Neraugoties uz ekonomisko lejupslīdi, pieprasījums pēc oriģināliem mākslas darbiem par saprātīgu cenu un arī to piedāvājums pieaug. Šis apstāklis mudina krāpniekus aktīvi darboties. Pēdējā laikā negodīgo mākslas darbu tirgotāju peļņa ir ievērojami palielinājusies. 1987. gadā "The New York Times" publicēja atmaskojošu rakstu par galeriju, kas saņēmusi vismaz 1,2 miljonus ASV dolāru, pārdodot 2000 plakātu iespiedgrafiku, ko tā ir nopirkusi par 30 ASV dolāriem un pārdevusi par 3000 ASV dolāru kā Salvadora Dalī, Marka Šagāla un Pablo Pikaso oriģinālās litogrāfijas.1 Pēc 21 gada, 2008. gada martā, "Chicago Tribune" publicēja rakstu par diviem mākslas darbu tirgotājiem, kuri, darbodamies starptautiskās mākslas viltojumu ķēdēs, saņēmuši vairāk par pieciem miljoniem ASV dolāru, pārdodot tūkstošiem ierobežotas tirāžas P. Pikaso, M. Šagāla, Aleksandra Kaldera un Žana Miro iespiedgrafiku visā pasaulē.2
Negodīgās komercprakses veidi
Iespiedgrafika pašlaik atrodas uz robežas starp autortiesību un patērētāju tiesību aizsardzības normām. Patērētāju tiesību aizsardzības normas sāk darboties, kad sākas darījumi. Pēc autores viedokļa, ne tikai patērētājam, bet jebkuram pircējam (fiziskajai un/vai juridiskajai personai, kas pērk privātām vai komerciālām vajadzībām) ir jābūt aizsargātam, iegādājoties iespiedgrafikas. Pagaidām Eiropas (un attiecīgi arī Latvijas) likumi daļēju aizsardzību iespiedgrafikas darījumos piešķir tikai patērētājiem.
Tirāžas apjoma sagrozīšana
Papildus numurētām iespiedgrafikām daži "papildiespiedumi" bieži vien tiek iespiesti, pirms plate ir iznīcināta. Līdz šim neviens nebija noteicis, cik liels ir maksimālais papildiespiedumu skaits. Acīmredzams negodīgums ir tad, kad papildiespiedumi tiek tirgoti papildus numurētām iespiedgrafikas tirāžām. Sanāk, ka "ierobežotā tirāža" vairs nav tik ierobežota, kā domā pircējs. Šādai tirāžas apjoma sagrozīšanai ir vairāki iemesli.
Ar laiku dažādi mākslinieki un mākslas darbu tirgotāji saprata, ka viņu rīcībā ir labs attēls, un tas ļāva viņiem gūt papildu peļņu. Citi vienkārši gribēja iegūt ļoti lielas tirāžas, un mākslinieka eksemplāri deva viņiem iespēju atstāt zemu tirāžu, jo vispārpieņemts ir fakts: jo mazāka tirāža, jo dārgāks attēls. Papildiespiedumi attīstījās no pāris iespiedgrafikām līdz apakštirāžām no dučiem un pat vairāk.3 Tā notiek tirāžas apjoma sagrozīšana.
Jauns pavērsiens notika, kad parādījās laika posmā ierobežotas tirāžas, kas par svarīgāko noteica nevis tirāžas apjomu, bet gan laiku, kurā pasūtīta pirmā tirāža. Jāatzīmē, ka vairumā gadījumu, izmantojot šādu pieeju, iespiedgrafikas tika izgatavotas tūkstošiem, tādējādi paplašinot "ierobežotu tirāžu" līdz neadekvāti un nesaprātīgi lielai.4
Tīša reprodukcijas pārdošana
Cits negodīgās komercprakses veids ir reprodukcijas pārdošana oriģinālas iespiedgrafikas vietā. Vispazīstamākais šādas tīšas krāpšanas veids ir gadījumā, kad fotomehāniska reprodukcija tiek pārdota oriģināla vietā. Paraksts uz reprodukcijas var būt gan viltots, gan arī īsts.
Par vienu no šādiem viltojumiem uzzinājām pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vīrietis, kurš teica, ka viņš ir grāmatu izdevēja pārstāvis, atnāca uz Sanfrancisko Mākslas muzeju un lūdza nofotografēt vienu Anrī Matisa gleznu ievietošanai grāmatā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes