ŽURNĀLS Diskusija

Man prātā ienāca spontāna ideja kā varētu rīkoties situācijā, kad publiskās ķīlas vai hipotēkas pārdošana nenosedz visu saistības summu un kreditoram (ķīlas ņēmējam) iestājas tiesība prasīt parāda atlikumu no parādnieka (ķīlas devēja) kā to paredz CL 1330.p. Kā būtu, ja tiktu apsvērta iespēja CPL iekļaut kārtību, ka šādu parāda atlikumu varētu prasīt prasības kārtībā, paredzot tai ātrāku procesu? Tā būtu lietas izskatīšana pēc būtības (par parāda atlikumu) 1.instances tiesā bez apelācijas, taču ar tiesībām iesniegt kasācijas sūdzību (ja 1.instances tiesa pieļāvusi būtiskus materiālo vai procesuālo tiesību pārkāpumus). Tas pāatrinātu procesu un pakļautu šāda jautājuma (par parāda atlikumu) izskatīšanu sacīkstes procesam (gan tikai vienā instancē), tādējādi garantējot abām pusēm tiesības uz taisnīgu tiesu. Varbūt ir arī citas idejas, kā panākt līdzsvaru šajos jautājumos?

Ļ.cien. Rudevskas k-dze!

Liels paldies par Jūsu atbildēm, ne tikai uz manis uzdotajiem jautājumiem. Tās paplašina redzesloku.

Mans viedoklis par CPL 49.un 50.nodaļas procesu atšķirībām īsumā būtu šāds:

Atšķiras iesniedzamo personu loks: 49.nodaļas kontekstā pieteikumu var iesniegt arī pats nekustamā īpašuma īpašnieks (50.nodaļā tas tā nav). Ja 49.nodaļā pieteikumu iesniedz ķīlas ņēmējs, tad, atšķirībā no SBPI procesa, ķīlas ņēmējam ir jābūt tiesībai pārdot ķīlu par brīvu cenu (sk. CL 1321.p.). Atšķiras pieteikuma priekšmets: 49.nodaļā tas ir lūgums pārdot nekustamo īpašumu izsolē tiesas ceļā; 50.nodaļā (konkrēti, 400.p. 1.d.1.pkt.) tas ir lūgums pakļaut piespiedu izpildei saistību, kas nodrošināta ar publisku ķīlu. 49.nodaļas procesā pieteikuma iesniedzējs pats iesniedz arī pārdošanas nosacījumus un izsoles sākumcenu, kas nav atļauts 50.nodaļā. Atšķiras tomēr arī izsoles process abos gadījumos (sk. CPL 398.p. un attiecīgos CL pantus, kā arī CPL 603.p.). Rezultāts 49.un 50.nodaļas procesiem var būt tāds pats, bet var arī atšķirties, ņemot vērā ķīlas cenas noteikšanas iespēju un to, kādu summu kreditors nekustamā īpašuma (hipotēkas) pārdošanas rezultātā saņems. Abos procesos atšķiras arī tiesas loma.

3.Jautājums: Manuprāt, brīdinājumam ir divas nozīmes: materiāltiesiskā nozīme (CL 1327.p.), kad kreditors izsaka nodomu pārdot ieķīlāto lietu; un procesuālā nozīme, kad kreditors nosūta brīdinājumu kā zināma veida pretenziju, kurā viņš parādniekam dod pēdējo iespēju samaksāt parādu, pretējā gadījumā kreditors izmantos iespēju vērsties tiesā, lai panāktu saistības izpildi nodrošinātajā apmērā. Vienlaicīgi brīdinājums kalpo kā parādnieks informēšana par iespējamās tiesvedības uzsākšanu pret viņu, ņemot vērā to, ka nākamais dokuments no tiesas jau būs lēmums par piespiedu izpildi. Parādniekam ir tiesības zināt par tiesvedību pret viņu. Parādnieks, saņemot šādu brīdinājumu, var izvairīties no tiesvedības, ja: 1) samaksā ķīlas parādu (CL 1325.p.); 2) prasa lietas pārdošanu izsolē tiesas ceļā (CPL 49.nodaļa un CL 1323.p.); 3) informēt kreditoru, ka viņš jau parādu ir samaksājis, nosūtot attiecīgus pierādījumus par to.

2.Jautājums: Pieteikuma par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu iesniegšana tiesā pati par sevi neierobežo personas (parādnieka) tiesības uz taisnīgu tiesu. Pats process gan var ierobežot tiesības uz taisnīgu tiesu, ja tiek pārkāptas CPL 50.nodaļā noteiktās robežas un tas tiek iztulkots paplašināti. Kā jau iepriekš norādīju, šis process ir bezstrīdus un tādēļ tas nenotiek saskaņā ar sacīkstes principu (kas ir viens no taisnīgas tiesas elementiem civilprocesā). Sacīkstes procesa neesamībai ir jābūt: 1) noteiktai ar likumu; 2) ar leģitīmu mērķi un 3) proporcionālai jeb samērīgai. Tieši šis proporcionalitātes kritērijs klibo tiem, kuri AT Senāta apkopojumu pasludinājuši par tiesisko nihilismu:) Proti, sacīkstes procesa izslēgšana (un līdz ar to procesuālais ātrums) nav samērojama ar parādnieka tiesību ierobežojumu – tūlītēju piespiedu izpildi vēršot uz VISU viņa mantu (ne tikai ķīlu). Parādnieks nekur iepriekš šādu savu piekrišanu skaidri nekur nav nevienam izteicis. Arī CPL 406.p. piemērošana situāciju neglābj, jo tā paredz apvērsuma prasības iesniegšanu, apstrīdot saistību pēc būtības. Taču bezstrīdus procesā parādnieks noteikti strīdēsies par piespiedu izpildes apjomu (jo tiesneša lēmuma priekšmets ir saistības nodošana piespiedu izpildei), kas nav tas pats, kas strīds par saistību. Tātad, ātrais SBPI process ir piemērojams ļoti ierobežoti un tikai tādu saistību izpildei, kur nav strīda un kur no iesniegtajiem dokumentiem skaidri redzams, kam tad puses īsti ir piekritušas. Mazākās neskaidrības gadījumā nepieciešams sacīkstes process. Sk. arī manā iepriekšējā komentārā teikto par 406.p. un parādnieka iespējām, jo īpaši tad, kad piespiedu izpilde jau ir veikta pirms viņš ir paguvis iesniegt apvērsuma prasību.

Paldies par jautājumiem. Centīšos īsumā uz tiem atbildēt.

1.Jautājums: CPL 50.nodaļa kopumā tiešām negarantē tiesības uz pilnas saistības izpildi. To, cik lielā mērā katrā no saistību veidiem kreditoram tiek garantēta saistību piespiedu izpilde, nosaka katrs no CPL 400.p. 1.d.punktiem. 1.un 2.punkts šajā ziņā atšķiras viens no otra. Strīdīgais 400.p.1.d.1.punkts jau pats nosaka, ka saistības piespiedu izpilde piemērojama saistībai, kas nodrošināta ar publisku hipotēku vai komercķīlu. Tātad, saskaņā ar CL 1319.p. („Ķīlas ņēmējs, kuru parādnieks nav noteiktā laikā apmierinājis, var meklēt sev apmierinājumu NO IEĶĪLĀTĀS LIETAS un šajā nolūkā spert visus vajadzīgos soļus TĀS pārdošanai“) kreditors (kurš ir arī ķīlas ņēmējs) bezstrīdus kārtībā var prasīt nodot piespiedu izpildei saistību, vēršot piedziņu tikai uz ķīlu (sk. arī CL 1321.p. 2.d.). Protams, var būt situācijas, kurās ķīlas pārdošanas rezultātā iegūtā nauda nesedz visu saistības summu. CL 1330.p. šādā situācija nosaka: „Ja ieķīlāto lietu pārdodot ienāk tāda summa, kuras nepietiek ķīlas ņēmēja pilnīgam apmierinājumam, tad viņam paliek tiesība PRASĪT no parādnieka kā parāda atlikuma, tā arī pārdošanai taisīto nepieciešamo izdevumu samaksu“. CPL 400.p. 1.d.1.punkts kreditoram nedod tiesības bezstrīdus kārtībā prasīt no parādnieka parāda atlikumu; šobrīd to var darīt tikai prasības kārtībā. Manuprāt, CPL 400.p.1.d.1.punktā no procesuālā viedokļa faktiski (taču nedaudz slēptā veidā) ir ietverta apgāžamā prezumpcija (iuris tantum) saskaņā ar kuru bezstrīdus procesa uzsākšanā tiek prezumēts, ka ķīla nosedz saistības summu (sk. CL 1278.p.). Kreditors šo prezumpciju var apgāzt prasības kārtībā, iesniedzot attiecīgus pierādījumus un sniedzot tiesai paskaidrojumus. Acīmredzot, iepriekšējā tiesu prakse pārkāpa CPL 50.nodaļā noteiktās robežas, kas varēja novest pie ECTK 1.Protokola (tiesības uz īpašuma aizsardzību) pārkāpuma. AT Senāts šādu iespēju tagad ir novērsis.

Paldies par visnotaļ izsmeļošo atbildi! Taču labprāt vēlētos izlasīt arī atbildi uz šādiem jautājumiem:



1) Jūs rakstāt, ka CPL 50.nodaļa "negarantē kreditoram tiesības šajā procesā panākt visas saistības pilnīgu izpildi". Pretēji Jūsu rakstītajam Senāts vairākkārt ir norādījis, ka, piem., pēc CPL 400.panta pirmās daļas 2.punkta (pēc notariāliem u.tml. aktiem), kas arī ietilpst 50.nodaļā, saistība ir pakļaujama piespiedu izpildīšanai pilnā apmērā. Kā jūs skaidrojat atšķirīgu tiesību normas izpratni, ja uz to CPL nav paredzēti atsevišķi, speciāli noteikumi, kas to atšķirtu no tā paša panta daļas citiem punktiem, pēc kuriem saistība tiek pakļauta piespiedu izpildīšanai pilnā apmērā?



2) Kā pieteikuma par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu iesniegšana tiesā ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu?



3) Šis jautājums par parādnieka brīdināšanu: "Kā parādnieks, kaut arī iepriekš brīdināts, PIRMS lēmuma taisīšanas var novērtst pret sevi vērsto procesu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, ja pieteikums atbilst CPL 50.nodaļā paredzētajiem formālajiem kritērijiem?"



Paldies par nujau konstruktīvas diskusijas uzsākšanu! Patiesā cieņā.

CPL 50.nodaļā paredzētais SBPI process šādā veidā, kādā tas ir CPL, neļauj izpildīt pamatsaistību ārpus nodrošinājuma. Tas ir, saistību izpilda tikai nodrošinātajā daļā. Te parādās tas bezstrīdus raksturs, jo parādnieks, ieķīlājot nekustamo īpašumu, un kreditors – esot mierā ar šādu nodrošinājumu, to parakstīšanas brīdī ir piekrituši, ka tas ir pietiekams, lai nodrošinātu pamatsaistību UN ka parādnieks piekrīt, ka parāda nesamaksāšanas gadījumā kreditors var pieprasīt šo nodrošinājumu. Ja nekustamā īpašuma vērtība tirgū krītas, tad tā nav ne kreditora, ne arī parādnieka vaina. Problēma ir tajā, ka šis process, ka jau norādīju replikas rakstā, ir ļoti vienkāršots un bez pušu sacīkstes. Tas nozīmē, ka procesuāli (nevis materiāltiesiski) saistības izpildei drīkst pakļaut tikai publisko hipotēku (kam parādnieks, parakstot ķīlas līgumu vai hipotekārā kredīta līgumu) ir a priori piekritis. Viņš nav piekritis, ka bezstrīdus kārtībā piedziņa tiks vērsta uz jebkuru viņa īpašumu bez ierobežojuma (izņemot, protams, mantas sarakstu, uz kuru nedrīkst vērst piedziņu). Ja mēs tīri hipotētiski iedomājamies, ka tiesa sankcionē saistību izpildi ne tikai ar hipotēku, bet vispār – ar jebkuru mantu (kuru parādnieks nekad nav ieķīlājis), tad Latvija šādā situācijā var pārkāpt ECTK 6.p. 1.d. (tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver sacīkstes procesu) un vienlaicīgi 1.Protokolu (tiesības uz īpašuma aizsardzību). Tas tādēļ, ka no tiesas puses tiktu sankcionēta parādnieka neieķīlātā īpašuma pārdošana procesā, kur puses netiek ne aicinātas uz tiesu, ne uzklausītas, ne arī izvērtēti pierādījumi. Protams, var teikt, ka CPL 406.p. dod parādniekam tiesības iesniegt apvērsuma prasību. Taču 50.nodaļa ir konstruēta tā, ka tiesneša lēmums ir izpildāms nekavējoties un ja tiesu izpildītājs to pagūst izpildīt vēl pirms parādnieks cēlis apvērsuma prasību, tad vienīgais, ko parādnieks var darīt, ir lūgt nodrošināt šo apvērsuma prasību. Zinot, cik ilgi Latvijas tiesās skata prasības pieteikumus, tas var aizņemt gadus, kamēr parādnieks atgūs atpakaļ naudu (bet ne vairs mantu). Un konkrētos gadījumos tā var būt problēma ECTK 6.p. 1.d. kontekstā. CPL 50.nodaļa līdz ar to būtu krietni jāpārveido, lai varētu vērst piedziņu arī uz neieķīlāto mantu (te jābūt ļoti spēcīgām procesuālajām garantijām parādniekam, lai šāds process atbilstu taisnīgas tiesas prasībām). Turklāt, CPL 50.nodaļa taču negarantē kreditoram tiesības šajā procesā panākt visas saistības pilnīgu izpildi. 50.nodaļa to neapsola (sk. arī CPL 1.p.2.d.). Tādēļ kreditoram jāskatās, kuru civilprocesuālo mehānismu viņš varētu labāk izmantot, vai arī kombinēt vairākus, lai panāktu saistības pilnu izpildi. CPL KOPUMĀ garantē to, ko apsola 1.p.1.d. Starp citu, V.Bukovska laikos vēl nebija ECTK, bet mums tagad tā ir.

Ja parādnieks neiet uz pastu, tad ceļam prasību vispārējā kārtībā un aicinām uz sēdi ar sludinājumu "Latvijas Vēstnesī", pie tam var arī papildus nodrošinājumu palūgt ( ja zinām, ka parādniekam ir vēl cita manta) - tātad es šajā aspektā problēmu nesaskatu.

Paldies par atbildi! Tieši tādu es arī cerēju sagaidīt. Savādāk rakstā strāvo alkatīgo kreditoru aura un bez atsevišķas Jūsu piezīmes (kas šoreiz izpaužas Jūsu atbildē uz maniem jautājumiem), varētu domāt, ka Jūs esat to pusē, kas vienmēr noliek kreditorus. Prieks, ka tā nav, jo tāda veida nostāja ir raksturīga sekli domājošajiem indivīdiem, t. sk. juristiem, kas gaudo par kreditoru un jo īpaši banku patvaļu utt. Atvainojiet, ja kādam uzkāpu uz varžacīm, bet tie, kas visus iedala ļaunajos kreditoros un labajos parādniekos, ir infantīli. Ir jāsaprot, ka jebkurā darījumā, kuri notiek nepārtraukti (kaut vai vienkāršs pirkums veikalā), ir kreditori un debitori. Mēs katrs visu laiku esam vienā vai otrā lomā. Un atkarībā no tā, kurā lomā esam, gribam (un mums ir tiesības) saņemt savu saistības izpildījumu, jo savu jau esam devuši - vai tā ir nauda vai citi resursi (piemēram, mūsu darbs). Ja jurists nevar saprast tik elementāru patiesību, tad viņš nav cienīgs sevi saukt par juristu.



Kas attiecas uz saistību bezstrīdus piespiedu izpildi, tad atļaušos norādīt uz pašu nosaukumu – „bezstrīdus”. Bukovskis savā Civilprocesa grāmatā (sk. 528.lpp.) rakstīja, ka vēl Romas laikos bija pazīstama īpatnēja vienkāršota parādu piedzīšanas kārtība pēc parādu saistībām, kam lielākā vai mazākā mērā bija neapstrīdams raksturs. Tātad jautājums ir par saistību, kas ir neapstrīdama. Izlasot Bukovska grāmatas 128.nodaļu (Piespiedu izpildīšana pēc aktiem), tajā ne vienā vietā neparādās doma, ka akti ir izpildāmi tikai nodrošinātajā daļā un ka pārējā daļā ceļama vispārēja prasība. Tā vietā Bukovskis nepārprotami ir norādījis uz šī instrumenta efektivitātes trūkumiem, netieši norādot, ka tam tieši ir jābūt efektīvam. Diez vai to var uzskatīt par efektīvu, ja aktu var izpildīt tikai nodrošinātajā daļā.

