ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

18. Oktobris 2011 /Nr.42 (689)

Ko iesākt ar Anglijas tiesas izdotu aktīvu iesaldēšanas rīkojumu
Piezīmes pie tā dēvētās Lemberga lietas
43 komentāri
Dr.iur.cand.
Baiba Rudevska
LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Pēdējā laikā Latvijas informatīvajā telpā diezgan bieži ir sastopamas dažādas ziņas par Anglijas Augstās tiesas Londonas Komerctiesas (turpmāk – Londonas Komerctiesa)1 2011. gada 20. aprīļa aktīvu iesaldēšanas jeb Mareva rīkojuma (freezing injunction; "Mareva" injunction)2 izpildes grūtībām Latvijā.3 Sekojot līdzi lielākajai daļai šo publikāciju, autore secina, ka Latvijā nav skaidrības par citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu prasības nodrošinājuma lēmumu izpildi mūsu valsts teritorijā. Tik tiešām – par to līdz šim nav ne runāts, ne diskutēts, nedz arī pat domāts. Tādēļ nav brīnums, ka 2011. gada 20. aprīļa aktīvu iesaldēšanas jeb Mareva rīkojums (turpmāk – Mareva rīkojums) pēkšņi lika sarosīties daudziem Latvijas juristiem, advokātiem, tiesnešiem, tiesu izpildītājiem, Uzņēmumu reģistram, meklējot visdažādākos risinājuma variantus, taču tos tā arī īsti neatrodot.4 Viss liecina, ka situācija turpina sarežģīties un blakussūdzības plūst visos iespējamajos virzienos.5 Šajā publikācijā autore vēlas sniegt savu skatījumu par minētās problēmas juridiskajiem aspektiem – cerībā beidzot palūkoties uz aktīvu iesaldēšanas jeb Mareva rīkojumiem (mūsdienu Latvijas apstākļos tos varētu nu jau dēvēt arī par "Lemberga" rīkojumiem) no starptautiskā civilprocesa skatupunkta. Uzreiz jāatzīst, ka situācija ir mākslīgi sarežģīta un tādu ceļu, kādu šobrīd iet Latvijas juristi, tālāk iet vairs nevar.

I. Kas ir ārvalsts tiesas nolēmuma izpildes atļaušana (eksekvatūra)

Pirms pāriet pie Mareva rīkojuma analīzes, vispirms ir jābūt skaidrībai par to, kas īsti ir ārvalsts tiesas nolēmuma izpildes atļaušana (eksekvatūra). Eksekvatūra ir ārvalsts tiesas nolēmuma pasludināšana par izpildāmu tā izpildes valstī.6 Eksekvatūru mēdz skaidrot arī kā izpildāmības piešķiršanu vienas valsts tiesas nolēmumam otras valsts teritorijā7. 2000. gada 22. decembra Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās8 (turpmāk – Regula 44/2001) eksekvatūras skaidrojums vienlaicīgi precizē, ka izpildāmības piešķiršana vienas dalībvalsts tiesas nolēmumam citā dalībvalstī prasa, lai izpildāmība tam būtu arī tā izcelsmas valstī (sk. Regulas 38. pantu).9

Kas ir šī izpildāmība? Par izpildāmību uzskatāms nevis nolēmuma piespiedu izpildes process, bet gan nolēmuma spēja vispār tikt izpildītam10 (nodotam piespiedu izpildei).11 Civilprocesa zinātnē izpildāmību skaidro arī kā tiesas nolēmuma īpašību,12 bet ne kā nolēmuma tiesiskās sekas,13 kā tas varbūt pirmajā brīdī varētu likties. Nolēmuma īpašība no tiesiskajām sekām atšķiras ar to, ka pirmā nolēmumam piemīt ex lege jeb automātiski saskaņā ar konkrēto civilprocesa normu; savukārt tiesiskās sekas nolēmumam piemīt saistībā ar tiesneša intelektuālo darbību nolēmuma tapšanā (tas ir nolēmuma iekšējais saturs).14

Tātad izpildāmība ir publiskās varas institūcijas pieņemta nolēmuma obligātuma sastāvdaļa, kas izpaužas spējā vērsties pie piespiedu izpildes iestādēm, lai panāktu nolēmumā ietverto konkrēto noregulējumu piespiedu realizāciju.15

Jēdziens "izpildāmība" kopumā var ietvert šādas pazīmes:

pirmkārt, nolēmums pēc būtības un satura ir tāds, ka to var iesniegt izpildei piespiedu izpildes iestādēs. Šajā gadījumā nolēmumam var piemērot piespiedu izpildes procesu. Tie būs nolēmumi piespriešanas jeb izpildīšanas prasībās,16 attiecīgi ārvalsts tiesas nolēmumiem atzīšanas un konstitutīvajās prasībās nepiemīt izpildāmība;17

otrkārt, nolēmums vēl nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji (sk., piemēram, CPL 638. panta otrās daļas 4. punktu un trešās daļas 3. punktu; Regulas 44/2001 48. pantu);

treškārt, saskaņā ar nolēmuma izcelsmes valsts likumu nolēmums ir sasniedzis stadiju, kurā to var nodot piespiedu izpildei (piemēram, stājies likumīgā spēkā).18 Taču atsevišķos gadījumos likums var paredzēt, ka izpildei tiek nodots nolēmums, kurš vēl nav stājies spēkā,19 tas ir, tam vēl nav res judicata statusa.

Jāņem vērā, ka Regula 44/2001 neprasa, lai ārvalsts nolēmumam tā izcelsmes valstī būtu gan res judicata (izlemtas lietas statuss), gan izpildāmība. Pietiek ar to, ka nolēmums tā izcelsmes valstī ir izpildāms (lai gan nav vēl stājies likumīgā spēkā).20 Patiešām – Regula 44/2001 autonomi atļauj arī vēl spēkā nestājušos nolēmumu izpildi (sk. Regulas 31., 38. un 46. pantu). Tātad Regulas 44/2001 piemērošanas gadījumā izpildāmība piemīt tiem nolēmumiem, kuri:

1) to izcelsmes dalībvalstī stājušies likumīgā spēkā (galīgā izpildāmība);

2) to izcelsmes dalībvalstī ir pasludināti par nekavējoties izpildāmiem vēl pirms nolēmuma spēkā stāšanās (pagaidu izpildāmība, kurai vēlāk var iestāties izpildes pagrieziens; sk., piem., Latvijas CPL 634. pantu);

3) ir izpildāmi to izcelsmes dalībvalstī, taču ar tiem netiek izlemta lieta pēc būtības, proti, tie ir lēmumi par pagaidu pasākumu piemērošanu (piemēram, lēmumi par prasības nodrošināšanu).

Eksekvatūras objekts vienmēr ir ārvalsts tiesas nolēmums.21 Savukārt eksekvatūras pieteikuma priekšmets ir kreditora (pieteicēja) lūgums piešķirt ārvalsts tiesas nolēmumam izpildāmību tā izpildes valsts teritorijā22 (sk. arī CPL 638. panta otrās daļas 4. punktu) un nodot to izpildei.

Tātad Regulas 44/2001 kontekstā eksekvatūra ir izpildāmības piešķiršana ārvalsts tiesas nolēmumam tā izpildes valsts teritorijā ar nosacījumu, ka nolēmumam izpildāmība piemīt arī tā izcelsmes valstī.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (43)
43 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Zv.adv.pal. Edijs Poga
25. Oktobris 2011 / 11:24
0
ATBILDĒT
Paldies par komentāru!



13.oktobra EST spriedums Prism Investments BV (C-139/10), manuprāt, pilnīgi pareizi atrisina jautājumu par to, vai izcelsmes dalībvalstī izpildāmā sprieduma labprātīga izpildīšana izcelsmes dalībvalstī var būt par pamatu eksekvatūras lēmuma atteikšanai citā ES dalībvalstī. Briseles I režīma eksekvatūras process nav piemērots šī jautājuma ķidāšanai pēc būtības.



Saku Jums lielu paldies par šo diskusiju, t.sk. par tai veltīto laiku un pūlēm!



