Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

27. Jūlijs 2010 /Nr.30 (625)

Eiropas Savienības Tiesas juridiskais aktīvisms
1 komentāri
Bc.iur.
Liene Pierhuroviča
LU Juridiskās fakultātes maģistrante 

Raksta mērķis ir izveidot juridiskā aktīvisma definīciju kā atskaites punktu tā pētīšanai, nosakot juridiskā aktīvisma un tiesību interpretācijas un tālākveidošanas metožu savstarpējo saistību, kā arī izpētīt iespējamos Eiropas Savienības (bij. Kopienu) Tiesas (turpmāk tekstā – EST) juridiskā aktīvisma cēloņus, viedokļus par EST juridisko aktīvismu un argumentus, kas to attaisno. Vienlaikus raksts ir pirmais pētījums par EST aktīvismu latviešu valodā, jo līdz darba iesniegšanai publicēšanai autorei nav kļuvuši zināmi šādi pētījumi vai publikācijas.

EST bieži ir pārmests par juridiskā aktīvisma (jeb pārmērīgas tiesību attīstīšanas1) praktizēšanu,2 taču īpašu rezonansi un pārsvarā zviedru arodbiedrību neapmierinātību3 izraisīja EST spriedums Laval4 lietā. EST saņēma kritiku, ka Laval spriedumā pamattiesības uz kolektīvo rīcību tā ir pakārtojusi Eiropas Kopienu Dibināšanas līguma (turpmāk tekstā – EKL) 49. pantā paredzētajai pakalpojumu sniegšanas pamatbrīvībai, kas esot apšaubāmi, jo ekonomiskajām pamatbrīvībām ir jāatbilst pamattiesībām, nevis otrādi.5 Līdzīgi Eiropas Arodbiedrību konfederācija6 uztvēra spriedumu lietā Rüffert.7

Savukārt bijušais Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs R. Hercogs pat ir uzsācis kampaņu "Apturiet Eiropas Kopienu tiesu"8 (Stop the European Court of Justice), apgalvojot, ka EST iejaucas dalībvalstu kompetencē, tāpēc mudina ES dalībvalstu nacionālās tiesas apšaubīt EST spriedumu tiesiskumu. Vienlaikus juridiskajā literatūrā EST rīcība tiek attaisnota ar Eiropas Savienības Padomes un Parlamenta neizdarību vai nespēju vienoties par tiesību normu tekstu, kā rezultātā EST nākas aizpildīt pārāk vispārīgajos tiesību aktos pieļautos robus.9 Tas liecina, ka jautājums par EST juridisko aktīvismu nav viennozīmīgs un ir pētīšanas vērts.

 

I. Juridiskā aktīvisma jēdziens

Ir viedoklis, ka mūsdienās Eiropā tiesas spriešana aizvien vairāk ietekmē likumdošanu un ka tiesneši tādēļ ir arī politikas veidotāji. Šādas "politiskās tiesas spriešanas" leģitimitāte gan tiek apšaubīta,10 apgalvojot, ka tiesa nav piemērota tiesiski politiskas regulēšanas apsvērumiem.11 Var piekrist uzskatam, ka "politiskās tiesas spriešana" ir sociālas valsts attīstības blakusparādība. Sociālā valstī likumdevējam jāplāno attīstība nākotnē un jāformulē vispārēji sociāli mērķi, savukārt tiesai šie mērķi jākonkretizē katrā atsevišķā lietā.12 Citiem vārdiem, tiesām arvien biežāk ir jāgatavo vērtību spriedumi, kuros ar saturu jāpiepilda dažādas ģenerālklauzulas un jādod priekšroka svarīgākajai interesei. Šādos gadījumos tiesai ir liela rīcības brīvība un bieži robeža starp tiesu un pārējām valsts varas izpausmēm nav nosakāma.

Minētais radījis diskusijas par tiesu juridisko aktīvismu. Vienlaikus tiesību zinātnieku vidū nav vienotas izpratnes par to, kas ir juridiskais aktīvisms, un šis apstāklis sarežģī fenomena pētīšanu – apgalvojumi par aktīvismu spriedumos tiek izteikti pēc principa "pazīstu, kad ieraugu".13 Kā raksta T. Tridims, šis termins ir tik neskaidrs, ka nebūt nekalpo par atskaites punktu, lai varētu analizēt EST jurisprudenci.14 Bleka juridisko terminu vārdnīcā juridiskais aktīvisms skaidrots kā tiesas spriešanas filozofija, saskaņā ar kuru tiesneši ļauj saviem uzskatiem par sabiedrisko kārtību, kā arī citiem faktoriem ietekmēt spriedumus, tādējādi parasti pieļaujot konstitucionālus pārkāpumus un ignorējot praksi.15 Šī vārdnīca gan ir amerikāņu izdevums, līdz ar to skaidrs, ka "prakses ignorēšana" ir atbilstošs pārmetums precedentu tiesību sistēmās un to nevar attiecināt uz kontinentālo tiesību sistēmu, kurā tiesnešu atkāpšanās no iepriekšējās prakses ir ierasta parādība un pat nepieciešama, lai labotu iepriekš pieļautās kļūdas un attīstītu tiesības atbilstoši sabiedrības progresam.

Juridiskais aktīvisms skaidrots gan kā pārlieku radoša tiesību attīstīšana,16 gan kā tiesas "pārslēgšanās" no tiesībām uz politiku, ne tikai novēršot tiesību nepilnības, bet pakārtojot likuma autoru gribu citām vērtībām,17 ne tiesību principiem (kā, piemēram, Eiropas integrācijas procesa pilnveidošana EST gadījumā18), gan arī kā process, kurā tiesa rada, saglabā vai izmaina sabiedrisko kārtību vai tās prioritātes jomās, kuras regulē vispārsaistoši tiesību akti.19 Vienlaikus autore juridiskajā literatūrā nav atradusi juridiskā aktīvisma definīciju saistībā ar tiesību normu interpretācijas un tālākveidošanas metodēm, kaut gan ir skaidrs, ka par juridisko aktīvismu var runāt kā par šo metožu izmantošanas rezultātu.

No otras puses, kā atzīmē U. Everlings, publiskajās debatēs reti nošķir teleoloģisko tiesību normu iztulkošanu no tiesību tālākveidošanas,20 kā arī eksistē dažādas izpratnes par interpretācijas un tālākveidošanas metožu sistēmu. Piemēram, A. Alborsas-Lorensas teleoloģiskās interpretācijas metodes piemērošanas rezultātu uzskata par jaunu tiesību normu radīšanu,21 bet analoģiju dēvē par sistēmiskās interpretācijas metodes paveidu.22 Iespējams, šāda nekonsekvence ir iemesls, kāpēc EST saņem kritiku par aktīvismu, pat ja lietu risinājusi ar teleoloģiskās interpretācijas metodi vai likuma robu aizpildījusi tiesību tālākveidošanas ceļā, ņemot vērā, ka abas funkcijas ir neatņemama tiesas spriešanas sastāvdaļa23 un nav viena otras pretmets, bet drīzāk "viena un tā paša domāšanas procesa dažādas pakāpes".24 Piemēram, Satversmes tiesa, spriedumā lietā Nr. 2004-16-01 norādot, ka "Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver pareizas tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu", ir leģitimējusi tiesību tālākveidošanu Latvijā konstitucionālā līmenī.25 Tādējādi spriedums, kas vienam šķiet aktīvisma paraugs, pēc kāda cita domām, var izrādīties svarīgas intereses aizsargājošs.26 Līdz ar to nav izslēgts, ka debates par juridisko aktīvismu ir pārspīlētas tādēļ, ka juridiskajā literatūrā nekonsekventi lieto terminus vai arī izpratne par juridisko aktīvismu ir dažāda.27

Jāņem gan vērā, ka tiesību teorija anglosakšu un kontinentālajā tiesību lokā manāmi atšķiras. Pirmajā gan tiesību normas, gan tiesu precedenti ir pēc iespējas detalizētāki un līdz ar to gramatiskās tiesību normu interpretācijas metodei ir ievērojama loma,28 bet pēdējai raksturīgs pēc iespējas lakoniskāks un vispārīgāks regulējums, piešķirot nozīmi tiesību piemērotāja darbam un tiesību interpretācijas teleoloģiskajai metodei, kā arī tālākveidošanai.29 Tādēļ svarīgs ir no tiesiskas valsts principa izrietošais juridiskās obstrukcijas aizliegums, kas nepieļauj tiesību piemērotājam atteikties izspriest lietu tikai tādēļ, ka nav atbilstošas tiesību normas30 – tam nav tiesību novirzīt lietu izšķiršanai likumdevējam, bet risinājums jārod visā tiesību sistēmā.31 Tā kā EST pārstāv kontinentālo tiesību teorijas tradīcijas, juridiskā aktīvisma skaidrojums jāmeklē to tiesību zinātnieku darbos, kas pārstāv šo tiesību loku.

Autore piekrīt K. Larenca, K.V. Kanarisa32 un J. Neimaņa33 viedoklim, ka tiesību normu interpretācija un tālākveidošana ir saistītas šādā savstarpējā sistēmā: inter/ secundum legem ("likuma ietvaros"), kas ietver tiesību normu interpretāciju tradicionālajā izpratnē, praeter legem ("pāri, papildus likumam"), saukta arī par likumimanento tiesību tālākveidošanu, kas apkopo visas pieļaujamās tiesību tālākveidošanas metodes, extra legem, sed intra ius ("ārpus likuma, bet tiesību ietvaros"), kas ir tiesību tālākveidošana, pārkāpjot likuma plānu un mērķi, bet paliek vispārējās tiesību sistēmas un tās vadošo principu ietvaros,34 un contra legem ("pretēji likumam, ārpus likuma"), ar ko apzīmē metodes, kuru piemērošanas rezultāts ir pretējs likumam un tiesībām un tādējādi pieļaujams tikai ļoti retos gadījumos.

Pieņemams šķiet arī K. Gailīša viedoklis par četrpakāpju sistēmu: intra legem – tiesību interpretācijas metodes; praeter legem – arī tiesību interpretācijas metode, kas piemērota apzinātu likuma robu un ģenerālklauzulu piepildīšanai ar saturu, nepārkāpjot jēdziena robežas; extra legem – likuma robu, kad trūkst tiesiskā regulējuma vai tas ir pārāk plašs, novēršanai ar analoģijas un teleoloģiskās redukcijas palīdzību; un contra legem – kad regulējums var būt objektīvi pilnīgs, tomēr neregulē kādu īpašu dzīves gadījumu un nonāktu pretrunā taisnīgumam, ja tiktu piemērots. Šo likuma ietvarus pārkāpjošo tiesību tālākveidošanu dēvē arī par contra legem, sed intra ius ("pretēji likumam, bet saskaņā ar tiesībām").35 Tādējādi, J. Neimanis uzsver tālākveidošanas contra legem nepieļaujamību, jo tā izjauc līdzsvaru starp valsts varas izpausmēm,36 bet K. Gailītis – pieļaujamību, ja tiesa, vēršoties pret likumu, īsteno taisnīguma apsvērumus.

Vēl jo vairāk, tiesību tālākveidošana ārpus likuma robežām parasti ir ar tiesiski politiskiem argumentiem, kas radoši maina tiesību sistēmu pilsoņu tiesības un pienākumus citādā sadales virzienā.37 Juridiskais aktīvisms, pēc autores domām, ietver abu autoru izteiktās atziņas – tā ir tiesību tālākveidošana contra legem gan gadījumos, kad ir likuma robs, bet tā novēršana notiek nevis likuma ietvaros saskaņā ar tā mērķi un plānu, bet ārpus likuma un tiesībām, gan arī gadījumos, kad norma nespēj taisnīgi atrisināt netipisku dzīves gadījumu un tādēļ ir jāievieš īpašs risinājums, kas konfliktē ar likumu, bet ir saskaņā ar tiesībām. Attiecīgi juridisko aktīvismu visatbilstošāk ir "ievietot" tieši šīs tiesību piemērošanas metodes ietvaros. Kā norāda U. Everlings,38 teleoloģiskās tiesību normu interpretācijas metodes pielietošana nav juridiskais aktīvisms.39

Ņemot vērā tiesību tālākveidošanas ārpus tiesību sistēmas nepieļaujamību, attiecīgi jāsecina, ka juridiskais aktīvisms šādos gadījumos ir nepieļaujams un spriedums ir prettiesisks. No otras puses, abos minētajos gadījumos varētu apgalvot, ka tiesa iejaucas likumdevēja kompetencē, taču pretarguments ir, ka var būt situācijas, ko likumdevējs nav varējis paredzēt, rakstot likumu.40 Turklāt iespēja, ka tiesa var ieteikties likumdevēja kompetencē, ir diezgan neizbēgama, īpaši, ja tiesa tālākveidošanas ietvaros aizpilda likuma robus ar atsaucēm uz principiem vai lietu dabu. Tas ir tāpēc, ka principi ir vērtības, arī nodarbošanās ar teleo­loģiskās metodes piemērošanu ir spriešana, izmantojot vērtības, savukārt arī likumdevējs izmanto vērtības, lai pamatotu likumus. Tāpēc ir tik viegli pārkāpt robežu, kas nodala, kur vēl ir padotība tiesībām un kur tās vairs nav.41 Svarīgi ir, vai tiesa sprieduma argumentācijā pierāda, ka lietas risinājums pretēji likumam tomēr ir tiesību sistēmas diktēts – gan nepieciešams, gan arī pieļaujams.42 Ja tiesai tas neizdodas vai tiek veikts pavirši, visticamāk, spriedums tiks piedēvēts juridiskā aktīvisma piemēriem.

 

II. Eiropas Savienības Tiesas juridiskais aktīvisms

1. Vispārīgs problēmas apskats

Ja uzskata, ka juridiskais aktīvisms ir tiesību tālākveidošana ārpus likuma un tiesību robežām, ietiecoties likumdevēja pilnvarās un veidojot jaunas tiesību normas, lietas, kurās EST risinājumu panākusi, noskaidrojot tiesību normas jēgu un mērķi un atbilstoši tulkojot tiesību normu vai piemērojot tiesību tālākveidošanu praeter legem, nebūtu korekti kritizēt kā juridiskā aktīvisma paraugus. Pretējā gadījumā tiek apšaubīta arī tiesas kā likuma piemērotāja kompetence.

No otras puses, kā uzskata T. Jasperss, ES tiesībās ir raksturīgi ar EST juridisko aktīvismu saprast teleoloģiskās tiesību normu interpretācijas metodes lietošanu. Jāņem vērā, ka EST nav pieejami tiesību normu sagatavošanas dokumenti (travaux préparatoires – franču val.), ar kā palīdzību noskaidrot ES likumdevēja normai sākotnēji piedēvēto jēgu – tie netiek publicēti.43 Līdz ar to EST pārsvarā tulko tiesību normas atbilstoši to mērķim, lietojot diskursu "mērķis un jēga", kas arī, analizējot spriedumus doktrīnā, tiek klasificēts kā pārmērīga teleoloģiskā interpretācija.44 Tas, protams, pašu juridiskā aktīvisma nozīmi skaidrāku nedara, līdz ar to būtu vēlams, ka publikācijā par EST juridisko aktīvismu tās autors precīzi norādītu savu juridiskā aktīvisma izpratni, nevis tikai atzītu šī jēdziena neskaidrību.

Izprast viedokļus, kas par juridisko aktīvismu dēvē tiesību normu interpretāciju, ir vieglāk, ja pieņem, ka "interpretācija" domāta plašākā nozīmē, ietverot visas tiesību piemērotāja darbības – tiesību normu interpretāciju šaurākā nozīmē, tiesību tālākveidošanu praeter un contra legem. Šāds interpretācijas skaidrojums rodams arī vācu tiesību zinātnē – atbilstoši K. Larenca un K.V. Kanarisa klasifikācijai tiesību interpretācija plašākā nozīmē ietver interpretāciju šaurākā nozīmē un tiesību jaunradi.45

Interesanti, ka Dž. Šteinere un L. Vudsa46 par EST aktīvismu dēvē tiesas teleoloģisko pieeju tiesību normu iztulkošanai savienojumā ar savas kompetences pārkāpšanu, lemjot dalībvalstu tiesu vietā. Visspilgtāk EST kompetences pārkāpumi izpaužoties prejudiciālo nolēmumu lietās, kas ir visnozīmīgākais tiesvedības veids ES (Kopienu) attīstībā,47 arī kvantitatīvi. Laikā no 2000. līdz 2008. gadam (izņemot 2003. gadu) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir bijis dominējošais tiesvedības veids EST.48

Lai gan EST jurisdikcija ir ierobežota saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – Līgums) 267. pantu (bijušo EKL 234. pantu), kas paredz, ka EST jurisdikcijā ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līguma interpretāciju un Kopienas (ES) iestāžu tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju, praksē EST bieži iejaucas nacionālo tiesu kompetencē (tiesību piemērošanā), secinot kādas dalībvalsts tiesību normas neatbilstību Kopienu (ES) tiesībām.49

Ir viedoklis, ka Kopienas (ES) tiesību interpretācijas un piemērošanas robežai jābūt arī EST un nacionālo tiesu pilnvaru robežai – EST interpretē Kopienu (ES) tiesības, savukārt nacionālajai tiesai šī interpretācija jāpiemēro konkrētās lietas faktiem. Tomēr praksē šo nostādni ir grūti ievērot, jo daudzi prejudiciālie jautājumi ir ļoti detalizēti un uz tiem var atbildēt tikai specifiski, kas savukārt EST spriedumu tuvina tiesību piemērošanai.50 Rezultātā, jo tālāk EST piemēro Kopienas (ES) tiesības, jo mazākas ir nacionālās tiesas iespējas to darīt – tai atliek tikai izpildīt EST spriedumu.51

Nav vienotas izpratnes par to, kas ir juridiskais aktīvisms, un šis apstāklis sarežģī fenomena pētīšanu – apgalvojumi par aktīvismu spriedumos tiek izteikti pēc principa "pazīstu, kad ieraugu".

Lai gan varētu domāt, ka šāda iejaukšanās ir nepieciešama, lai nodrošinātu pareizu un vienveidīgu Kopienas (ES) tiesību piemērošanu, EST rīcības brīvība vairākos gadījumos novedusi pie tā, ka tiesa pasludinājusi vispārējus, bieži negaidītus principus ar tālejošām sekām, atbildot uz nacionālo tiesu uzdotajiem specifiskajiem jautājumiem. Piemēram, lietā Barber52 EST pasludināja, ka arī privātās pensiju shēmas ietilpa jēdzienā "atalgojums", līdz ar to uz tām attiecās diskriminācijas aizliegums EKL 141. (toreiz – 119.) panta izpratnē, kas nozīmēja, ka darba devēji vairs nevarēja noteikt atšķirīgu vecumu vīriešiem un sievietēm, ar kuru šo pensiju piešķir.53 Savukārt saskaņā ar spriedumu Marshall54 lietā nacionālajai tiesai vajadzēja atteikties piemērot nacionālās tiesību normas par maksimālo kompensāciju diskriminācijas dēļ un kompensācijas noteikšanas pakļautību, lai nodrošinātu efektīvu kompensāciju par personai piemītošo Kopienu tiesību pārkāpumu.55 Šāda EST rīcība sekmējusi tiesisko nenoteiktību un mudinājusi dalībvalstu tiesu pretestību.56

Pastāv viedoklis, ka EST ir vainojama ES varas dalīšanas principa līdzsvara izjaukšanā,57 līdz ar to EST kā likumdevēja, veidojot savos spriedumos "jaunas" primārās ES tiesības, leģitimitāte tiek apšaubīta.58 No otras puses, kā apgalvo T. Kopmanss,59 ES varas dalīšanas princips nedarbojas tā tradicionālajā izpratnē, jo, piemēram, Eiropas Parlaments likumdošanas funkciju īsteno sadarbībā ar Padomi. M. Kapelleti pat runā par vispārēji atzītu leģislatīvā un izpildvaras atzara "demokrātisko deficītu"60 – Padome kā likumdevējs nepārstāv ES pilsoņus – tās locekļi nav ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās –, bet gan ES dalībvalstis. Attiecīgi, ja, piemēram, nacionālās tiesas bieži izvēlas tiesību jaunradi atstāt likumdevēja ziņā, EST apzinās, ka, tai neiejaucoties, attiecīgā problēma var vispār netikt atrisināta,61 jo dalībvalstis nespēj vienoties. Tālab raksta ietvaros jāvērš uzmanība ne tikai uz apgalvojumiem, ka EST ir pārāk juridiski aktīva tiesa,62 bet arī uz iemesliem, kas attaisno EST rīcību konkrētās lietās.63 Turpmāk rakstā autore centīsies atbildēt, kādi ir cēloņi uzskatiem par EST juridisko aktīvismu, kā arī salīdzinās argumentus "par" un "pret" EST juridisko aktīvismu, lai secinātu valdošos uzskatus.

2. Uzskatu par EST juridisko aktīvismu cēloņi

Vairums autoru,64 kuru darbi izmantoti pētījumā, apgalvo, ka Kopienu (ES) tiesības patiesībā veido EST, nevis ES likumdevējs, jo daudzas EKL (tagad – Līguma) vai sekundāro tiesību aktu normas ir neskaidras vai pārāk vispārīgas, kas ir Padomes un Parlamenta sadarbības rezultāts. Citiem vārdiem, tiek apgalvots, ka EST ir tieši tik aktīva, cik neaktīvs ir ES likumdevējs.65 Turklāt EKL uzbūve rada nepieciešamību veikt tiesību tālākveidošanu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, EKL ir dalībvalstu, kurām ir kopīgi mērķi, bet atšķirīga ekonomiskā, sociālā, politiskā un tiesību sistēma un līdz ar to pieeja dažādām politikas jomām, kompromiss, attiecīgi tajā ir daudz nepilnību,66 piemēram, jēdziena "importa un eksporta kvantitātes ierobežojumiem līdzīgi pasākumi" saturs ir neskaidrs.67 Otrkārt, EKL ir vairāk vispārējs politikas virzienu plāns bez precīzām definīcijām.68 Tālab, kā to norāda E. Arnalls, ja EST var pārmest īpašu, uz Eiropas integrāciju vērstu tiesību normu piemērošanu, par to ir parūpējušies Kopienu dibināšanas līgumu autori un likumdevējs.69

H. Rasmusens par pēdējo argumentu apgalvojis, ka juridiskais aktīvisms sakņojas tajā, ka EST iedvesmojas no šādām politiskām normām (piemēram, EKL un sekundāro tiesību aktu preambulām un normām, kas satur tiesību akta mērķus), kas neesot juridiski saistošas, un līdz ar to ietiecas likumdevēja kompetencē.70 M. Kapelleti to ir kritizējis, uzsverot, ka konstitūcijās (EKL ir konstitucionāla rakstura – to EST ir atzinusi Les Verts lietā71) ietvertās ģenerālklauzulas un preambulas jāuzskata par tiesību normām, nevis tikai politiskās rīcības ietvaru, ņemot vērā, ka valstij ir jāatbild par tām pretēju rīcību72 (konstitucionālo un arī administratīvo tiesu darbības mērķis ir valsts rīcības kontrole saskaņā ar konstitūciju).

Līdz ar to bez tālākveidošanas Kopienu (ES) tiesības bieži izrādītos neefektīvas73 vai nepiemērojamas,74 savukārt Kopienu (ES) tiesību efektīvas piemērošanas princips jeb effet utile paredz, ka Kopienu (ES) tiesību normas jāpiemēro tā, lai tās pēc iespējas pilnīgāk sasniegtu savu mērķi.75 Turklāt, iespējams, likuma robiem Kopienu (ES) tiesībās ir praktisks iemesls – atstāt tiesību normu patiesā mērķa un satura atklāsmi EST ziņā ir daudz vienkāršāk, nekā tērēt laiku ilgstošās pārrunu un saskaņošanas procedūrās.76 Piemērs šādai varbūtībai varētu būt 2006. gadā pieņemtā Pakalpojumu direktīva,77 kuras normas ir neskaidras, nepilnīgas un dažkārt pretrunā cita citai un kura tā vien šķiet radīta tam, lai EST pakāpeniski lietās piešķirtu direktīvas normām saturu.78

Vēl viens iemesls diskusijām par EST aktīvismu varētu būt fakts, ka tiesai bieži ir jārod tiesiski risinājumi politiskām problēmām.79 Tās cita starpā ir arī situācijas, kad pastāv tiesībpolitiskas nepilnības jeb tādi robi, kuru aizpildīšanas nepieciešamība pamatota ar vērtējumiem, kuriem spēkā esošajās tiesībās vēl nav pietiekama pamatojuma, tādēļ šo tiesību robu novēršana ir vienīgi likumdevēja kompetencē.80 Par pēdējo argumentu spēcīgāks gan šķiet tiesas pienākums ievērot juridiskās obstrukcijas aizliegumu,81 tādēļ tiesību jaunrade ir pat nepieciešama, īpaši, ja EST pierāda, ka to pieprasa Kopienu (ES) tiesību sistēma. Tādējādi EST spriedumu politiskais raksturs ir neizbēgams, īpaši, ja iesaistītas dalībvalstu finansiālās, ekonomiskās, politiskās intereses vai jutīgi problēmjautājumi, kā, piemēram, aborti Īrijā (Grogan82 lieta), valodas Beļģijā (Piageme83 lieta),84 tāpat skandināvu industriālo attiecību modelis (Laval lieta).

M. Kapelleti savukārt apgalvo, ka tikpat nozīmīgs juridiskā aktīvisma iemesls var būt arī pretējais – detalizēta regulējuma pārpilnība, kas parasti nozīmē pretrunas un kolīzijas, kā arī tiesību tālākveidošanu.85 Tomēr diez vai šo iespējamību varētu attiecināt uz EST gadījumu. EKL (Līguma) un sekundāro tiesību aktu normas ir pārāk vispārīgas, un kolīziju varētu radīt vienīgi principu līmenī; drīzāk savstarpējā pretrunā varētu nonākt atsevišķi EST spriedumi, kur it kā līdzīgās lietās tiesa lēmusi atšķirīgi, katrā priekšroku dodot citiem apsvērumiem. Piemēram, EST spriedumi P v. S86 un Grant87 lietās pārsteidz ar atšķirīgo iznākumu, lai gan abas attiecās uz vienlīdzīgu attieksmi – P v. S lietā uz dzimuma pamata, bet Grant lietā – uz seksuālās orientācijas pamata. P v. S lietā EST vajadzēja lemt, vai vienlīdzīgas attieksmes princips starp vīriešiem un sievietēm, kas ir Direktīvas 76/20788 pamatā, attiecās arī uz transseksuālām personām. Savukārt Grant lietas centrālais jautājums bija, vai diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ nozīmēja diskrimināciju dzimuma dēļ. P v. S lietā EST atzina, ka transseksuālas personas atlaišana no darba dzimuma maiņas dēļ ir pretrunā ar Direktīvu 76/207,89 Grant lietā secinājums bija, ka Kopienu tiesības tābrīža attīstības stadijā neuzliek par pienākumu darba devējam, piešķirot ceļošanas izdevumu atlaides darbinieka dzīvesbiedram, viena dzimuma personu kopdzīvi uzskatīt par ekvivalentu pretējā dzimuma personu laulībai vai kopdzīvei.90 Šāda tiesas pieeja ir kritizējama, jo diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ attiecas uz diskriminācijas uz dzimuma pamata aizliegumu vismaz netieši – seksuālā orientācija ir faktors, kas izriet no dzimuma. Literatūrā abu spriedumu atšķirības skaidrotas ar to, ka atšķirībā no P v. S lietas Grant lietā tiesa ņēma vērā dalībvalstu izteikto vēlmi vienlīdzīgas attieksmes principu uz seksuālās orientācijas pamata tuvā nākotnē regulēt ar sekundārajiem tiesību aktiem, iekļaujot EKL (Līgumā) 13. pantu ar Amsterdamas līgumu,91 kas ieviesa noteikumu, ka, "neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ", nevis atstāt tā attīstību EST ziņā.92 Šāda tiesas rīcība parāda uzskatu, ka nav nepieciešamības nodarboties ar tiesību tālākveidošanu, ja Kopienas (ES) likumdevējs jau ir rezervējis sev tiesību trūkuma izlabošanu. No otras puses, var strīdēties, ka taisnīgums lietā prasīja pretēju risinājumu. Vismaz kopš 2000. gada spēkā ir Direktīva 2000/78,93 kuras mērķis cita starpā ir "attiecībā uz nodarbinātību un profesiju noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju [..] seksuālās orientācijas dēļ".94