Šajā sakarā man patīk Mawrix komentārs un paralēles ar nekustamo īpašumu labprātīgajām izsolēm. Sanāk, ka atšķirība starp šiem diviem procesuālajiem instrumentiem (CPL 400.p. 1.d. 1.p. gadījumā) ir tikai tanī, ka kreditors bezstrīdus saistību piespiedu izpildi var veikt arī uz komercķīlas tiesības pamata (ne tikai hipotēkas pamata), kā arī tanī, ka nekustamo īpašumu labprātīgai pārdošanai izsolē tiesas ceļā nepastāv apvērsuma prasība. Pārējā daļā sanāk, ka tie ir identiski institūti (protams, nerunājot par protestētiem vekseļiem, galvojumiem notariāla akta veidā utt.), ja vadās pēc tiesu prakses apkopojuma.



Par parādnieka brīdināšanu – vai kā es Jums piekrītu! Tā ir klasika, ka parādnieks vairs neiet uz pastu un izliekas par mirušu, zinot, ka brīdinājums gaida pastkastītē vai pasta nodaļā. Ja TM nedarīs galu šim bēru stāstam, tad vienīgais veids, kā dabūt parādnieku rokā un brīdināt, būs vēršanās pie TV raidījuma „Nekā personīga”! :)

Ļ.cien. B.Rudevskas k-dze!

Ņemot vērā Jūsu lieliskās zināšanas un kompetenci, kā arī Jūsu jau pieminēto nākamo rakstu, man ir liels lūgums salīdzināt kādā šī raksta daļā saistību izpildīšanas bezstrīdus kārtību (CPL 400.p.1.d.1.p. AT un Jūsu interpretācijā) no vienas puses un nekustamā īpašuma labprātīgas pārdošanas kārtību tiesas ceļā no otras puses. Es kā diletants pieķeru sevi domājam, ka atšķiras vienīgi dažas detaļas, bet ne rezultāts kā tāds. Tiek pārdota tikai un vienīgi ķīla. Tālāk piemērojams Civillikuma 1329 un 1330.pants par parāda atlikumu. Kā Jūs uzskatāt - vai tāds ir bijis likumdevēja mērķis?

Turklāt ko darīt, ja tiesa taisījusi lēmumu bezstrīdus kārtībā, un parādnieka kontā ir nauda, vai, piemēram, parādniekam pienākas nauda no citām personām, bet saistības izpildīšanai ķīlas pārdošana nemaz nav nepieciešama? Piedziņu vērst uz šo naudu tā kā nebūtu pamata, bet parādnieks naudu pats neatdod, kaut tu viņu nošauj. Vai arī šāds varētu būt bijis likumdevēja mērķis?

Vēl tik citēšu Viņa Godību AT Senatoru V.Jonikāna k-gu: \"Termins \"bezstrīdus\" nebūt nenozīmē, ka starp pusēm nav civiltiesiska strīda, bet ka netiek pieļauti parādnieka iebildumi un iespēja strīdēties šajā procesā\". Laikam arī labprātīgā izsole, ja to pieprasa ķīlas ņēmējs, no parādnieka viedokļa nebūs gluži labprātīga.

P.s. CPL 406.panta mehānisms nemaz nav tik smagnējs. Tiesa mēdz nodrošināt prasību dažu dienu laikā. Cita lieta ir valsts nodeva, kura ne katram ir pa kabatai, jo īpaši patērētājam.

Ja runa ir par principu konkurenci, proti, procesuālo ekonomiju, ātra tiesvedības procesa realizēšanu un taisnīguma principu, tad būtu jāvērtē, kurš kuru izkonkurēs vai precīzāk, kuram principam mēs dosim priekšroku. Vai par labu ne tik daudz procesuālajai ekonomijai cik ātram procesam vai taisnīgam procesam. Domāju, ja pats tiesvedības process, lai cik ātrs un no izpildes viedokļa efektīvs tas arī nebūtu, ja tas nav taisnīgs lielai daļai sabiedrības, ko veido parādnieki, tas vienlaicīgi nevar kalpot par labu esam, ignorējot visu principu principu - taisnīgumu, mēs agri vai vēlu nonāksim tiesiskā strupceļā (vai nihilismā).

Protams, ka kreditoram ir tiesības saņemt izpildījumu laikā un pilnā apmērā. Neviens neapgalvo, ka kreditoram nav šādu tiesību. Runa ir par to, ka šajā vienkāršajā procesā, kāds ir saistību bezstrīdus piespiedu izpildes process, ne vienmēr varēs atgūt visu naudas summu (kā tas ir iespējams prasības kārtībā). No CPL 400.panta 1.d.1.punkta diezgan skaidri izriet, ka SBPI pieļaujama pēc līgumiem par saistībām, kas nodrošinātas ar publisku hipotēku. Tātad, attiecīgā CPL pieļauj to darīt par pamatsaistību tādā apmērā, kādā tā ir nodrošināta ar publisku hipotēku vai ķīlu. Šeit nav daudz jāfilozofē (izpildei tiek nodota ķīlas saistība, pamatsaistība vai vēl kas cits). CPL ir samērā skaidrs. Ja SBPI kārtībā tiesneši dos zaļo gaismu izpildīt pamatsaistību, kas nodrošināta gan ar publisko hipotēku vai ķīlu UN vēl atļaus pārdot pārējo parādnieka īpašumu (kuru nu vien tiesu izpildītājs spēs aprakstīt), tad SBPI process pārvērtīsies par vienkāršu bodi – kreditors, tiesnesis un tiesu izpildītājs. Tiesneša lēmums nav pārsūdzams un kamēr parādnieks darbinās CPL 406.p.smagnējo mehānismu, viņš vienkārši jau būs palicis bez nekā. Runa nav par pacta sunt servanda, bet par procesuālo līdzsvaru SBPI procesā. Jurists nedrīkst domāt, ka VISI kreditori vai arī VISI parādnieki ir ļaunprātīgi. Juridiski viņi ir vienādi un atsevišķos gadījumos parādnieks pat ir objektīvi vājākā puse. Cits stāsts ir par brīdinājuma izsniegšanas procesuālo pusi (ja parādnieks vienkārši atsakās saņemt brīdinājumu). To CPL vajag sakārtot. Tas ir TM darba lauks, jo tur darbojas vesela CPL uzlabošanas darba grupa. Svarīgi ir arī atzīmēt, ka civiltiesībās (materiālajās normās) un civilprocesā (procesuālajās normās) izpildāmā saistība un/vai tās apmērs ne vienmēr sakritīs 1 pret 1. Lai to izskaidrotu, laikam vajadzīgs atsevišķs raksts:)

Cien. Rudevskas kundze! Es būtu priecīgs saņemt atbildes uz maniem jautājumiem, kas nebūt nebija retoriski. Ja jau Jūs publiski kritizējiet jaunos autorus, tad ļaujiet vismaz uzzināt Jūsu domas par to, kas ir pati sāls visā šajā lietā - kreditors/debitors un to savstarpējie saistību izpildījumi. Neba jau autoru tendenciozais un bravūrīgais izteiksmes veids ir visa pamatā? Vai arī tomēr?

Trāpīga replika!

Es ceru, ka par šo tēmu Jurista vārdā turpmāk izvērsīsies juridiska ne politiska rakstura diskusija...

Es patreiz nerunāju par patreizējās AT prakses atbilstību tiesību normām.



Mana komentāra mērķis bija norādīt, ka pārmest tiesai par pašu prakses mainīšanas faktu, bez juridiskiem argumentiem par jaunās prakses neatbilstību tiesību normām (kā jūsu iepriekšējā komentārā) ir nevietā. Prieks, ka vismaz tagad cenšaties argumentēt arī juridiski. :)

Kādā veidā ticis konstatēts esošās prakses kļūdainums? Likuma norma ir uzrakstīta skaidri un nepārprotami, un interpretācijai pakļaujas maz. Ir uztaisīta "mega" zinātne nevietā.



Skaidrs, ka, krīzei sākoties, labticīgie aizņēmēji bija jāpasargā, taču ne šādā veidā. Likumu nedrīkst interpretēt pēc vajadzības. Ja CPL 50.nodaļa tiek uzskatīta par draudu, tad Saeimai bija jātaisa grozījumi likumā un 50.nodaļa jāsvītro no tā.



Tā vietā no AT strīpām nāca nolēmumi, kur bija norāde "lietās par saistību bezstrīdus piespiedu izpidlīšanu pēc līgumiem, kuri nodrošināti ar publisku ķīlu vai hipotēku ir jāpakļauj ķīlas saistība". Kas tā tāda ĶĪLAS SAISTĪBA vispār ir? Vai kāds to var paskaidrot, godājamie juristi?



AT vispirms izdarīja, un tad sāka domāt, kā "legalizēt" savu praksi. Vai tiesiskā un demokrātiskā valstī kaut kas tāds ir pieļaujams?

Vai uzskatāt, ka tiesu praksei vienmēr jābūt kaut kam konstanti nemainīgam? Arī tad, kad tiek konstatēts esošās prakses kļūdainums?