Ar cieņu,

Zv.adv.pal. Edijs Poga
B.Rudevska
24. Oktobris 2011 / 23:33
0
ATBILDĒT
Arī par pārējiem Jūsu uzdotajiem jautājumuem (gan par ekstrateritorialitāti, gan Latvijas tiesas izpildes nodrošinājuma lēmuma formulējumu) man ir savs dziļāk pamatots viedoklis, taču uzskatu, ka tas lai paliek apspriešanai kādā no konferencēm, semināriem, vai turpmākajām manām publikācijām.
B.Rudevska
24. Oktobris 2011 / 23:30
0
ATBILDĒT
Runājot par Regulas Brisele I 38.p. esošās izpildāmības pārbaudi pārsūdzības instances tiesās, iesaku izlasīt tikko 2011.g. 13.oktobrī pieņemto EST spriedumu lietā Prism Investments (C-139/10), kur teikts, ka jāpārbauda tikai nolēmuma formālā izpildāmība.
B.Rudevska
24. Oktobris 2011 / 23:27
0
ATBILDĒT
[Turpinājums]: Patiesībā doktrīnā tā īsti neviens sīki un smalki nepamato savu nostāju. Vienkārši vieni uzskata, ka jēdziens « pagaidu un aizsardzības pasākumi » visā Regulā lietojams vienoti un viss [piem., H.Gaudemet-Tallon. Grām. Competence et exécution des jugements en Europe, 2010, p. 385 (un 40.zemsvītras atsauce), § 357; B.Dutoit. Guide pratique de la compétence des tribunaux et de l’exécution des jugements en Europe, 2007, p. 70]. Citi (A.Marmisse un M.Wilderspin, op.cit., p. 679-681) fokusējas uz Van Uden sprieduma 22.pkt. teikto: « …tiesa, kas kompetenta skatīt pamatlietu … paliek kompetenta arī piemērot pagaidu pasākumus, turklāt, pagaidu pasākumu piemērošanas kompetence netiek pakļauta citiem nosacījumiem … ». Viņuprāt, šis EST dotais skaidrojums ir nepilnīgs un izraisa virkni jautājumu. Taču, viņi piemēro šauro interpretāciju un uzskata, ka 32.p. kontekstā izpildīt var citas ES dalībvalsts tiesas (kas ir kompetenta skatīt arī pamatlietu), izdotu pagaidu pasākumu lēmumu, neaprobežojoties ar 31.p. sniegto autonomo definīciju. Jo tik un tā šim lēmumam tā izpildes valstī būs jāiet cauri Denilauler-Hengst Import testam. Šo viedokli atbalsta arī F.Leclerc (JDI, 2001, n°1, p. 690). Savukārt pēdējie vispār no šī jautājuma izvairās, to vienkārši apejot, t.i., izliekoties, ka šādas problēmas nemaz nav [sk. manus jau minētos Brisele I Regulas Komentārus].

