ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

1. Galvojuma jēdziens un mērķis. Kā noteikts Civillikuma (turpmāk – CL) 1692. pantā, galvojums ir līgumiski uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas (galvenā parādnieka) saistību, neatbrīvojot pēdējo no viņas saistības pret kreditoru. Tādējādi galvojums ir galvinieka uzņemta saistība, kas pret galveno parādnieka kreditoru nodrošina galvenās saistības izpildīšanu.

a) Galvojuma akcesoritāte. Galvojums ir akcesoriska jeb papildu (blakus) saistība¹ (arī – palīgsaistība).²

Šis secinājums pašmāju juridiskajā literatūrā argumentēts ar to, ka galvojums kalpo vienīgi citu tiesisko attiecību mērķiem un parasti izbeidzas vienlaikus ar šīm attiecībām (kaut arī pastāv izņēmumi no šā pamatnoteikuma),³ turklāt galvojuma – kā personiska nodrošinājuma – uzdevums ir nodrošināt citas saistības (galvenās saistības) izpildīšanu,⁴ līdz ar to galvinieka saistība nepastāv bez galvenā parādnieka saistības.⁵

b) Galvojuma mērķis. No CL 1692. panta izriet, ka galvojuma mērķis ir – akcesoriskas saistības uzņemšanās ceļā – nodrošināt kreditora prasījumu pret galveno parādnieku,⁶ respektīvi, nodrošināt šim galvenajam prasījumam atbilstošās galvenās saistības izpildīšanu.⁷

Saskaņā ar CL 1703. panta 2. punktu kreditors var vērst savu prasījumu pret galvinieku tūliņ arī tad, ja ir pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja⁸ vai "par viņa mantu jau atklāts konkurss" (resp., ja galvenajam parādniekam ir pasludināts maksātnespējas process). Tādējādi galvojuma mērķis ir dot kreditoram nodrošinājumu galvenā parādnieka maksātnespējas gadījumam, t.i., gadījumam, kad galvenais parādnieks nav spējīgs izpildīt galveno saistību viņa paša mantas neesamības dēļ un kad saistības izpildījuma piedziņa no galvenā parādnieka nav iespējama. Proti, galvojums jo īpaši kalpo galvenā prasījuma nodrošināšanai pret galvenā parādnieka maksātnespējas risku un tām negatīvajām sekām, kādas ir saistītas ar galvenā parādnieka maksātnespējas iestāšanos.

2. Galvojums kā personisks nodrošinājums. Atbilstoši prasījuma nodrošinājuma līdzekļu klasifikācijai galvojums ir viens no svarīgākajiem t.s. personiskajiem (saistībtiesiskajiem) nodrošinājumiem (līdzās, piem., garantijas līgumam, delkrēderei, vekseļu un čeku galvojumam jeb avalam, līgumsodam, rokas naudai, solidāras saistības nodibināšanai). Atšķirībā no tā sauktajiem reālajiem (liettiesiskajiem) nodrošinājumiem (t.i., atšķirībā no rokas ķīlas tiesības, komercķīlas tiesības, hipotēkas) galvojuma došanas gadījumā par galvenās saistības izpildījumu atbild nevis nodrošinājumam dotais (ieķīlātais) priekšmets, bet gan pats galvinieks ar visu savu mantu.⁹ Turklāt no pārējiem akcesoriska rakstura nodrošinājumiem (piem., no līgumsoda un ķīlas tiesības) galvojums atšķiras ar to, ka galvenās saistības izpildīšana tiek nodrošināta ar trešās personas uzņemtu saistību (galvinieks var būt tikai trešā persona, nevis pats galvenais parādnieks).¹⁰ Savukārt līgumsoda gadījumā parādnieks uzņemas papildu saistību, nodrošinot savu galveno saistību (sk. CL 1716. pantu), bet ķīlas tiesības gadījumā parādnieka saistības nodrošināšanai var būt ieķīlāta kā pašam parādniekam, tā arī trešajai personai piederoša lieta (sk. CL 1306. pantu).

II. Akcesoritātes princips

1. Galvinieka saistības raksturs. Saskaņā ar CL 1692. panta noteikumiem galvojums ir līgumslēgšanas ceļā vienpusēji uzņemta, no galvenās saistības nošķirta, taču no tās atkarīga paša galvinieka saistība pret citas personas (galvenā parādnieka) kreditoru.¹¹ Galvojums pats par sevi – arī tad, ja galvinieks "uzņemas saistību kā pats parādnieks" (sk. CL 1702. p. 2. d.), – nenodibina galvinieka un galvenā parādnieka solidāru saistību pret kreditoru CL 1670. un 1672. panta izpratnē.¹² Noslēdzot galvojuma līgumu, galvinieks iegūst kopparādnieka statusu vienīgi tad, ja līdzēji to līgumā ir tieši noteikuši (sk. CL 1673. p.), kā arī uz likuma pamata tad, ja par vienu un to pašu galveno saistību ir galvojušas vairākas personas (sk. CL 1672., 1699. p.). Atbilstoši likumā paredzētajam pamatmodelim (sk. CL 1702. p. 1. d.) galvojums attiecībā pret galveno saistību ir subsidiāra saistība,¹³ jo saskaņā ar CL 1702. panta 1. daļu galvinieks, pret kuru kreditors vērsis prasījumu, atliekošas ierunas ceļā¹⁴ ir tiesīgs pieprasīt, lai kreditors vispirms prasa saistības izpildījumu no galvenā parādnieka.

Kaut arī galvojums ir paša galvinieka saistība, tā saskaņā ar akcesoritātes principu – kā papildu saistība – ir piesaistīta galvenajai saistībai.