Stāsts ir par tiesību regulējumu, kas praksē nerealizējas adekvātās tiesiskajās attiecībās. Saeimas Juridiskā komisija pagājušajā nedēļā pirms trešā lasījuma pauda atbalstu grozījumiem Kriminālprocesa likumā, ar kuriem paredzēts atteikties no privātās apsūdzības kriminālprocesā.
Atceroties Kriminālprocesa likuma izstrādi, jāsecina, ka tāpat kā toreiz, arī šobrīd viens no būtiskākajiem, taču joprojām nesasniegtajiem likuma mērķiem ir prioritāšu noteikšana un tām atbilstoša resursu sadale, atrodot vismazāk darbietilpīgo, lētāko un ātrāko ceļu mazāk bīstamu nodarījumu izlemšanai, lai izbrīvētu resursus smago noziegumu atklāšanai.
Viens no kādreiz šī mērķa sasniegšanai izvēlētajiem rīkiem – privātā apsūdzība – sevi nav attaisnojusi. Praksē tā rada problēmas un apsūdzības uzturētāju nostāda nevienlīdzīgā situācijā. Cieš arī kriminālprocesa kvalitāte un tiek aizskartas apsūdzētā intereses, jo apsūdzības pierādīšana privātajos procesos, kuros bieži vien nepiedalās profesionāli juristi, mēdz būt neprofesionāla, juridiski nepietiekami pamatota, bet tiesu debates – nekvalitatīvas un neargumentētas. Tādēļ tiek plānots, ka no 2011. gada 1. janvāra apsūdzību visās krimināllietās valsts vārdā uzturēs prokurors.
Šobrīd visbiežāk tieši žurnālisti, izpildot savu profesionālo darbu, nokļūst uz apsūdzēto sola privātās apsūdzības lietās, nereti tādējādi kļūstot par īstajiem “cietušajiem”. Privātā apsūdzība tiek izmantota nevis kā tiesību aizsardzības instruments, bet kā līdzeklis žurnālista iebiedēšanai, kad galvenais apsudzības uzturētāja – privātpersonas – mērķis ir gadu garumā pielīdzināt žurnālistu kriminālnoziedzniekam un likt justies nožēlojami.
No vienas puses, iecere likvidēt privātapsūdzību palielinās prokuratūras darbu un paildzinās tiesību aizsardzību, no otras puses, tas procesu padarīs kvalitatīvāku un novērsīs ļaunprātīgu tiesību izmantošanu.
Likums nevar kļūt par laupīšanas rīku. Tam jākalpo tiesiskuma un taisnīguma nodrošināšanai visas sabiedrības interesēs. Galvenais iemesls, kāpēc šis tiesību institūts nesasniedza savu mērķi, ir sabiedrības tiesiskās kultūras un apziņas neatbilstība pozitīvajām tiesībām. Likumdevējs bija aizsteidzies priekšā sabiedrības briedumam. Daļa indivīdu nespēj saprātīgi izsvērt savu interešu aizskārumu un adekvātu aizsardzību. Ir nepieciešams kāds cits, kas viņa vietā izvērtē apstākļus un pieņem atbildīgu lēmumu.
Konstatējot tiesību realitātes neatbilstību pozitīvajām tiesībām, likumdevējam jāizšķiras par šī regulējuma grozīšanu vai ietekmēšanas līdzekļu meklēšanu, lai piespiestu iedzīvotājus ievērot regulējumu. Šoreiz ir izvēlēts radikālākais no variantiem – izslēgšana. Tomēr bija iespējama arī cita reakcija uz problēmu. Alternatīvais risinājums varētu būt tāds, ka valsts sākotnējā stadijā kontrolētu, vai noziedzīga nodarījuma (ja tāds vispār ir bijis) kvalifikācija un vainas forma ir pietiekami kvalitatīvi definēta, vai pastāv pamats kriminālprocesa ierosināšanai. Prokurors uzraudzītu apsūdzības kvalitāti, savukārt, stiprinot līdzdalību kriminālprocesā, privātpersona uzturētu apsūdzību tiesā pati vai kopā ar prokuroru.
Izmaiņas noteikti ir nepieciešamas, tomēr risinājumam ilgtermiņā jābūt saprātīgam.