Es piekrītu H.Gaudemet-Tallon nostājai vairāku iemeslu dēļ, kas saistīti gan ar forum shopping iespējas samazināšanu līdz minimumam; kas saistīti gan ar Hāgas Konvencijas projekta izstrādes darba grupas pētījumiem un konvencijas teksta formulējumiem, gan ar jaunās Brisele I Regulas projekta izstrādi, kurā paredzēts izteikt 31.p. citā redakcijā.
B.Rudevska
24. Oktobris 2011 / 23:26
0
ATBILDĒT
Par Van Uden-Mietz spriedumiem: Abās šajās lietās EST skatīja jautājumu par to, kā interpretēt Regulas Brisele I 31.p. esošo jēdzienu « pagaidu un aizsardzības pasākumi » tad, ja pagaidu vai aizsardzības pasākumu lēmumu pieņēmusi nevis tiesa, kas skata arī pamatlietu, bet gan cita ES dalībvalsts tiesa, kurā lemj tikai par pagaidu pasākuma piemērošanu. EST deva autonomo šī jēdziena interpretāciju (kura minēta gan rakstā, gan šeit esošajos komentāros). Par to, kā tulkot jēdzienu « pagaidu un aizsardzības pasākumu lēmums » 32.p. izpratnē EST vēl nav izteikusies. Protams, ka šāda situācija rada neskaidrības arī doktrīnā un līdz ar to arī tiesu praksē. Jādomā, ka 32.p. lietotais jēdziens « spriedums » nav plašāks par 31.pantā lietoto jēdzienu « pagaidu un aizsardzības pasākumi ». Attiecībā uz pagaidu un aizsardzības pasākumu lēmumiem jēdziens « spriedums » tāpat ir jāizprot. Ir jāzin, ko nozīmē « lēmums par pagaidu vai aizsardzības pasākumiem ». Kā jau teicu, šeit ir iespējamas divas šādu lēmumu kategorijas (kuras var iesniegt izpildei citā dalībvalstī): 1) pagaidu vai aizsardzības pasākumu lēmums, kas pieņemts ES dalībvalsts tiesā, kas skata arī pamatlietu, vai 2) pagaidu vai aizsardzības pasākumu lēmums, kas pieņemts ES dalībvalsts tiesā, kas neskata pamatlietu, bet gan tikai jautājumu par pagaidu pasākuma piemērošanu (pamatojot kompetenci uz Regulas 31.p.). Pirmajā gadījumā neviens nevar aizliegt tiesai, kas skata pamatlietu, piemērot arī pagaidu pasākumus, kādi noteikti tās nac.likumos. Turklāt, te tiek atzīta arī šo pasākumu ekstrateritorialitāte. Otrajā gadījumā situācija atšķiras. Lai gan 31.p. ir norāde uz tās dalībvalsts nac.ties., kura piemēro pagaidu pasākumu (lai gan nav kompetenta skatīt pamatlietu), EST tomēr deva autonomu skaidrojumu šim jēdzienam « pagaidu un aizsardzības pasākumi », lai gan to piemērošanu sask. ar nac.ties. neviens pat neapstrīd.
Zv.adv.pal. Edijs Poga
23. Oktobris 2011 / 23:07
0
ATBILDĒT
Paldies! Noteikti jāņem vērā ari Magnus/ Mankowski (eds) izdevums, kas patiešām, kā Jūs norādāt, ir autoritatīvs palīgs Brisele I tulkošanā, tomēr arī prof. Kerameus bāzē savu viedokli primāri uz Jenard ziņojumu. Skatoties uz 665.lpp., 18.zemsvītras atsauci, par Queen’s Bench Division Citibank spriedumu, nezinot tā saturu, grūti spriest kādā kontekstā tas te minēts. Manuprāt, pozīcija un reģistrācijas procedūra Anglijā vismaz tikai Brisele I 43(5).p. kontekstā ir tāda pati kā pie mums, tas ir termiņš pārsūdzībai, kuru tad var vai nevar pagarināt.

665.lpp. - http://books.google.com/books?id=AfvgAI_b7wYC&printsec=frontcov r&source=gbs_ge_summary_r&cad=0#v=onepage&q=time&f=false

Varbūt nobeidzot šo termiņa jautājuma apspriešanu, kas varbūt arī nav pats svarīgākais jautājums konkrētajā lietā, jo atbildētājs šķiet ir domicilēts Latvijā, pieteicēji gan laikam nav Latvijā, es vēlētos Jūs lūgt pakomentēt, ja tas iespējams, augstākminētos jautājumus, kas ir daudz svarīgāki, proti, (a) kādi ir apsvērumi, kas ir par pamatu Jūsu nostājai (sekojot Prof. Helenas Gaudemet-Tallon et al nostājai), ka Brisele 31.p. jēdziens „pagaidu vai drošības pasākumi” tiek kategoriski attiecināts arī uz Brisele 32.p. ar tādām sekām, ka gadījumā rīkojums neizpilda minētā jēdziena prasības, tādu rīkojumu nevar pakļaut eksekvatūrai saskaņā ar Brisele I III.nodaļu un (b) vai, ievērojot Mareva rīkojuma un CPL 138(1)(5) līdzekļa in personam raksturu (un līdz ar to teritorialitāti) tomēr šajā lietā nevarēja lūgt visa Mareva rīkojuma eksekvatūru pilnā apmērā, ievērojot, ka Latvijas tiesai ir personīga jurisdikcija pār atbildētāju.



Ar cieņu,

Edijs Poga

Zv.adv.pal.
B.Rudevska
23. Oktobris 2011 / 21:33
0
ATBILDĒT
Par tiem pašiem pārsūdzības termiņiem runājot, t.s. « mana nostāja » (par pagarinājuma iespēju) minēta arī Brisele I Regulas Komentāros, kas izdoti prof. P.Mankowski un U.Magnus zin.red. 2007.gadā (Jūsu angļu prof. grāmatu izdevis 2006.g.). Minēto komentāru autori ir virkne profesoru no dažādām ES dalībvalstu Universitātēm, t.sk. Kembridžas (prof. Richard G. Fentiman; P.Rogerson). Regulas 43.p. komentāru gatavojis prof. K.Kerameus (Atēnu Universitāte) un speciāli arī zemsvītras atsaucē norādījis uz to, ka Apvienotajā Karalistē tiesas šo Regulas 43.p. 5.d. interpretē ļoti šauri. Tātad, drīzāk Anglijas tiesu pieeja varētu mainīties kaut kad nākotnē. Šeit arī jāņem vērā, ka ārvalsts tiesas nolēmuma reģistrēšana par izpildāmu (tur nav eksekvatūras !) Anglijā, Velsā, Skotijā tomēr ir savādāk pārsūdzama, nekā kontinentālās tiesību sist. dalībvalstīs.
Zv.adv.pal. Edijs Poga
23. Oktobris 2011 / 21:11
0
ATBILDĒT
Paldies par Jūsu komentāru par pārsūdzības termiņu. Viss var būt! Tikpat labi EST, kā tās ģenerāladvokāti var secināt, ka kopš P.Jenard ziņojuma ir ievērojami pārgrozījušies apstākļi (piem., radies \"Globāls ciemats\" ar visām no tā izrietošajām sekām) un vairs nav nepieciešams atļaut respektīvo pagarinājumu pēc nacionālā likumdevēja/tiesas ieskata, jo tam, kā minēts augstāk, var būt dažas kaitīgas sekas. Queen’s Bench Division nolēmuma TSN v Jurgens, kā arī citu līdzīgu nolēmumu un akadēmiķu vīziju pamatā esošie apsvērumi vismaz ir jāņem vērā un jāanalizē. Diemžēl šie apsvērumi man nav pašlaik zināmi. Bez šaubām, ka var būt viedokļu atšķirības gan doktrīnā, gan tiesu praksē. Konkrēta EST norādījuma neesamības gadījumā Latvijas tiesai pašai ir jātaisa savi spriedumi par to, kā būtu pareizi, šai sakarā, ņemot vērā gan Jūsu minēto nostāju, gan manis minēto nostāju, jo īpaši apsvērumus, kuri ir to pamatā. Varbūt, ka šai sakarā Latvijas tiesai jāuzdod prejudiciāls jautājums EST, ja šis aspekts ir svarīgs kādā lietā!



Ar cieņu,

Edijs Poga

Zv.adv.pal.
B.Rudevska
23. Oktobris 2011 / 17:25
0
ATBILDĒT
Par pārsūdzības termiņu: Jūsu minētais Anglijas piemērs tikai parāda, ka Anglijas iekšējās tiesības šobrīd neļauj pagarināt pārsūdzības termiņu ne-ES dzīvojošam atbildētājam. Taču tas nenozīmē, ka citās ES dalībvalstīs doktrīna un arī tiesas domā tāpat. Regulas Brisele I 43.p. 5.d. imperatīvi neko tādu neaizliedz. Pagarinājuma jautājums ir atstāts ES dalībvalstu nac.ties. ziņā. Kā iepriekš jau teicu, manuprāt, Latvijā šāds pagarinājums būtu iespējams. CPL to neaizliedz. Esmu pārliecināta, ka, ja šis jautājums tiktu uzdots EST, tā akceptētu P.Jenard ziņojumā par Briseles konvenciju pausto nostāju. EST un arī ģenerāladvokāti šo ziņojumu ļoti respektē.
Zv.adv.pal. Edijs Poga
23. Oktobris 2011 / 13:10
0
ATBILDĒT
1998.g. CPR 74.8(3)pieejams:



