ŽURNĀLS Domu mantojums

Latvijas jaunā civīllikuma¹ 1. pants nosaka: "Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības."²

Ar savu programmatisko izveidojumu šis noteikums nevilšus saista katra uzmanību, kas sāk iepazīties ar jauno civīllikumu, jo acīm redzami likuma devējs piešķīris šai normai lielu nozīmi, nostādot to jaunā likuma pārējo normu priekšgalā. Tomēr pievestais noteikums izteikts tik plašā veidā, ka iespējami divi diametrāli pretēji viedokļi. Viens, ka pievestais C.L. 1. p. ir vispārēja fraze, norādījums pilsoņiem bez praktiskas nozīmes, un otrs, ka ar šī noteikuma palīdzību tiesu praksei būs iespējams veidot jaunas tiesības, reālizēt taisnību, nesaistoties ar likuma burtu. Jēdziena "laba ticība" izveidošanas vēsture pierāda, ka tas bija palīga kritērijs tiesību saskaņošanai ar taisnību "visu tiesību gala mērķi"³ un ka ar tā palīdzību tika apkaŗota formālo tiesību netaisnprātīga izlietošana, pēc likuma vai tiesiskā darījuma burta, bet pretēji to īstiem mērķiem. Ievērojot to, ka valoda ne vienmēr spēj pilnīgi attēlot visas domas un ka likumdevējs paredz tikai tipiskus interešu konfliktus, kas nekad (formāli loģiski spriežot⁴) neatbilst pilnīgi interešu konfliktiem, kas izceļas dzīvē, bieži var izcelties pretruna starp subjektīvo tiesību formulējumu pēc likuma vai darījuma vārdiem un to mērķi, kuŗa dēļ subjektīvas tiesības vai pienākumi radīti. Likuma devējs dod likumā tipisku interešu konfliktu atrisinājumu, bet viņam nav iespējams nodibināt izslēdzoši subjektīvo tiesību saturu un robežas, lai radītu taisnu atrisinājumu visiem interešu konfliktiem. Ar labas ticības jēdziena palīdzību tiesību attīstībā tika apkaŗota tāda subjektīvo tiesību izlietošana, kas nozīmē likuma vai darījuma nepilnības netaisnu izmantošanu.

"Laba ticība" tā tad ir likuma un darījuma iztulkošanas norma to  īsto mērķu  sasniegšanai. Uzsveŗams, ka "laba ticība" nav pati par sevi avots jaunām tiesībām, ja likuma devējs nepiešķir expressis verbis tiesnesim tiesību radīt jaunas normas un tamdēļ iztulkošana saskaņā ar "labas ticības" kritēriju var notikt tikai legis adiuvandae vai supplendae, bet nevis corrigendae gratia.⁵

Ievērojot, ka šī principa izveidošana, tik vispārējā veidā kā Latvijas jaunā Civīllikumā, nozīmē jaunievedumu mūsu tiesībās, šinī rakstā pielietota vispirms aprakstošā tiesību salīdzināšanas metode. "Labas ticības" jēdziena attīstības attēlojumam vēsturiskā gaitā seko dogmatiskā kopsavilkumā jaunās normas iztulkošana.

1.  Romiešu tiesībās  principā valdīja viedoklis, ka subjektīvu tiesību izlietošana iespējama nerēķinājoties ar svešām interesēm, kas izteikts juridiskā sakāmvārdā: "qui iure suo utitur neminem laedit"⁶.

A. Pirmatnējās romiešu tiesības raksturo darījumi, kas stingri saistīja puses ar izteiktiem vārdiem un attiecīga darījuma tipiskajām sekām, t. s. stricti juris negotia, piem., "stipulatio"⁷. Formālu tiesību izlietošana, kas iegūtas ar minētiem darījumiem, runāja dažreiz pretim tiem tiesiskiem uzskatiem, kas nodibinājās prētora tiesībās (ius aequum), un tādos gadījumos prētors piešķīra pret formālu tiesību izlietošanu  exceptio doli. Šā exceptio doli zīmējas vispirms uz viltus apkaŗošanu līguma noslēgšanas brīdī⁸, bet vēlāk tai piešķirta tālāk ejoša nozīme, proti, ar tās palīdzību prētors apkaŗoja arī to viltu, kas bija saskatāms tiesību izlietošanā, kas radušās no līguma, kuŗa noslēgšana norita nevainojami. Pirmā gadījumā ierunu apzīmē par exceptio doli specialis seu praeteriti, un tā zīmējās uz noteiktu gadījumu pagātnē, bet otrā gadījumā to apzīmē par exceptio doli generalis seu praesentis, un ar to apkaŗo dolus in agendo, kuŗu pārmet, piem., prasītājam, kas iesniedz prasību mala fide, zinādams, ka lieta, kuŗu viņam piespriedīs uz civīlo tiesību pamata, viņam būs jāatdod atpakaļ uz prētora tiesību noteikumu pamata (dolo facit, qui petit quod redditurus est. D. 50. 17. 173. 3.).⁹

Exceptio doli bija prētora spēcīgs līdzeklis, lai cīnītos par ius aequum pret stricti juris negotii rigor’u¹⁰ un attīstītu bonae fidei negotia, kuŗos puses uzskatāmas par saistītām nevis ar vārdu vien, bet kuŗus izpildot jāvadās no tā "quidquid dare facere  oportet ex fide bona".¹¹ Ievērojot šos vārdus, kas bij iesprausti iekš formulas intentio, bonae fidei judiciis¹² bija lieka exceptionis doli ievešana, jo bonae fidei judicium "continet in se doli mali exceptionem" (D. 30. 84. 5.) un tamdēļ "in bonae fidei autem judiciis libera potestas permitti videtur iudici  ex bono et aequo  aestimandi, quantum actori restitui debeat" (I, IV. 6. 30.). Klasiskās tiesībās pastāv noteikts bonae fidei līgumu uzskaitījums¹³, bet Justiniāna kōdifikācijas laikmetā princips, ka  katrā  darījumā var atsaukties uz exceptio doli, dabūjis vispārēju atzīšanu.¹⁴

B. Kamēr pirmatnēji exceptio doli bija prētora līdzeklis, lai panāktu iure honorario atzīto tiesību atzīšana pret iuris civilis stingrību (A), vēlāk prētors ar exceptio doli palīdzību vispār apkaŗoja netaisnprātīgu tiesību izlietošanu. Kaut arī Digestos uzsvērts, ka pret katru netaisnu rīcību var aizstāvēties ar exceptio doli¹⁵, tomēr tas attiecas tikai uz jautājuma procesuālo pusi. Vispārējs princips, kas aizliegtu netaisnu subjektīvo tiesību izlietošanu, nerēķinoties ar svešām interesēm, romiešu tiesībās nepastāvēja.¹⁶ Taisni otrādi, vispārējs princips bija "nullus videtur dolo facere qui iure suo utitur" (D. 50. 17. 55.).¹⁷ Piemēram, īpašums bija definēts, kā absolūta tiesība uz lietu, to uti (lietot) un abuti (pārkāpt lietošanas robežas).¹⁸

Tomēr prētors piešķiŗ exceptio doli pret tiesību izlietošanu  kaitēšanas  nolūkā, izejot no viedokļa "neque malitiis indulgendum est", piem., sakarā ar ius tollendi ļaunprātīgu izlietošanu no valdītāja puses, kuŗam īpašnieks piedāvā taisnu atlīdzību par nojaucamo priekšmetu (D. 6. 1. 38.).¹⁹ Par dolus uzskata subjektīvi netaisnu tiesību izlietošanu, piem., akas rakšanu savā nekustamā īpašumā tiešā nolūkā apdraudēt kaimiņa būves (D. 39. 2. 24. 12.). Ļaunprātības jēdziens tika tomēr iztulkots dažos  atsevišķos gadījumos  diezgan plaši, pielīdzinot tai nerēķināšanos ar svešām interesēm, ko pieprasa, piem., no mūža lietotāja "non debeta buti sed secundum condicionem eorum (mancipiorum) uti" (D. 7. 1. 15. 1.), tāpat ceļa servitūta tiesīgam ceļš jālieto "civiliter modo" (D. 8. 1. 9.). Dažos gadījumos exceptio doli piešķirta pat tad, kad nav pierādāma subjektīva ļaunprātība, bet rīcība pati par sevi uzskatāma par netaisnu.