ŽURNĀLS Akadēmiskā dzīve

kristietības pamats ir jaunā derība, godātais, tās princips - ja tev dod bietē pa sejas vienu pusi, tad paprasi, lai sadod pa otru arī, savukārt vecās derības princips - ja tu man iesitīsi, tad es tei nositīšu, to tad arī poponē obama, sarkozi, kamerons, kristovskis un pabriks

Varbūt varētu sniegt to "daudzo desmitu" mazākumtautību juristu vārdus un uzvārdus, kas atbilstu likuma prasībām, pēc profesionālajiem sasniegumiem būtu cienīgi kļūt par valsts augstākajiem tiesnešiem un kuriem pašiem arī interesētu šie amati? Citādi jūsu rakstītais būtībā reducējas uz valsts netiešu apvainošanu diskriminācijā, neminot konkrētus piemērus vai pierādījumus, bet vienlaikus tīksminoties, ka otrai pusei būs grūti apgalvoto apgāzt. Skaidrs, ka konkrētu kvotu noteikšana tiesnešu, ministru u.tml. amatiem būtu pilnīgi garām.

Neloģiski ir noteikt kaut kādas pārstāvniecības kvotas valsts institūcijās. Tas parasti tiek darīts starptautiskajās vai pārnacionālajās institūcijās, piem., Eiropas Parlamentā. Kaut kādu pārstāvniecības kvotu noteikšana vienas valsts ietvaros valsts institūcijās norāda uz lojalitātes trūkumu un ir pretēja integrācijai. Latvijā latvieši un citu tautību cilvēki savā starpā konkurē darba tirgū un valsts dienestā. Ne visi latvieši, kam ir maģistra vai doktora grāds tiesību zinātnē automātiski kļūst par Satversmes tiesas vai Augstākās tiesas tiesnešiem. Tātad atlase notiek pēc profesionāliem kritērijiem. Padomājiet par šo jautājumu dziļāk, papētiet, kā tas ir citās Eiropas Savienības valstīs. Varbūt pat Jūsu rakstu nopublicēs \"Jurista Vārdā\". Vēlu veiksmi!

Jūs minat 1 cilvēku - es daudzus desmitus. Kurš piemērs ir neloģisks?



Ja piemērojot "lojalitātes" kritēriju sanāk, ka mazākumtautības netiek proporcionāli pārstāvētas, tātad, praksē notiek atlase pēc tautības, nevis lojalitātes (šis ir visai izplūdis jēdziens - ērta maska ksenofobiskajai patvaļai;). Jūsu vārdi izskan kā nekādi nepamatots apgalvojums, ka mazākumtautības esot mazāk lojālas pret savu valsti nekā vairākumtautība. Domstarpības nabv nelojalitāte!

Valsts pārvaldē, pat ministriju līmenī, kā valsts civildienesta ierēdņi ir krievi. Atcerēsimies,ka KNAB vadītājs bija A.Loskutovs. Liels skaits latviešu viņam pauda atbalstu pie Saeimas. Nav nekādas diskriminācijas tautības dēļ, ja persona atbilst likumā noteiktajiem kritērijem, tostarp ir lojāls pret Latvijas valsti. Jūsu piemērs par ministriem, Satversmes tiesas un Augstākās tiesas tiesnešiem ir neloģisks.

vai tad minoritātēm nav šobrīd tiesību kopt savu kultūru un valodu? vai minoritātes nav pārstāvētas varas institūcijās?

----

Minoritāšu tiesības kopt savu valodu un kultūru tiek diskriminējoši ierobežotas - pastāvot pietiekamam pieprasījumam pēc augstākās izglītības un iespējamībai to nodrošināt (ko apliecina privātās augstkolas), valsts to nefinansē.



Minoritāšu pārstāvība ir neproporcionāla - cik krievu ir ministru vidū? ST un AT tiesnešu vidū?

"proponē Vecās Derības principu - acs pret aci, zobs pret zobu, tātad, noliedz kristietību"

Piedodiet, Vecā Derība līdz šim bija Bībeles - tātad arī kristietības "pamatdokumenta" sastāvdaļa.

Vai jums ir informācija, ka šobrīd kaut kas ir mainījies?

Dialoga rezultātam vajadzētu būt saprātīgam kompromisam, kad valsts atbalstītu un sargātu latviešu kultūru un valodu, bet vienlaikus arī minoritātēm tiktu garantēta iespēja kopt savu kultūru un valodu, kā arī tās tiktu saprātīgi pārstāvētas varas institūcijās.

godāts kungs Rozenvald, vai tad minoritātēm nav šobrīd tiesību kopt savu kultūru un valodu? vai minoritātes nav pārstāvētas varas institūcijās?

tā kā valdošās koalīcijas pārstāvji (pabriks, kristovskis) proponē Vecās derības principu - acs pret aci, zobs pret zobu, tātad, noliedz kristietību, bet dombrovskis publiskā telpā nav teicis, ka nepiekrīt viņiem, tad viņiem nav nekāda pamata svinēt kristiešu svētkus un iet kristiešu dievnamos

Ļoti aizraujošas un pārdomas rosinošas, tātad vērtīgas, ir raksta pirmās divas daļas \"Atdzimst Vecās Derības taisnīguma izpratne\" un \"Cik taisnīgi ir sargāt autortiesības\". Turpretim, manuprāt, visai tālu no tā ir trešā daļa \"Valodu referendumi un taisnīgums\". Iemesls, pēc manām domām, ir priekšlasījuma autora LU profesora Dr.phil. Jura Rozenvalda padomju režīma pieredzē. Lai atrastu kompromisu, vispirms ir jāatrod kopīgs pamats, ko strīda puses uzskata par aksiomu. Ja šādas aksiomas nav, kompromisu nav iespējams atrast, respektīvi, no formālās loģikas viedokļa pretējas vērtības nav savienojamas. To labi var ilustrēt arī ar piemēru no varbūtību teorijas, proti, metot santīma vai lata monētu, vienlaicīgi nevar parādīties gan averss, gan reverss. Tie ir nesavienojami notikumi. Tātad šī ir sapratīgā kompromisa robeža. Žēl, ka minētais priekšlasījuma autors nebija vadījies no šī izejas punkta.

Autortiesību sakarā: no šī kopsavilkuma izskatās, ka diskusijā kļūdaini runāts par intelektuālo īpašumu kopumā, neizdalot tā elementus un tā rezultātā diezgan samudžinot visas lietas. Tiek piesaukta gan "izgudrošana" un "inovācija", kas attiecas galvenokārt uz rūpniecisko īpašumu (patenti, arī preču zīmes utt., bet ne autortiesības!), bet vienlaikus piesaukti autortiesību institūti un problēmas. Rūpnieciskā īpašuma mūsdienu realitāte tiešām ir tāda, ka tā neaizsargāšana ļoti ierobežotu attīstību. Tā nu mūsdienu materiālajā pasaulē iekārtots.



Autortiesības - tā jau ir cita opera. Nepiekrītu minētās "interneta paaudzes" sapņiem, ka visam jābūt par brīvu, bet autortiesību sakarā tomēr varu iedomāties vismaz šādus jautājumus, uz ko ļoti vajadzētu rast atbildes: (1) vai autortiesību pašreizējā izskatā tās tiešām kalpo autoru (nevis izdevēju un citu industrijas milžu) aizsardzībai? (2) vai straujajā sabiedrībā, kurā pārāk liels informācijas aprites ierobežojums progresam var tikai kaitēt, samērīgs ir ārkārtīgi garais aizsardzības termiņš vēl ilgi pēc autora nāves (tagad mantiniekiem ir iespējams saņemt bezkonkurences ienākumus par vecvectēva radīto)? (3) vai, neliedzot autoram iespēju saņemt taisnīgu un saprātīgu atlīdzību, nevajadzētu paplašināt iespējas darbus bez atļaujas saņemšanas izmantot? u.tml.



Kas attiecas uz jaunrades gara izzušanu, ar ko mēdz biedēt - nedomāju, ka uz autortiesībām mākslas, mūzikas u.c. jomā tas atstās tik lielu iespaidu kā tad, ja pamatīgi ierobežotu jau minētā rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Māksla, mūzika un līdzīgas jomas un paši darbu autori tomēr biežāk nav tik pragmatiski cilvēki kā komerciāli racionālajā rūpniecisko izgudrojumu jomā. Daudzi mūziķi savus ierakstus piedāvā par brīvu vai pavisam simbolisku samaksu, bet atlīdzību pelna ar ziedojumiem un koncertēšanu. Es negribētu domāt, ka tas ir tikai tādēļ, ka pretējā gadījumā viņiem būtu neiespējami kļūt pamanītiem.

Referendumu sakarā: Skaidrs ir tas, ka NAV TAISNĪGI no latviešu nācijas prasīt, ka okupācijas laikā prettiesiski ieceļojušie krievu imigranti/kolonisti, kuru uzturēšanās Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tika legalizēta, pieprasa no latviešiem, ka krievu valoda kļūst par otro valsts valodu - līdz ar to atsakoties piemēroties valsts nācijai. Tieši šī dziļā netaisnība, kas tiek nodarīta latviešiem, ir iemesls politiskajai spriedzei.



Tas ir unikāls gadījums Eiropā, jo citur imigrantu grupas sev šādas privilēģijas neprasa, un ja prasītu, tad šāda prasība kā neleģitīma tiktu noraidīta (Sarkozī skaidri pateica: Imigranti nedrīkst uzpiest francūžiem viņu dzīvesveidu un valodu, un ja viņiem te nepatīk, tiem Francija jāatstāj).