Turpinot diskusiju par EST juridiskā aktīvisma cēloņiem, ir vērts pieminēt, ka ES tiesību sistēmā, kas līdzinās federālas valsts tiesību sistēmai, tiesai ir lielāka nozīme nekā unitāra tipa tiesību sistēmā – gan tāpēc, ka biežāk iespējams vietējā un "federālā līmeņa" normu konflikts, gan arī tālab, ka "federālā" līmeņa normas ir daudz vispārīgāk formulētas nekā vietējās (dalībvalstu), līdz ar to tiesību tālākveidošana ir federālas sistēmas ierosināta.95

Savdabīgs ir F. Brensmas viedoklis – viņš uzskata, ka tas, vai tiesa ir juridiski aktīva vai pasīva, atkarīgs no tiesnešu rekrutēšanas mehānisma.96 Viņš apgalvo, ka EST ir juridiski aktīva, jo par tiesnešiem un ģenerāladvokātiem tiek nominētas personas, kas atbalsta Eiropas integrācijas procesu, nevis demokrātiski ievēlētas, kā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešus ievēl Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja97 (Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 22. pants). Līdz ar to strīdīgie EST spriedumi bieži ir par labu ES principu un kopējo vērtību nostiprināšanai. No otras puses, ticamāk, ka dalībvalsts valdība, kas ir negatīvi noskaņota pret EST spriešanas stilu, par tiesneša kandidātu izvirzīs personu ar līdzīgu viedokli, nevis eiroaktīvistu.98 H. Rasmusens turpretī vērš uzmanību uz to, ka tiesnešu izvēles mehānisms ir pārāk necaurskatāms un nav pārliecības, ka patiešām tiek izvēlēti labākie kandidāti – nav izslēgts, ka valdība piešķir amatu EST kā pateicību atbalstītājam, kā kompensāciju tiesnešiem, kam nav ticis cits kārots amats, kā arī – lai mazinātu atsevišķu tiesnešu nepatīkamas politiskas publicitātes sekas vai vienkārši ietekmētu Eiropas tiesību attīstību.99 Šādas iespējas gan vairāk ir minējumu līmenī, jo viņš nenosauc konkrētus gadījumus, tomēr vērš uzmanību, ka ES dalībvalstu iedzīvotājiem vajadzētu darīt zināmu to personu darbā pieņemšanas kārtību, kuras galvenokārt ietekmē Kopienu (ES) tiesību attīstību.

Lisabonas līgums šo nepilnību labo – atbilstoši Līguma 255. pantam, pirms dalībvalstu valdības pieņem lēmumus par personas iecelšanu EST vai Vispārējās tiesas tiesneša vai ģenerāladvokāta amatā, izveido komiteju, kas sniedz atzinumu par kandidātu atbilstību amata pienākumiem. Komitejas sastāvā ir septiņas personas, kas izraudzītas no bijušo EST un Vispārējās tiesas locekļu, valstu augstāko tiesu tiesnešu un vispāratzītu kompetentu juristu vidus, vienu komitejas locekli izvirza Eiropas Parlaments.

Interesants ir jautājums, vai ES daudzvalodība un tas, ka EKL (Līguma) un sekundāro tiesību aktu versijas atsevišķās valodās atšķiras, varētu radīt bažas par to, ka EST varētu būt interpretējusi šīs tiesību normas contra legem atkarībā no tā, kādā valodā lasa spriedumu. Visticamāk, šādām bažām nav pamata, jo EST spriedumos prevalē politiski apsvērumi (vērtības) un dažkārt pat ņem virsroku pār gramatisko tiesību normu nozīmi, pat ja tā ir nepārprotama. Piemērs tam ir lieta Les Verts,100 kurā EST lēma, ka EKL 230. (toreiz – 173.) pants, kaut arī paredzēja EST kompetenci spriest tikai par Komisijas un Padomes lēmumiem, ietvēra arī Parlamenta lēmumus, jo pretējais būtu pretrunā ar EKL mērķiem un sistēmu.101 Līdz ar to arī norma tiek piemērota tās mērķa un pamatā esošo vērtību kontekstā, ko dažādos tulkojumos nevar pārprast.102 No otras puses, jāņem vērā, ka EST tiesnešu debates notiek franču valodā, līdz ar to pastāv iespēja, ka tiesneši, kuru dzimtā valoda nav franču, nespēj tik precīzi noformulēt savu viedokli, kā tie, kuru dzimtā valoda tā ir.103 Attiecīgi nav izslēgts, ka sprieduma problēmjautājumu izlemšanā virsroku ņem franču juridiskā doma un juridiskās metodes tradīcijas.

Tādējādi var klasificēt vairākus EST kā juridiskā aktīvisma piemērotājas reputācijas cēloņus:

1) EKL (Līguma) un sekundāro tiesību aktu normu vispārīgais teksts, pārbagātība ar nenoteiktajiem tiesību jēdzieniem (ģenerālklauzulām) un nepilnības, kas rada nepieciešamību piemērot tiesību tālākveidošanas metodes, tostarp arī contra legem;

2) nepieciešamība risināt problēmas ar politisku raksturu, tostarp novērst tiesībpolitiskus robus un apsvērt dalībvalstu īpaši jutīgās intereses;

3) ES federālā tipa uzbūve, kurā tiesām ir daudz lielāka nozīme nekā unitāra tipa valstīs, jo federālā (ES) līmeņa tiesību normas ir daudz vispārīgāk konstruētas nekā vietējā (dalībvalstu) līmenī.

Argumenti par EST tiesnešu iecelšanas amatā mehānisma necaurskatāmību un Kopienu daudzvalodu dabu nav pietiekami pārliecinoši, lai tos uzskatītu par viedokļu, ka EST ir juridiskā aktīvisma piemērotāja, izraisītājiem. Tomēr tie ir piemērots pamats turpmākiem pētījumiem.

3. Viedokļi pret EST juridisko aktīvismu

Ir autori,104 kas negatīvi vērtē EST it kā uzsākto kampaņu – Eiropas federācijas būvēšanu, pārsvarā atsaucoties uz Kopienu tiesību pārākuma principu un Līguma par Eiropas Savienību105 preambulā izmantoto moto "arvien ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību". T. Hārtlijs106 iedala EST Eiropas integrācijas politiku trīs grupās: (I) Kopienas (ES), īpaši tās federālo elementu, stiprināšana,107 (II) Kopienu (ES) tiesību tvēruma un efektivitātes palielināšana108 un (III) Kopienas (ES) institūciju pilnvaru palielināšana.109 Kā pretstats juridiskajam aktīvismam daudzviet literatūrā izskan brīdinājums: lai ES attaisnotu savu izveidošanu, tā jābalsta uz tiesiskuma principu, nevis jāļauj politiskiem argumentiem ņemt virsroku pār tiesību normās noteikto.110 No otras puses, jāņem vērā, ka bieži lietas risinājums nebūtu taisnīgs, ja EST bez ierunām tās piemērotu. Savukārt tiesību normu interpretācijas virsmērķis ir taisnīgums111 un tam ir jāprevalē pār rakstītajām normām, ja, tās piemērojot, lietu atrisināt taisnīgi nav iespējams.

Bažas par tiesiskuma principa neievērošanu nozīmē arī bažas par tiesisko drošību un tiesisko noteiktību.112 Tomēr var strīdēties, vai EST radītā nestabilitāte ir lielāka par atsevišķās lietās panākto taisnīgo risinājumu.

H. Rasmusens apgalvojis, ka juridiskais aktīvisms var izraisīt EST autoritātes un leģitimitātes samazināšanos.113 Savukārt tiesas izraisīta neuzticība var viegli pārvērsties neuzticībā pret visu Kopienu (ES) tiesību sistēmu kopumā.114 Piemērs tam ir divu konstitucionāla ranga līgumu izgāšanās dalībvalstu referendumos – Līgums par Konstitūciju Eiropai115 netika apstiprināts Francijā un Nīderlandē 2005. gadā, savukārt Lisabonas līgumu116 sākotnēji noraidīja Īrijas vēlētāji. Vienlaikus ir vairāk nekā apšaubāmi, ka visi vēlētāji, kas balsoja pret šiem līgumiem, bija iepazinušies ar EST strīdīgajiem spriedumiem vai to kritiku un tāpēc zaudējuši uzticību ES vispār. Ticamāk, ka EST varētu zaudēt autoritāti juristu, īpaši dalībvalstu tiesnešu, vidū gadījumos, kad tiem jāpiemēro EST atziņas, kas nešķiet pamatotas.

