Par zādzību un apstākļiem, kas saistīti ar ielaušanos Zemgales tiesas apgabala prokuratūras ēkā Jelgavā, nozogot vairāku kriminālprocesu materiālus, plašāk lasiet šajā pašā numurā publicētajā sarunā ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Savukārt šī materiāla mērķis ir izzināt teorētiķu un praktiķu skatījumu uz sekām un tālāku rīcību, kas izriet no kriminālprocesa materiālu zuduma.
Savās domās par to dalās LU Juridiskās fakultātes dekāne profesore Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga, Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska, Iekšlietu ministrijas pārstāvis Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupā, Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta Starptautisko tiesību nodaļas vadītājs Vilnis Vītoliņš, zvērināta advokāte Guna Kaminska, zvērināta advokāte Ilze Gredzena un zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš.
LU Juridiskās fakultātes dekāne profesore Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga
KPL 383. pants paredz zudušas krimināllietas atjaunošanas iespēju, taču – vai arī praktiski ir iespējams atjaunot visu zudušo informāciju un materiālus (piemēram, notikuma vietas apskates protokolu)?
Viss atkarīgs no konkrētas lietas apstākļiem. Protams, ir materiāli, kuri nebūs atjaunojami, piemēram, kratīšanas protokols, atpazīšanas protokols un daudzi citi. Tas attiecas uz visām darbībām, kuras nevar tikt veiktas izmainītos apstākļos vai kuras pēc savas tiesiskās būtības nav atkārtojamas. Šādos gadījumos ir jāmeklē citi ceļi, ja vien tas vispār ir iespējams. Taču nevar nolieg, ka var būt gadījumi, kad ne visi lietas materiāli ir atjaunojami vai tiesiski aizvietojami. Tad izšķirošs kļūst apstāklis, cik nozīmīgs kopējā lietas materiālu klāstā ir nenovēršami zudušais.
Kādi ir iespējamie rīcības varianti situācijā, ja materiālus neizdodas atjaunot tiktāl, lai konkrēto lietu novestu līdz loģiskam un likumam atbilstošam rezultātam, piemēram, personas notiesāšanai vai attaisnošanai tai inkriminētajā nodarījumā?
Ikvienā procesā kādā brīdī var nonākt pie secinājuma, ka nav pietiekamu pierādījumu personu nereabilitējoša nolēmuma, t. i., tāda, kurā konstatēts personas vainīgums, pieņemšanai.
Šāda situācija var izveidoties dažādu apstākļu dēļ – arī tad, ja nepieciešamie pierādījumi nav iegūti vai arī ir neatgriezeniski zuduši. Personu par vainīgu var atzīt tikai uz esošu, pārbaudāmu un likumā noteiktā kārtībā pārbaudītu pierādījumu pamata. Ja subjekta rīcībā, kuram jāpieņem nolēmums, šādu pierādījumu nav (šajā gadījumā tiesiski nav svarīgs iemesls, kāpēc tā noticis), nav pamatojuma attiecīgā nolēmuma pieņemšanai. Jāatceras, ka noteikta pierādītības pakāpe tiek prasīta tikai tad, ja personai tiek pieņemts nelabvēlīgs nolēmums (jautājuma kontekstā – personas notiesāšana), personai labvēlīga nolēmuma pieņemšanai (jautājuma kontekstā – attaisnošanai) konkrēts pierādītības līmenis netiek prasīts. Nevaram aizmirst sen zināmo – nepierādīta vaina ir pierādīts nevainīgums. Līdz ar to pierādījumu zudums nekādā veidā nav šķērslis personu reabilitējoša nolēmuma pieņemšanai.
Vai KPL regulējums ir uzskatāms par pilnīgu attiecībā uz rīcību situācijās, kad ir runa par zudušiem – nozagtiem, pazaudētiem, sadegušiem u.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes