Pagājušajā nedēļā izrādījās, ka politiķu uzskati par seksuālajām minoritātēm var kļūt izšķiroši Valsts prezidenta vēlēšanās: frakcija “Par labu Latviju” piedraudēja neatbalstīt V. Zatlera kandidatūru, ja viņš akceptēs ideju par partnerattiecību oficiālu valsts reģistrāciju. Nebeidz pārsteigt politiķu un lielas sabiedrības daļas strausa politika – nosodīt homoseksuālas attiecības un cerēt, ka ar to šis jautājums ir pilnīgi atrisināts. Tomēr šādi – netradicionāli orientēti – cilvēki ir un acīmredzot būs, neatkarīgi no pārējās sabiedrības uzskatiem. Tā ir realitāte, turklāt ne tikai Latvijā. Tas, kas atšķiras dažādās valstīs, ir attieksme pret šo dzīves īstenību. Spektrs – visdažādākais. Ir valstis, kur par homoseksuālām attiecībām paredzēts kriminālsods, un ir valstis, kur šādus pārus atzīst par ģimenēm un pat ļauj adoptēt bērnus.
Protams, var un vajag diskutēt par “Mozaīkas” sagatavoto likumprojektu (Partnerattiecību likums un liels skaits saistītu grozījumu citos likumos) saturisko apjomu un juridisko kvalitāti. Tomēr ir skaidrs, ka visas sabiedrības interesēs ir sakārtota tiesiskā vide un pēc iespējas lielākas sabiedrības daļas interešu respektēšana. It īpaši juristiem vajadzētu saprast, cik leģitīma (un vienkārši cilvēcīga) ir vēlēšanās, piemēram, apmeklēt slimnīcā tuvu cilvēku un, ja saslimušais pats to nespēj, tiesības pieņemt lēmumus par ārstēšanas gaitu, neliecināt pret savu tuvinieku kriminālprocesā, mantot no dzīvesbiedra uz likuma pamata utt. No sabiedrības vairākuma viedokļa savukārt grūti atrast iemeslus, lai nelietderīga liktos viena dzimuma partneru iekļaušana valsts amatpersonu interešu konflikta novēršanas regulējumā, tai skaitā aizliedzot pieņemt lēmumus attiecībā uz dzīvesbiedru valsts iepirkuma konkursos, prasot norādīt dzīvesbiedru valsts amatpersonas deklarācijā utt.
Taču Latvijā acīmredzot vajadzētu sākt ar savstarpēju respektu un dialogu starp sabiedrības vairākumu un minoritāti. Jo pat pārsteiguma gadījumā, ja Partnerattiecību likums tiktu iesniegts Saeimā un vēl arī gūtu vairākuma atbalstu, grūti iedomāties, ka atrastos liels skaits drosminieku, kas izšķirtos par šādu oficiālu viendzimuma attiecību reģistrāciju. Latvijas sabiedrībai tolerance pret citādiem uzskatiem un citādu uzvedību nav raksturīga nedz privātajā, nedz publiskajā telpā. Ir faktiski neiespējami iztēloties, ka mūsu premjerministrs (kā Īslandē – Johanna Sigurdardotira), ārlietu ministrs (kā Vācijā – Gvido Vestervelle) vai galvaspilsētas vadītājs (kā Berlīnē – Klauss Vovereits) piederētu “minoritātei” un to neslēptu. Un ka Latvijas sabiedrība, neskatoties uz to, turpinātu viņus atbalstīt kā politiķus, jo galu galā saprastu, ka tā ir viņu privātā dzīve un ar profesionālo darbību tam nav nekāda sakara, ja nu vienīgi delikātajos protokolārajos jautājumos. Kaut gan arī tur ir iespējami risinājumi – pat izteikti konservatīvais britu karaļnams uz prinča kāzām bija ielūdzis Eltonu Džonu kopā ar partneri, un tas, kā likās, nekādi netraucēja grandiozā šova norisi.