jāsecina, ka eitanāzijas jautājums tiek regulēts Nīderlandē,1 Beļģijā2 un Luksemburgā.3 Šveice nav Eiropas Savienības dalībvalsts, taču eitanāzijas regulējums tajā pastāv, līdz ar to var runāt par četrām kontinentālās Eiropas tiesību lokam piederīgām valstīm, kurās kāds no eitanāzijas veidiem ir pieļaujams.
Līdz 2002. gadam Nīderlandē asistēta pašnāvība un eitanāzija nebija ar likumu atļauta. Tomēr, ņemot vērā Nīderlandes tiesu praksi, ārsti par asistēšanu pašnāvībā kopš 1973. gada4 netiek saukti pie kriminālatbildības.5 1981. gadā Roterdamas tiesa līdzīgā lietā kā 1973. gadā notiesāja ārstu par piedalīšanos asistētā pašnāvībā, taču nepiemēroja sodu, pie tam norādot: ja pacients lūdz viņam palīdzēt izdarīt pašnāvību un lūgums ir brīvprātīgs, pacientam ir neizturamas ciešanas un nav citu alternatīvu ciešanu remdēšanai, kā arī ārsts ir konsultējies ar citu ārstu par šo gadījumu, asistēšana pašnāvībā ir pieļaujama.6 1984. gads iezīmējās ar līdzīgu lēmumu, tomēr šoreiz lieta tika izskatīta Nīderlandes Augstākajā tiesā. Šie tiesu precedenti nostiprināja Nīderlandē pastāvošo uzskatu, ka noteiktos apstākļos eitanāzija var tikt attaisnota un par asistēšanu pašnāvībā ārsts nav saucams pie kriminālatbildības.7 Visbeidzot, 1993. gadā tika izdots likums, kas paredzēja, ka ārsts nav saucams pie atbildības, ja ārsts stingri ievēroja iepriekš ar tiesas spriedumiem noteiktās vadlīnijas.8
1995. gadā Nīderlandes parlaments kodificēja šo lēmumu, piešķirot ārstiem imunitāti attiecībā uz saukšanu pie kriminālatbildības, ja ārsti ievēroja valdības noteikto kārtību. 2000. gadā Nīderlandes parlaments pieņēma lēmumus, paredzot ārstiem plašākas tiesības rīkoties eitanāzijas un ārstu asistētās pašnāvības gadījumos, tādējādi paplašinot to gadījumu skaitu, kad ārstiem neiestājās kriminālatbildība.9
2000. gada novembrī Nīderlande izstrādāja likumprojektu, kas legalizētu brīvprātīgas eitanāzijas veikšanu. 2001. gadā likumprojekts tika atbalstīts parlamentā un ieguva likuma spēku ar 2002. gada 1. aprīli, tādējādi Nīderlande kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura ir legalizējusi eitanāziju.10 Turklāt Nīderlandes Eitanāzijas un asistētās pašnāvības likums ir loģisks iepriekšējās tiesu prakses, ārstu atzinumu, rekomendāciju un tiesiskā regulējuma “kodifikācija”, kas iedzīvināta valsts likumā.11
Šis apskats ir būtisks divu iemeslu dēļ, pirmkārt, redzot eitanāzijas jautājuma risinājuma vēsturi Nīderlandē, var skaidrot un izprast eitanāzijas regulējuma īpatnības Nīderlandē šodien. Otrkārt, izzinot Nīderlandes ceļu uz eitanāzijas legalizēšanu, ir skaidrs, ka šie lēmumi un priekšnoteikumi netika izstrādāti vienā dienā, taču tam bija nepieciešams ilgs laika periods un vairāki precedenti, kas nodrošina likuma veiksmīgu izmantošanu no tā pirmās spēkā stāšanās dienas.
Nīderlandes Eitanāzijas un asistētās pašnāvības likums legalizē tikai vienu no eitanāzijas veidiem – brīvprātīgu eitanāziju (gan aktīvu, gan pasīvu), izslēdzot citus eitanāzijas veidus. Nīderlandes Eitanāzijas un asistētās pašnāvības likuma ietvaros eitanāziju var izdarīt, ņemot vērā vairākus eitanāzijas pieļaujamības aspektus, atbilstoši kuriem eitanāzija kā asistēta pašnāvība var tikt leģitimēta. Šie aspekti ir nostiprināti Nīderlandes Eitanāzijas un asistētās pašnāvības likuma 2. panta pirmajā daļā:
1) pacientam ir jāizdara brīvprātīga un pārdomāta prasība;
2) ārstam jābūt pārliecībai, ka pacientam nav izredžu uz izārstēšanos un ka pacientam ir neizturamas ciešanas;
3) ārstam ir pienākums informēt par pacienta slimības stāvokli un izredzēm;
4) pacienta un ārsta diskusiju rezultātā ir jānonāk pie slēdziena, ka nav citu saprātīgu risinājumu šai situācijai;
5) ārstam ir pienākums konsultēties ar vismaz vēl vienu neatkarīgu ārstu par pacienta stāvokli;
6) ārstam, ar kuru konsultējas ārstējošais ārsts, ir pienākums izmeklēt pacientu un sniegt rakstisku skaidrojumu par domām attiecībā uz pacientu atbilstoši 1.–4. punktam;
7) eitanāzija vai asistēta pašnāvība ir pieļaujama tikai medicīniski atbilstošā veidā.
Nīderlandes Krimināllikuma 293.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes