Īpašums ir svarīgākā un apjoma ziņā pilnīgākā lietu tiesība, kuru raksturo īpašuma tiesību subjekta – fiziskās vai juridiskās personas – tieša un tiesiska vara pār lietu. Turklāt šī attiecība starp personu un lietu ir sabiedriska attiecība, jo uzliek pienākumu visām pārējām personām respektēt īpašnieka tiesības un atturēties no darbībām, kas varētu kaitēt šo tiesību realizācijai.1
Tā kā īpašums ir attiecība starp īpašuma tiesību subjektu un lietu, no vienas puses, īpašums ir skatāms tiesību uz īpašumu jeb civiltiesiskajā aspektā. Savukārt ievērojot, ka mūsdienās personas nedzīvo izolētā vidē, ir svarīgi, lai īpašnieka un lietas attiecības tiktu atzītas arī vidē, kurā šīs attiecības faktiski pastāv. Tātad, no otras puses, īpašums ir skatāms īpašuma tiesību jeb konstitucionālo tiesību aspektā.
Fizioloģiskajā līmenī cilvēks tiecas pēc homeostāzes, t.i., pēc zināma organisma līdzsvara stāvokļa, kad organismā ir nepieciešamais skābekļa, ūdens, cukura u.c. vielu daudzums. Tajā pašā laikā cilvēkam ir svarīgi uzturēt ne tikai savu organismu, bet arī psihisko tonusu.2
Tātad, ja cilvēku vajadzības būtu pilnīgi līdzvērtīgas, būtu iespējams noteikt vienādas prasības katrā personas dzīves jomā. Tomēr tā nav. Cilvēki tiecas pēc individuālo vajadzību apmierināšanas, ko lielā mērā nodrošina dažādas lietas un tiesības šīs lietas lietot pēc sava ieskata. Līdz ar to, ievērojot īpašuma nozīmi personas dzīvē, pamatoti var uzskatīt, ka privātīpašums vērtējams kā personīgās brīvības izpausmes veids.3
Personas tieksme pēc individualizācijas izskaidro privātīpašuma kā pretstata kolektīvajam īpašumam rašanos. Tomēr privātīpašuma rašanās nebūtu iespējama bez darbarīkiem, kas nodrošina personas spēju individuāli, t.i., bez līdzcilvēku palīdzības, saražot dažādus produktus vai sniegt pakalpojumus.4 Līdz ar to spēja ar savu individuālo darbu radīt produktus un pakalpojumus pamatoti ļauj personai izjust savas tiesības uz privātīpašumu kā sava individuālā darba galarezultātu, kā arī prasīt no citām personām morālu pienākumu šīs tiesības atzīt.
Te gan jāpiebilst, ka mūsdienās privātīpašuma vairošana neaprobežojas tikai ar tiešu individuālo darbu, ko ļāva paveikt darbarīku esamība. Precīzāk būtu teikt, ka privātīpašuma vairošana var tikt panākta ar kapitāla, kurā ietilpst arī darbarīki, izmantošanas palīdzību.
Kā jau minēts, tiesības uz īpašumu praktiski netiek realizētas izolētā vidē. No šāda viedokļa ir nepieciešama īpašuma tiesību atzīšana sabiedrībā, kurā pastāv personas un lietas attiecības.
Domājams, tieši īpašuma nozīme ekonomiskajos procesos lielā mērā ietekmē īpašuma tiesību atzīšanas robežas. Piemēram, sociālistiskajā sabiedrībā lielākā daļa īpašuma (kapitāls, zeme, ēkas u.c.) pieder valstij, turpretim kapitālistiskajā sabiedrībā lielākā daļa īpašuma pieder indivīdiem.5
Tādējādi ir pamats domāt, ka īpašums kā personīgās brīvības izpausmes veids, no vienas puses, un īpašums kā ekonomiskās attīstības viens no pamatelementiem, no otras puses, ir radījis viedokļu atšķirības par to, vai īpašuma tiesības būtu uzskatāmas par cilvēktiesībām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes