ŽURNĀLS Redaktora sleja

3. Maijs 2011 /Nr.18 (665)

Monarhijas šarms
3 komentāri
Doc. Dr.iur.
Jānis Pleps
 

Aizvadītā nedēļa ne tikai Lielbritānijā, bet arī visā pasaulē pagājusi karalisko kāzu zīmē. Arī Latvijā gan plašā plašsaziņas līdzekļu uzmanība, gan arī sabiedrības neviltotā interese liecina, ka ļoti daudziem monarhijas institūti un ceremoniāli šķiet īpaši un nozīmīgi.

Varētu pat teikt, ka šādos brīžos daudzos atklājas neviltotas monarhisma jūtas. Un zināma skaudība pret valstīm, kuras nav pasteigušās tautas nobalsošanās vai revolūcijās padzīt savus monarhus.

Lai arī monarhija noteikti nav lētākā valdīšanas forma, dinastijas nepārtrauktībā un rituālos ir savs šarms. Jo īpaši, ja katrai paaudzei ir savs valdnieks, ar kuru kopā augt, iet uz pirmajiem randiņiem un pie altāra, kā arī vienlaikus novecot.

Monarhijām ir vairākas būtiskas priekšrocības, ja to salīdzinām ar mums tik ierasto republiku, kur valsts galvas pienākumus pilda uz noteiktu termiņu vēlēts prezidents.

Nekad nav jānopūlas izdomāt, kuru personu vēlēt valsts galvas amatā un ko darīt gadījumos, kad populārs prezidents nokalpojis abus konstitūcijas atvēlētos termiņus. Monarhs kāpj tronī automātiski atbilstoši civiltiesiskajiem mantošanas likumiem un pilda savus pienākumus visu mūžu.

Monarhijās jaunais monarhs vienmēr ir sagatavots un pirmie amata gadi nav jāpatērē amata viltību apgūšanai. Jau no pirmajiem soļiem troņmantinieks aug ar nolemtību kāpt tronī un pienākumu apgūt tam nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Latvijā gan nekad tās pastāvēšanas laikā vērā ņemamas ietekmes monarhistiem nav bijis. Protams, bija baltvācu romantiskais plāns dibināt Baltijas hercogisti un tās troni pasniegt Vācijas imperatoram vai kādam viņa radiniekiem. Taču nez vai par zinātniski pamatotām var uzskatīt romantiskās anekdotes par Kārļa Ulmaņa vēlmi kronēties par Latvijas karali.
Jo sevišķi tādēļ, ka viņam būtu automātiski jārisina troņa mantošanas jautājumi.

Iespējams, tādēļ no prezidenta institūta mēs gaidām tik daudz un pastāvīgi meklējam ceļus šīs amatpersonas autoritātes un leģitimitātes paaugstināšanai.

komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Neo
3. Maijs 2011 / 13:38
0
ATBILDĒT
Monarhija ir zināmā mērā nemainīga vērtība, kas garantē stabilitāti. Vēsturiski gan ir pierādījies, ka tā var veicināt arī nestabilitāti, jo personiska konflikta rezultātā ar citu karaļnamu karā var ieraut visu tautu. Tomēr tā ir vēsture. Mūdienā monarhija vieno. Kaut vai lielisks piemērs ir Beļģija. Nebūtu karalis, nebūtu vienotas Belģijas. Lai dzīvo karalis un karaliene :).
R.
3. Maijs 2011 / 13:24
0
ATBILDĒT
Sākot no Balkānu dienvidiem un līdz pat Vīnei, ikviena tauta varētu teikt, ka vienā vai otrā laika posmā apturējusi turkus osmaņus vai ilgi aizturējusi to izplešanos. Balkānu vēsture gadsimtiem ir sajūgta ar turku aizturēšanu vai atspiešanu atpakaļ. Domāju, nebūtu korekti likt uzsvaru uz vienu kauju pie Vīnes 17.gadsimtā, kad pēc tam vēl gadsimtiem turki bija Balkānos.

Bet tas, protams, novirzoties no slejas tēmas.

Panie Kochanku
3. Maijs 2011 / 00:56
0
ATBILDĒT
Monarchija ne vienmēr nozīmē dinastisku troņa mantošanu. Visinteresantākā iekārta Eiropā laikam ir bijusi Polijas-Lietuvas Republika jeb Rzeczpospolita (kopš Ļubļinas ūnijas 1569.g.), kuŗā ietilpa daļa no pašreizējās Latvijas teritorijas. Tās konstitucionālais režīms saucās par Zelta brīvību (Złota Wolność), un tā pamatiezīmes bija šādas:

* Karalis, kuŗu uz mūžu ievēlēja Seims.

* Seims, kas bija jāsasauc reizi divos gados, un kas sastāvēja no vietējo seimeļu (sejmiki) delegātiem. Karalis, Seims un Senāts kopā veidoja likumdošanas korpusu un kopīgi saucās par "kārtām".

* Karali saistīja materiāla konstitūcija (Artykuły henrykowskie un Pacta conventa), kas viņam bija jāparaksta, stājoties amatā. Ja karalis tās pārkāpa, šļachtai bija tiesības uz militārpolitisku apvienību (konfederacja) un pat uz sacelšanos (rokosz).

* Visai šļachtai (ap 10-15% no iedzīvotāju kopskaita) juridiski bija vienādas un pilnas pilsoņa tiesības.

* Seimā lēmumi tika pieņemti vienbalsīgi. Ikviens delegāts varēja uzlikt pieņemtajam likumam vai lēmumam savu veto (liberum veto).

Tas tolaik bija kaut kas unikāls, jo apvienoja sevī gan monarchijas, gan aristokrātiskas republikas iezīmes. Lūk, šādu valsts iekārtu izdomāja un ieviesa talantīgākā, vīrišķīgākā, varonīgākā un galantākā Eiropas tauta.

Protams, var kritizēt šādu karaļa ievēlēšanas kārtību, taču neaizmirstiet, ka tieši šādā veidā tika ievēlēts Eiropas glābējs – karalis Jānis III Sobieskis, kuŗš 1683. gadā satrieca turkus pie Vīnes un uz visiem laikiem apstādināja Osmaņu impērijas ekspansiju Rietumeiropā.
visi numura raksti
Sannija Matule
Notikums
Valsts prezidents – par savu darbu likumdošanā
Indra Gratkovska, Uldis Zemzars
Skaidrojumi. Viedokļi
Kriminālsodu politikas aktualitātes
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas pirmā nozīmīgā krimināltiesību reforma tika pabeigta 1999. gadā, kad spēkā stājās Krimināllikums, aizstājot līdz tam esošo Latvijas Kriminālkodeksu. Krimināllikums būtībā ir modificēts ...
2 komentāri
Solvita Petrova, Mārtiņš Pētersons
Skaidrojumi. Viedokļi
Vispārējie tiesību principi un Satversmes tiesas kompetence
Tas, ka vispārējie tiesību principi Latvijas tiesību sistēmā pieder pie patstāvīgajiem tiesību avotiem, jau ir ticis izsmeļoši pierādīts teorijā1 un pakāpeniski nostiprinās arī praksē tiesību normu piemērotāju darbībā. ...
Rudīte Āboliņa
Nedēļas jurists
Rudīte Āboliņa
1 komentāri
Jānis Pleps
Akadēmiskā dzīve
Lībijas krīze un Latvijas ārpolitika
Jau ierasti profesore Ineta Ziemele pulcē starptautisko publisko tiesību interesentus, lai kopīgi diskutētu un apspriestu starptautisko tiesību attīstības aktuālos jautājumus, kā arī vērtētu Latvijas iespējas līdzdarboties šajos ...
AUTORU KATALOGS