Tomēr H. Rasmusens norādījis, ka juridiskais aktīvisms Kopienu (ES) tiesību sistēmai var izrādīties bīstams, ja kļūs pārmērīgs.117 R. Hercogs, atsaucoties uz spriedumiem Mangold, Otrajā tabakas reklāmas aizlieguma118 u. c. lietās, uzskata, ka EST tīši un sistemātiski ignorē Rietumu tiesību interpretācijas (plašākā nozīmē – aut.) pamatprincipus, tās spriedumu pamatā ir pavirša argumentācija, tā ignorē likumdevēja gribu vai iztulko to pretēji, kā arī izgudro tiesību principus, kas kalpotu kā pamats turpmākajiem spriedumiem. Attiecīgi ar EST spriedumu atziņām tiek panākts, ka pieaug jomas, kurās EST ir kompetence lemt (jeb tiek īstenota T. Hārtlija paredzētā Eiropas integrācijas politikas III grupa – Kopienas (ES) institūciju pilnvaru palielināšana – aut.), līdz ar to savā ziņā pārņemot ietekmi pār dalībvalstu tiesām, kurām spriedumu teksti tiek "nodiktēti". R. Hercogs ierosina izveidot no EST neatkarīgu tiesu, kas lemtu par EST un nacionālo tiesu kompetences sadalījumu.119

Apkopojot noraidošos viedokļus par juridisko aktīvismu, jāsecina, ka lielā mērā tos veido autora personiskā attieksme pret Eiropas integrācijas procesu, jo jāatzīst, ka nav efektīvāka veida par EST jurisprudenci, kā to veicināt. Vienlaikus apsvērumi par neskaidrību, ko atsevišķi spriedumi radījuši, ir vērā ņemami.

4. Argumenti, kas attaisno EST juridisko aktīvismu

Interesanti, ka viens no EST lielākajiem kritiķiem H. Rasmusens ir atzinis arī aktīvisma pozitīvās iezīmes – Kopienu (ES) tiesību attīstīšanu un nākotnē – Kopienu (ES) tiesību lomas aizstāvēšanu.120 M. Kapelleti pretēji Eiropas integrācijas pretiniekiem norāda, ka EST to veicina leģitīmi – saskaņā ar EKL preambulu un pirmajiem pantiem,121 īpaši 2. pantu.122 Protams, tiesai tas jādara tiesību normu un juridiskās metodes ietvaros.

Viens no argumentiem, kas attaisno EST, ir iepriekš minētais fakts, ka nacionālās tiesas bieži vien uzdod pārāk specifiskus prejudiciālos jautājumus, ko EST ne mazāk bieži pārformulē, bet tas nemaina iznākumu, ka EST atbilde uz jautājumiem, visticamāk, nozīmēs, ka nacionālā tiesību norma ir pretrunā ar ES tiesību normu un tāpēc jāatceļ. Piemēram, spriedumā Laval lietā EST atzina, ka zviedru Lex Britannia123 – tiesību norma likumā (1976:580) par darbinieku dalību lēmumu pieņemšanā sarunu ceļā, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam nav tiesību prasīt, lai dalībvalstī, kurā tas sniedz savus pakalpojumus, tiktu ņemti vērā pienākumi, kas izriet no koplīgumiem, kuri tam jau ir saistoši tā reģistrācijas dalībvalstī, – ir prettiesiska. Atbilstoši šai sistēmai ir atļauts īstenot kolektīvo rīcību pret uzņēmumiem, kam ir saistošs koplīgums, uz kuru attiecas citas dalībvalsts tiesību akti, tādā pašā veidā, kā īstenot kolektīvo rīcību pret uzņēmumiem, kam nav saistošs neviens koplīgums. Tā kā norma paredz vienu regulējumu atšķirīgām situācijām, tā ir diskriminējoša pret citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem un tādējādi pretrunā ar EKL 49. un 50. pantu (tagad – Līguma 56. un 57. pantu).124

Mūsdienās Eiropā tiesas spriešana aizvien vairāk ietekmē likumdošanu un tiesneši tādēļ ir arī politikas veidotāji.

Dž. Martiniko un O. Polličīno raksta, ka EST pienākums katrā lietā būtu apsvērt, kādas sekas un reakciju varētu radīt spriedums attiecīgajā dalībvalstī, lai nepārkāptu konstitucionālo toleranci pret to.125 Ja EST patiešām to ņem vērā, tas varētu izskaidrot, kāpēc dažos spriedumos ir vairāk juridiskā aktīvisma nekā citos – tas atkarīgs no dalībvalsts iepriekš izrādītās pretestības EST. T. Jasperss apgalvo, ka EST aktīvisms izpaužas kā principu un vērtību svēršana, un rezultāts ne vienmēr ir visiem pa prātam. EST ir sava veida vidutājs, kas patur prātā dalībvalstu ekonomisko un sociālo iekārtu atšķirības un attiecīgi izvēlas vairāk vai mazāk striktu pieeju konkrētajā lietā.126

V. Konstantinesko atzīst, ka EST īstenoto aktīvisma pieeju vairākās lietās nevar attaisnot ar tiesību normu interpretācijas metožu lietošanu, jo EST "interpretācija" parasti pārkāpj tiesību normas vārdisko jēgu,127 tātad tā ir tiesību tālākveidošana. Vienlaikus jāatceras: ja EKL (Līgums) satur likuma robu, EST spriedums konkrētajā lietā, visticamāk, nebūs balstīts uz EST tekstu.128 V. Konstantinesko gan meklē attaisnojumu šādam aktīvismam – neuztvert EST rīcību kā konstitucionālas dabas (likumdevēja labošana), bet vērstu uz prioritāru principu noteikšanu, kam jāprevalē, ja lietu nav iespējams izspriest, vienkārši piemērojot tiesību normas.129 Piemēram, lietā Chernobyl130 problēmjautājums bija, vai Parlaments varēja iesniegt prasību pret Padomi EST par Padomes lēmuma atcelšanu saskaņā ar Euroatom līguma 146. pantu, kas šādas tiesības (savstarpēji) paredzēja tikai Komisijai un Padomei. Par spīti normas skaidrībai EST atzina Parlamenta tiesības būt par lietas dalībnieku EST: "Lai arī tiesību normas, kas paredzētu Parlamenta tiesības ierosināt lēmuma atcelšanas procedūru, neesamība Līgumos ir likuma robs, tas nevar būt pārāks par būtisko institucionālā līdzsvara nodrošināšanas un ievērošanas interesi, kas ir ietverta Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos."131

Jāsecina, ka V. Konstantinesko ierosina EST rīcību uztvert kā ģenerālklauzulu satura izveidošanu, piemērojot EKL principus, tātad veikt tiesību tālākveidošanu (saskaņā ar K. Gailīša viedokli – interpretāciju132) praeter legem – likuma ietvaros. Minētā izpratne133 nesakrīt ar juridiskā aktīvisma definīciju kā tiesību tālākveidošanu contra legem, līdz ar to neatbilst autores izvirzītajai juridiskā aktīvisma definīcijai.

M. Kapelleti uzsver, ka viena no lielākajām juridiskā aktīvisma priekšrocībām ir tā, ka parasti tādējādi minoritātes tiek aizsargātas pret politiskā, tiesiskā, ekonomiskā un sabiedriskā vairākuma spiedienu un gribu.134 Šajos vārdos ir patiesība, ņemot vērā, ka vairākas lietas, kuras parasti piemin kā EST aktīvisma praksi, ir novērsušas netaisnību pret personām, lai tās varētu pilnībā izbaudīt tām piemītošas Kopienu tiesības. Piemēram, Carpenter135 lietā EST atzina, ka aizliegums trešās valsts pilsonei uzturēties Lielbritānijā bija neproporcionāls viņas vīra, Lielbritānijas pilsoņa, pakalpojumu sniegšanas brīvības un pamattiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību ierobežojums, jo viņa pieskatīja vīra bērnus no pirmās laulības, kamēr vīrs darba uzdevumā devās strādāt uz citām ES dalībvalstīm.136 Kaut arī lieta pamata prāvā šķita ārpus Kopienu tiesību darbības jomas, EST atrada saistību, turklāt uzskatot, ka tās uzdevums, pirmkārt, ir aizsargāt cilvēktiesības. No otras puses, N. Raihs, lai arī no tiesību politikas viedokļa spriedumu uzskata par apsveicamu, vērš uzmanību uz to, ka Kārpentere lietā "tika aplūkota tikai kā kustamā manta, kas saistīta ar sava vīra ekonomisko darbību, nevis kā autonoma persona, kura iegūst tiesības no Kopienas tiesībām sakarā ar ģimenes statusu, kā tika ieteikts ģenerāladvokātes Štiksas-Haklas atzinumā".137

Akrich138 lieta bija līdzīga Carpenter lietai– lai gan EST lēma, ka uz Lielbritānijas pilsones vīru, kas ir trešās valsts pilsonis, neattiecās ES pamatbrīvības, Lielbritānijas varas iestādēm, lemjot par vīra iebraukšanas un palikšanas tiesībām valstī, jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā garantētās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību.139

Spriedumi lietās Carpenter un Akrich demonstrē, ka EST piešķir lielu nozīmi pamattiesībām, pat ja to piemērošanas jautājums ir lietā, kas ir ārpus Kopienu (ES) tiesību piemērošanas jomas un līdz ar to neietilpst EST kompetencē.140 No otras puses, kamēr Kopienu (ES) tiesībās nebija sava saistoša pamattiesību kataloga,141 ir risks, ka EST, lai arī atzīst noteiktas pamattiesības par Kopienu (ES) vispārējo tiesību principu, uzskatāmi nespēj pamatot tā izcelsmi, kā tas lasāms spriedumā Mangold lietā. Trūkums ir arī pamattiesību analīze ekonomisku apsvērumu gaismā, jo tiesa lojalitātes dēļ nemaz nedrīkst neskatīt dalībvalstīs nodrošināto pamattiesību izmantošanu kopsakarā ar Kopienu (ES) tiesību ievērošanu.

T. Tridims raksta, ka nav svarīgi, vai EST praktizē juridisko aktīvismu, bet vai tās spriedumos piedāvātie risinājumi ir pārliecinoši un praktiski lietojami.142 Viņš uzskata, ka atsevišķas EST lietas būtu jāanalizē pēc kritērijiem, vai EST piedāvā lietas taisnīgu risinājumu, ko iegūst lietā iesaistītās puses un vai spriedumam ir plašākas sekas, nevis meklējot attaisnojumu EST tiesību piemērošanas metodēm.143 Šāds viedoklis saskan ar atzinumu, ka tiesību tālākveidošana contra legem ir pieļaujama, ja par spīti konfliktam ar likumu tā tomēr lietu risina atbilstoši taisnīgumam.

Galvenā atziņa, kas izriet no dažādajiem viedokļiem par juridisko aktīvismu, ir: Kopienu (ES) tiesību sistēmas uzbūve un normatīvā regulējuma vispārīgā daba un nepilnības leģitimizē tiesību tālākveidošanu, tostarp contra legem jeb juridisko aktīvismu. Kopienu tiesību sistēmai pārmērīgs juridisks aktīvisms gan ir bīstams, īpaši, ja tas ir nepamatots. Tomēr svarīgāk par to, ar kādām metodēm EST panāk lietu risinājumus, ir, vai šie risinājumi ir taisnīgi un pārliecina par to piemērotību attiecīgajai lietai.

 

Kopsavilkums

1. Juridiskais aktīvisms nozīmē tiesību tālākveidošanu ārpus likuma robežām, ietiecoties likumdevēja pilnvarās un veidojot jaunas tiesību normas, divos gadījumos. Pirmkārt, kad ir likuma robs, bet tā novēršana notiek nevis likuma ietvaros saskaņā ar tā mērķi un plānu, bet ārpus likuma un tiesībām. Otrkārt, kad norma nespēj taisnīgi atrisināt netipisku dzīves gadījumu un tādēļ ir nepieciešams ieviest īpašu risinājumu, kas konfliktē ar likumu, bet atbilst tiesībām.

2. Gadījumos, kad grūti nošķirt, vai tiesību tālākveidošana tiek veikta tiesību sistēmas ietvaros vai ne, svarīgi ir, vai tiesa sprieduma argumentācijā pierāda, ka lietas risinājums pretēji likumā noteiktajam tomēr ir tiesību sistēmas diktēts. Ja tiesai tas neizdodas vai tas tiek veikts pavirši, visticamāk, spriedums tiks piedēvēts juridiskā aktīvisma piemēriem.

 


Raksta pamatā "Jurista Vārda" 2009. gada zinātniski pētniecisko darbu konkursam iesniegtais un godalgotais darbs. Zinātniskā darba vadītājs Mg.iur. Arnis Buka.

1 Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 93. lpp.

2 Rasmussen H. On the Law and Policy in the European Court of Justice: a comparative study in judicial policymaking. Doctoral thesis, University of Copenhagen, Martinus Nijhoff Publishers, 1986; Rasmussen H. Between Self Restraint and Activism: A Judicial Policy for the European Court, 23 European Law Review, pp. 28–38, 1998; Neill P. The European Court of Justice: a Case Study in Judicial Activism, Intergovernmental Conference, Minutes of Evidence, House of Lords Session 1994–1995, 18 Report, 1995. Citēts pēc: Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 103, fn. 21.

3 Laval case: disappointment of the ETUC. Press release of the European Trade Union Confederation, 18.12.2007. Pieejams: http://www.etuc.org/a/4401 [skatīts 17.03.2009.]; Brunk T. European Court ruling on the Laval case will restrict right to industrial action. European Industrial Relations observatory online. Pieejams: http://www.eurofound.europa.eu/eiro/2008/01/articles/se0801019i.htm [skatīts 17.03.2009.].

4 EKT lieta: C-341/05 Laval un Partneri Ltd pret Svenska Byggnadsarbetareförbundet, Svenska Byggnadsarbetareförbundets avdelning 1, Byggettan un Svenska Elektrikerförbundet [2007] ECR I-11767.

5 Sal. ar sprieduma Laval lietā 95. un 111. punktu.

6 Rüffert case: ETUC warns that ECJ's judgement is destructive and damaging. Press release of the European Trade Union Confederation, 03.04.2008. Pieejams: http://www.etuc.org/a/4830 [skatīts 17.03.2009.].

7 EST lieta: C-346/06 Dirk Rüffert pret Land Niedersachsen [2008] ECR 00000.

8 Herzog R., Gerken L. Stop the European Court of Justice. EU Observer, 10.09.2008. Pieejams: http://euobserver.com/9/26714 [skatīts 17.03.2009.].

9 Sk. II nodaļu "EST juridiskais aktīvisms".

10 Guarnieri C., Pederzoli P. The Power of Judges. A comparative Study of courts and democracy. Thomas C.A. (Eng. Ed.) Oxford University Press, 2002, p. 185.

11 Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. AGB, 1998, 224. lpp. Citēts pēc: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 74. lpp.

12 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 98.

13 Rasmussen H. Between Self-Restraint and Activism: A Judicial Policy for the European Court. European Law Review, Vol. 13, Nr. 1, 1988, p. 35.

14 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 209.

15 Judicial activism. Black's Law Dictionary, 8th Ed, Garner. B.A. (Ed.in chief). West, a Thomson business, 2004, p. 862.

16 Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 93. lpp.

17 Constantinesco V. The ECJ as a law-maker: praeter aut contra legem? O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 78.

18 Ibid, p. 77.

19 Rasmussen H. On the Law and Policy in the European Court of Justice: a comparative study in judicial policymaking. Doctoral thesis, University of Copenhagen, Martinus Nijhoff Publishers, 1986, p. 4.

20 Everling U. On the judge-made law of the European Community's Courts. O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 30.

21 Albors-Llorens A. The European Court of Justice, more than a teleological court. Dashwood A., Ward. A. (Eds.) The Cambridge Yearbook of European Legal Studies, Vol.2, Hart Publishing, 2000, p. 373.

22 Ibid., p. 381.

23 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 106.

24 Larenz K., Canaris C. Methodenlehre der Recbtswissenscbaft. 3. Aufl. Berlin. Heidelberg: Springer-Verlag, 1995, S. 162. Citēts pēc: Sniedzīte G. Tiesību normu iztulkošana praeter legem (I). Likums un Tiesības, 2005, 10. sēj. Nr. 7 (74), 329. lpp.

25 Par Administratīvā procesa likuma 124. panta pirmās daļas un otrās daļas par valsts nodevas samaksu administratīvo pārkāpumu lietās atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam: Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2004-16-01. Latvijas Vēstnesis, 06.01.2005., Nr. 3. Citēts pēc: Gailītis K. Tiesību tālākveidošana contra legem (I). Likums un Tiesības, 2008, 10. sēj. Nr. 12 (112), 370. lpp.

26 Pescatore P. Jusqu'ou le juge peut-il aller trop loin? Festskrift til Ole Due, G.E.C. Gads Forlag, Copenhagen, 1994, p. 301–302. Citēts pēc: Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 200.

27 Labs piemērs tam ir jau minētais G. Sniedzītes raksts "Tiesību normu iztulkošana praeter legem (I)", kurā viņa apkopo dažādu autoru – Roberta Aleksija, Aleksandra Pečenika, Karla Larenca, Klausa Vilhelma Kanarisa, Jāņa Neimaņa un Erlena Kalniņa – viedokļus par tiesību normu interpretācijas un tālākveidošanas metodēm un to atšķirībām.

28 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 204.

29 Arnull A. The European Union and its Court of Justice. 2nd Ed. Oxford University Press, 2006, p. 612.

30 Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 83. lpp.

31 Wank R. Die Auslegung von Gesetzen. Köln [u.a.]: Heymanns, 1997, S. 95. Citēts pēc: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 84. lpp.

32 Larenz K., Canaris C. Methodenlehre der Recbtswissenscbaft. 3. Aufl. Berlin. Heidelberg: Springer-Verlag, 1995, S. 162. Citēts pēc: Sniedzīte G. Tiesību normu iztulkošana praeter legem (I). Likums un Tiesības, 2005, 10. sēj., Nr. 7(74), 329. lpp.

33 Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: Zvērināts advokāts Jānis Neimanis, 2004, 173. lpp. Citēts pēc: Sniedzīte, 329. lpp.

34 Larenz K. Methodenlehre der Recbtswissenscbaft. 6., neu bearb. Aufl., Berlin: Springer, 1991, S. 413 un turpm. Citēts pēc: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 16. lpp.

35 Gailītis K. Tiesību tālākveidošana contra legem (I). Likums un Tiesības, 2008, 10. sēj. Nr. 12 (112), 375. lpp.

36 Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 165. lpp.

37 Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Metodoloģisks pētījums par tiesnešu tiesību tālākveidošanu vācu civiltiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 35. lpp. Citēts pēc: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 93. lpp.

