Februāra sākumā pavisam nemanāmi aizritēja kārtējā jubileja. Apritējuši jau septiņi gadi kopš Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās un administratīvo tiesu izveidošanas. Šajā gadā gan par gadskārtu atminējās droši vien tikai tie, kas ikdienā strādā ar Administratīvā procesa likuma piemērošanu.
Katrai tiesību nozarei ir savi uzplaukuma laiki, kad tā atrodas zinātnieku un praktiķu uzmanības degpunktā un jauni pētījumi nozares pilnveidošanai top teju ik pārdienas. Tāpat katrai tiesību nozarei ir laiki, kad tās problēmas pazūd no juristu diskusiju dienaskārtības, jo citas jomas izpelnās plašāku vērību. Administratīvā procesa tiesības ir spožs šīs aksiomas pierādījums.
Administratīvo tiesu darbības pirmajā gadā jaunais likums un jaunās tiesas peldēja zinātnieku, praktiķu un sabiedrības uzmanības starmešos. Ikviens administratīvās tiesas nolēmums tika studēts un apspriests, savukārt par likuma piemērošanas pretrunām debatēja pat daudzkārt asāk nekā par fundamentāliem Satversmes tiesas nolēmumiem. Dažu gadu laikā izveidojās jauna tiesību nozare ar daudziem jauniem pētījumiem un plašu lasītāju uzmanību.
Diemžēl būtisku griezienu administratīvā procesa popularitātei devusi dižķibele. Valsts un pašvaldību institūcijām budžetā palicis arvien grūtāk atrast līdzekļus ekspertu atzinumiem un semināriem. Grūtāk palicis arī noalgot ekspertus institūcijas interešu pārstāvībai tiesās. Un, tiklīdz beidzās nauda, noplaka arī interese. Eksperti ir pievērsušies rentablākām un finansiāli ienesīgākām tiesību nozarēm – nu jau kārtējo renesansi pārdzīvo civiltiesību un civilprocesa jomas. Biroji, kas strauji specializējās administratīvajās lietās, sen šo jomu atstājuši blakuspakalpojumu līmenī. Pazuduši arī daudzie raksti par administratīvo procesu.
Vai tas liecinātu par administratīvā procesa bankrotu? Diez vai. Drīzāk par to, ka administratīvais process vairs nav modes kliedziens. Administratīvais process ir kļuvis par normālu un neatņemamu mūsu tiesību sistēmas elementu ar noteiktu lietotāju un pilnveidotāju loku.