38 Rūpīgi gan jāizvērtē U. Everlinga apgalvojumi par spriedumiem konkrētās EST lietās, jo Everlings ir bijušais EST tiesnesis (06.10.1980. – 06.10.1988.), līdz ar to, iespējams, sniedz pārāk subjektīvu EST darbības novērtējumu. Vairāk par U. Everlingu EST mājaslapā: http://curia.europa.eu/lv/instit/presentationfr/index_cje.htm sadaļā "Bijušie locekļi" [skatīts 12.03.2009.].

39 Ibid., p. 38.

40 Levits E. Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts. Jurista Vārds, 27.03.2007. Nr. 13(466), 3. lpp.

41 Jāņa Neimaņa 02.04.2009. e-pasts.

42 Larenz K., Canaris C. Methodenlehre der Recbtswissenscbaft. 3. Auflage. Berlin: Springer-Verlag, 1995, S. 245. Citēts pēc: Gailītis K. Tiesību tālākveidošana contra legem (II). Likums un Tiesības, 2009, 11. sēj. Nr.1 (113), 26. lpp.

43 Hartley T. C. The Foundations of European Community Law. 6th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 74.

44 Jaspers T. 12.03.2009. intervijas ar Utrehtas universitātes Juridiskās fakultātes sociālo tiesību profesoru T. Jaspersu materiāli.

45 Larenz K., Canaris C. Methodenlehre der Recbtswissenscbaft. 3. Aufl. Berlin. Heidelberg: Springer-Verlag, 1995, S. 162. Citēts pēc: Sniedzīte G. Tiesību normu iztulkošana praeter legem (I). Likums un Tiesības, 2005, 10. sēj. Nr. 7 (74), 329. lpp.

46 Steiner J., Woods L. Textbook on EC Law, 8th Ed., Blackstone, 2003, p.549.

47 Craig P., De Búrca G. EU Law: Text, Cases and Materials, 4th Ed. Oxford University Press, 2008, p. 461.

48 Avots: EST Gada ziņojums, 2007, 78. lpp. Pieejams: http://curia.europa.eu/en/instit/presentationfr/rapport/stat/07_cour_stat.pdf [skatīts 8.03.2009.]; EST Gada ziņojums, 2008, 78. lpp. Pieejams: http://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2009-03/ra08_lv_cj_stat.pdf [skatīts 11.01.2009.].

49 Steiner J., Woods L. Textbook on EC Law, 8th Ed., Blackstone, 2003, p. 549.

50 Craig P., De Búrca G. EU Law: Text, Cases and Materials, 4th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 493.

51 Ibid., p. 494.

52 EST lieta: C-262/88 Douglas Harvey Barber v Guardian Royal Exchange Assurance Group [1990] ECR I-01889.

53 Craig P., De Búrca G. EU Law: Text, Cases and Materials, 4th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 902.

54 EST lieta: C-271/91 M. Helen Marshall v Southampton and South-West Hampshire Area Health Authority [1993] ECR I-04367.

55 Craig P., De Búrca G. EU Law: Text, Cases and Materials, 4th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 316.

56 Steiner J., Woods L. Textbook on EC Law, 8th Ed., Blackstone, 2003, p. 550.

57 Amos M. Rule of law or judicial activism – two perspectives on the European Court of Justice. Master thesis, University of Lund, Sweden, EC law, Spring 2003, p. 4. Pieejams: http://www.jur.lu.se/internet/english/essay/masterth.nsf/0/D7DC64B644921574C1256D2B006B9BDF/$File/xsmall.pdf?OpenElement [skatīts 06.03.2009.].

58 Ibid., p. 5.

59 T. Kopmanss arī ir bijušais EST tiesnesis (29.03.1979.–29.03.1990.), tomēr neliekas, ka šāds apgalvojums varētu tālab būt neobjektīvs. Vairāk par T. Kopmansu EST mājaslapā: http://curia.europa.eu/lv/instit/presentationfr/index_cje.htm sadaļā "Bijušie locekļi" [skatīts 26.03.2009.].

60 Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, p. 7.

61 Koopmans T. The Theory of Interpretation and the Court of Justice. O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 58.

62 Herzog R., Gerken L. Stop the European Court of Justice. EU Observer, 10.09.2008. Pieejams: http://euobserver.com/9/26714 [skatīts 17.03.2009.]; Rasmussen H. On the Law and Policy in the European Court of Justice: a comparative study in judicial policymaking. Doctoral thesis, University of Copenhagen, Martinus Nijhoff Publishers, 1986; Rasmussen H. Present and Future Judicial Problems after Enlargement and the Post-2005 Ideological Revolt. Common Market Law Review 44, 2007, pp. 1661–1687; Hartley T. C. The Foundations of European Community Law. 6th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 74; etc.

63 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, pp. 199–210; Everling U. On the judge-made law of the European Community's Courts. O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, pp. 29–44; Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, pp. 97–125; Albors Llorens A. The European Court of Justice, more than a teleological court. Dashwood A., Ward. A. (Eds.) The Cambridge Yearbook of European Legal Studies, Vol.2, Hart Publishing, 2000, pp. 373–398; Constantinesco V. The ECJ as a law-maker: praeter aut contra legem? O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 78; Jaspers T. 12.03.2009. intervijas ar Utrehtas universitātes Juridiskās fakultātes sociālo tiesību profesoru T. Jaspersu materiāli; Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, pp. 3–17; Vesterdorf B. The Community Court System ten years from now and beyond: challenges and possibilities. 28 European Law Review, 2003, p. 309; Eeckhout P. The European Court of Justice and the Legislature. Yearbook of European Law, Volume 18, Oxford University Press, 1998, p. 17; Howe of Aberavon, The Rt. Hon. The Lord, P.C., Q.C. Euro-Justice: Yes or No? 21 European Law Review, June, 1996, pp. 187–198.

64 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 103; Albors Llorens A. The European Court of Justice, more than a teleological court. Dashwood A., Ward. A. (Eds.) The Cambridge Yearbook of European Legal Studies, Vol. 2, Hart Publishing, 2000, p. 375; Jaspers T. 12.03.2009. intervijas ar Utrehtas universitātes Juridiskās fakultātes sociālo tiesību profesoru T. Jaspersu materiāli; Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, p. 5; Hartley T. C. The Foundations of European Community Law. 6th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 78; Arnull A. The European Union and its Court of Justice. 2nd Ed. Oxford University Press, 2006, p. 603.

65 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 103.

66 Koopmans T. The Theory of Interpretation and the Court of Justice. O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 55; Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 204.

67 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 205.

68 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 104; Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 204.

69 Arnull A. The European Union and its Court of Justice. 2nd Ed. Oxford University Press, 2006, p. 612.

70 Rasmussen H. On the Law and Policy in the European Court of Justice: a comparative study in judicial policymaking. Doctoral thesis, University of Copenhagen, Martinus Nijhoff Publishers, 1986, p. 62.

71 EST lieta: 294/83 Parti Ecologiste – 'Les Verts' v. European Parliament [1986] ECR 1339, para. 23.

72 Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, p. 9.

73 Šāds apgalvojums attiecas uz jebkuru tiesību sistēmu. Sal.: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 7. lpp.

74 Everling U. On the judge-made law of the European Community's Courts. O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 35.

75 Constantinesco V. The ECJ as a law-maker: praeter aut contra legem? O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 78.

76 Amos M. Rule of law or judicial activism – two perspectives on the European Court of Justice. Master thesis, University of Lund, Sweden, EC law, Spring 2003, p. 51. Pieejams: http://www.jur.lu.se/internet/english/essay/masterth.nsf/0/D7DC64B644921574C1256D2B006B9BDF/$File/xsmall.pdf?OpenElement [skatīts 06.03.2009.]; Kitzinger U. The Politics and Economics of European Integration (1976), p. 18. Citēts pēc: Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 204.

77 Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū, OV L 376, 27.12.2006., 36./68. lpp.

78 Rasmussen H. Present and Future Judicial Problems after Enlargement and the Post-2005 Ideological Revolt. Common Market Law Review 44, 2007, pp. 1684.

79 Rasmussen H. Between Self-Restraint and Activism: A Judicial Policy for the European Court. European Law Review, Vol. 13, Nr.1, 1988, p. 31.

80 Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 317.–318. lpp. Citēts pēc: Gailītis K. Tiesību tālākveidošana contra legem (II). Likums un Tiesības, 2009, 11. sēj. Nr.1 (113), 30. lpp.

81 Gailītis K. Tiesību tālākveidošana contra legem (II). Likums un Tiesības, 2009, 11. sēj. Nr.1 (113), 30. lpp.

82 EST lieta: C-159/90 The Society for the Protection of Unborn Children Ireland Ltd pret Stephen Grogan un citiem [1991] ETZ I-04685.

83 EST lieta: C-85/94 Groupement des producteurs, importateurs un agents généraux d'eaux minérales étrangères, VZW (Piageme) un citi pret Peeters NV ETZ [1995] I-02955.

84 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 203.

85 Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, p. 5.

86 EST lieta: C-13/94 P v. S and Cornwall County Council [1996] ECR I-02143.

87 EST lieta: C-249/96 Lisa Jacqueline Grant v. South-West Trains Ltd. [1998] ECR I-00621.

88 Padomes 09.02.1976. Direktīva 76/207/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, OV L 39, 14.2.1976., 40./42. lpp.

89 Sprieduma P v. S lietā 24. punkts.

90 Sprieduma Grant lietā 35. punkts.

91 Treaty of Amsterdam, OJ C 340 of 10 November 1997.

92 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 122–123.

93 Padomes 27.11.2000. Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, OV L 303, 2.12.2000., 16./22. lpp.

94 Direktīvas 2000/78 1. pants.

95 Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, p. 5.

96 Bruinsma F. A Socio-Legal Analysis of the Legitimacy of Highest Courts. Nick Huls a.o. (eds.), The Legitimacy of Highest Courts' Rulings. Judicial Deliberations and Beyond, The Hague: TMC Asser Press, 2009, p. 61.

97 Ibid., p. 67.

98 Jaspers T. 12.03.2009. intervijas ar Utrehtas universitātes Juridiskās fakultātes sociālo tiesību profesoru T. Jaspersu materiāli.

99 Arnull. A Constitutional Court for Europe? (2004) YEL, 1. Citēts pēc: Rasmussen H. Present and Future Judicial Problems after Enlargement and the Post-2005 Ideological Revolt. Common Market Law Review 44, 2007, pp. 1676.

100 EST lieta: 294/83 Parti Ecologiste – 'Les Verts' v. European Parliament [1986] ECR 1339.

101 Hartley T. C., p. 75.

102 Ibid., p. 67.

103 Ibid., p. 70.

104 Hartley T. The European Court, Judicial Objectivity and the Constitution of the European Union, (1996) 112 LQR 95, p. 95. Citēts pēc: Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 202; Rasmussen H. Between Self-Restraint and Activism: A Judicial Policy for the European Court. European Law Review, Vol. 13, Nr.1, 1988, p. 32; Herzog R., Gerken L. Stop the European Court of Justice. EU Observer, 10.09.2008. Pieejams: http://euobserver.com/9/26714 [skatīts 17.03.2009.].

105 Treaty on European Union. Official Journal C 191 of 29 July 1992.

106 Hartley T. C. The Foundations of European Community Law. 6th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 74.

107 Piemērs ir labi zināmā lieta Van Gend en Loos, kurā EST atzina Kopienu tiesību sistēmu par neatkarīgu, atšķirīgu no dalībvalstu tiesību sistēmām, un nostiprināja Kopienu tiesību tiešās piemērojamības principu nacionālajās tiesās. Sk.: EST lieta: 26/62 NV Algemene Transport- en Expeditie Onderneming van Gend & Loos v Netherlands Inland Revenue Administration [1963] ECR 00001.

108 Piemērs ir lieta COSTA v. E.N.E.L., kurā EST izveidoja Kopienu tiesību pārākuma principu pār dalībvalstu nacionālajām tiesībām. Sk.: EST lieta: 6/64 Flaminio Costa v E.N.E.L [1964] ECR 00585.

109 Spriedums Les Verts lietā – sk. iepriekšējo apakšnodaļu.

110 Hartley T. C. The Foundations of European Community Law. 6th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 78.

111 Zippelius R. Juristische Methodenlehre. 8., neubearbeitete Auflage. München: Beck, 2003, S. 63. Citēts pēc: Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: Zvērināts advokāts Jānis Neimanis, 2004, 158. lpp.

112 Tiesiskās noteiktības princips izriet no tiesiskās drošības principa, kas savukārt izriet no tiesiskas valsts principa, ko pozitivizē, piemēram, Satversmes 1. pants. Sk. vairāk: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 68.–71. lpp.

113 Rasmussen H. On the Law and Policy in the European Court of Justice: a comparative study in judicial policymaking. Doctoral thesis, University of Copenhagen, Martinus Nijhoff Publishers, 1986, p. 8.

114 Ibid.

115 Līgums par Konstitūciju Eiropai, OV C 310, 16.12.2004.

116 Lisabonas Līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, parakstīts Lisabonā 13.12.2007., OV C 306, 13.12.2007.

117 Ibid., p. 9.

118 EST lieta: C-380/03 Vācijas Federatīvā Republika pret Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi [2006] ETZ I-11573.

119 Herzog R., Gerken L. Stop the European Court of Justice. EU Observer, 10.09.2008. Pieejams: http://euobserver.com/9/26714 [skatīts 17.03.2009.].

120 Rasmussen H. On the Law and Policy in the European Court of Justice: a comparative study in judicial policymaking. Doctoral thesis, University of Copenhagen, Martinus Nijhoff Publishers, 1986, p. 8–9.

121 Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol. 12, 1987, p. 8.

122 Atcelts ar Lisabonas līguma 2. pantu.

123 Tiesību norma Zviedrijas likumā (1976:580) par darbinieku dalību lēmumu pieņemšanā sarunu ceļā.

124 Sprieduma Laval lietā 113.–120. punkts.

125 Martinico G., Pollicino O. Between Constitutional Tolerance and Judicial Activism: the 'Specificity' of European Judicial Law. European Journal of Law Reform, Vol. 10, issue 1 (2008). Eleven International Publishing, p. 122.

126 Jaspers T. 12.03.2009. intervijas ar Utrehtas universitātes Juridiskās fakultātes sociālo tiesību profesoru T. Jaspersu materiāli.

127 Constantinesco V. The ECJ as a law-maker: praeter aut contra legem? O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 77.

128 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 205.

129 Constantinesco V. The ECJ as a law-maker: praeter aut contra legem? O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p. 79.

130 EST lieta: C-70/88 European Parliament v. Council [1990] ECR I-2041.

131 Ibid., para. 26–27.

132 Gailītis K. Tiesību tālākveidošana contra legem (I). Likums un Tiesības, 2008, 10. sēj. Nr. 12 (112), 375. lpp.

133 Saskaņā ar literatūrā (O'Keeffe D., Bavasso A. (Eds.) Liber amicorum in honour of Lord Slynn of Hadley. Judicial Review in European Union Law. Vol. I. Kluwer Law International, 2000, p.xxi) un internetā (Informācijas datubāze Speedylook par V. Konstantinesko: http://www.speedylook.com/Vlad_Constantinesco.html [skatīts 26.03.2009.]) pieejamo informāciju par Konstantinesko biogrāfiju viņš ir konstitucionālo un Eiropas tiesību profesors Roberta Šūmana universitātē Strasbūrā, savukārt ar darbu EST nav bijis saistīts, līdz ar to interesanti, ka viņa EST attaisnojošo pozīciju varētu nebūt iespaidojusi lojalitāte tiesai, kas tai piešķir vairāk uzticamības.

134 Cappelletti M. Is the European Court of Justice "Running Wild"? European Law Review, Vol.12, 1987, p. 6.

135 EST lieta: C-60/00 Mary Carpenter pret Secretary of State for the Home Department [2002] ETZ I-06279.

136 Turpat, 37.–46. punkts.

137 Reihs N., Godars K., Vasiļjeva K. Izprotot Eiropas Savienības tiesības: Kopienas tiesību mērķi, principi un metodes. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 36. lpp.

138 EST lieta: C-109/01 Secretary of State for the Home Department v. Hacene Akrich [2003] ECR I-09607.

139 Ibid., para. 61.

140 Craig P., De Búrca G. EU Law: Text, Cases and Materials, 4th Ed. Oxford University Press, 2007, p. 401.

141 Ar Lisabonas līguma 1. pantu ES pamattiesību harta ir atzīta par juridiski saistošu Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktā.

142 Craig. P. Francovich, Remedies and the Scope of Damages Liability, (1993) 109. L.Q.R. 595. Citēts pēc: Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 206.

143 Tridimas T. The Court of Justice and Judicial Activism. 21 European Law Review, 1996, p. 210.

1
2
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
RePLikA
27. Jūlijs 2010 / 15:48
0
ATBILDĒT
Ak, Kungs. Cik atsauces.
visi numura raksti
Silvija Kuškina
Skaidrojumi. Viedokļi
Saeimas atlaišanas mehānisms un tā galvenie trūkumi
2010. gada aprīlī apritējis gads, kopš Saeima pieņēma grozījumus Satversmē, ar 10. Saeimas sanākšanu paredzot daļai tautas tiesību rosināt Saeimas atsaukšanu. Diskusijas sabiedrībā par Saeimas pilnvaru pirmstermiņa izbeigšanu ...
Jānis Pleps
Skaidrojumi. Viedokļi
Saeimas atlaišanas prakse
Satversmes 48. pants sadala Saeimas atlaišanas tiesības starp Valsts prezidentu un pilsoņu kopumu. Saskaņā ar Satversmes 48. panta pirmo teikumu "Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu". Savukārt saskaņā ar šā panta ...
Viktors Skudra
Nedēļas jurists
Viktors Skudra
3 komentāri
Elizabete Krivcova
Skaidrojumi. Viedokļi
Trīs aizmirstās patiesības jeb dažas piezīmes par Komerclikuma piemērošanu
Pēdējo gadu novērojumi liecina, ka Uzņēmumu reģistrā arvien vairāk sāk valdīt formālisms. Mūsdienu tiesību teorijas vietā atdzimst padomju tiesību tradīcijas. Valsts notāri uztver Komerclikumu pilnīgi atrauti no Civillikuma, ...
10 komentāri
Tiesību prakse
Tiesai nav jāvērtē vēsturiskie notikumi un jāpauž viedoklis par pasākumu
Godināt Latvijas patriotus, kuri cīnījās pret padomju varu, neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, kā arī citu cilvēku tiesības. Katras valsts pamatu veido patriotiski noskaņoti cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt valsts intereses, tajā ...
AUTORU KATALOGS