http://webarchive.nationalarchives.gov.uk/+ http://www.justice.gov.uk/civil/procrules_fin/contents/parts/pa t74.htm#IDAK32KC
Zv.adv.pal. Edijs Poga
23. Oktobris 2011 / 13:05
0
ATBILDĒT
Atgriežoties pie pārsūdzības termiņa, respektētais Prof. Peter Stone (Eseksas Universitāte, Apvienotā Karaliste) attiecībā uz Anglijas pieredzi Brisele I 43(5).p. termiņa pagarināšanā ne-ES atbildētājiem savā 2006.gada izdevumā norāda, ka Anglijas 1998.g. CPR 74.8(3) noteikums pieļauj atbildētājam, kas nav domicilēts ES, pēc dokumentu saņemšanas iesniegt attiecīgajā Anglijas tiesā pieteikumu par pārsūdzības termiņa pagarināšanu, bet par iemeslu pagarinājumam nevar būt atbildētāja attālums no Anglijas tiesas. Bet šī gadsmita sākumā Queen’s Bench Division lietā TSN Kunststoff Recycling GmbH v Harry Maria Jurgens [2001] WL 606474 tiesnesis (Mr Justice Jack) nolēma, ka saskaņā ar Brisele I 43(5).p. pagarinājums nav iespējams, ne attāluma, ne citu iemeslu dēļ, respektīvi, Brisele I 43(5).p. liedz pagarināt termiņu ne ES atbildētājiem jebkādu iemeslu dēļ. (Skat., Peter Stone, EU Private International Law, Elgar European Law, 2006, 43.zemsvvītras atsauce, 245.lpp.). Šis spriedums Anglijas apelācijas tiesā tika atstāts spēkā, bet izskatās, ka tieši šis jautājums tur netika vētīts.
Zv.adv.pal. Edijs Poga
21. Oktobris 2011 / 19:06
0
ATBILDĒT
2. CPL 138.p. piemērošanas procesuālās atšķirības prasības nodrošināšanas un eksekvatūras procesos visticamāk ir pilnībā saprotamas, tikai visticamāk šīm atšķirībām nav absolūti nekādas nozīmes raugoties uz CPL 138(1)(5).p. saturu, gadījumā, ja tiesnesis to atzinis par atbilstošāko Mareva rīkojuma izpildei. Nav šaubu par to, ka eksekvatūras lēmums darbojas vienīgi Latvijas teritorijā un ka to patiešām parasti nevar tālāk citās valstīs pakļaut „tālākai” eksekvatūrai. Tas viss, manuprāt, nav pats svarīgākais jautājumā par to, vai Latvijas tiesā varēja lūgt konkrētā Mareva rīkojuma eksekvatūru pilnā apjomā vai tikai daļēji. Man liekas ,ak svarīgs šeit ir tas vai, piemērojot saskaņā ar CPL 138(1)(5).p. aizliegumus (kas noteikti Mareva rīkojumā) attiecībā uz atbildētāja mantu, kas nav Latvijas teritorijā, vai šāds Latvijas tiesas noteiktais aizliegums pēc savas būtības ir ekstrateritoriāls strictu sensu vai nē un vai tas pieļaujams saskaņā ar CPL 138(1)(5).p. vai nē.



Manuprāt, ievērojot CPL 138(1)(5).p. līdzekļa in personam raksturu, tam nav efekta ārpus Latvijas tiesību sistēmas strictu sensu (respektīvi, tas ir teritoriāls no tehnikas viedokļa), tomēr, gadījumā, ja atbildētājs pretēji tiesas CPL 138(1)(5).p. noteiktajam aizliegumam rīkoties ar mantu, kas atrodas ārpus Latvijas, pārdotu ārpus Latvijas esošu mantu vai nobēdzinātu to, tad atbildētājs ciestu sekas pēc Latvijas likuma, t.sk. pēc LR Krimināllikuma 296.panta. Respektīvi, ar to es gribu rosināt uz to, ka CPL 138(1)(5).p. ir tikai in personam raksturs un tādēļ tas var attiekties uz mantu ārpus Latvijas, lai arī tam varbūt nav ekstrateritoriāls efekts strictu sensu. Uz šāda pat principa darbojas angļu Mareva rīkojums. Vai Jūsuprāt šāda nostāja nepadara par iespējamu Mareva rīkojuma eksekvatūru Latvijā pilnā apjomā, kā to lūguši pieteicēji konkrētajā lietā?
Zv.adv.pal. Edijs Poga
21. Oktobris 2011 / 18:18
0
ATBILDĒT
4- Paldies par Jūsu komentāru par tiesas lēmumu daļā par izpildes nodrošinājumu. No tā es saprotu, ka Jūs uzskatāt „aizliegumu veikt ar Mareva rīkojumu aizliegtās darbības minētajā rīkojumā noteiktajā apjomā“ par nepietiekami izvērstu un tādēļ neatbilstošu CPL 138(1)(5).p. Jūs norādāt, ka visas Mareva rīkojumā ietvertās darbības „Latvijā tādā apjomā izpildīt nemaz nevar”. Kas te tieši bija domāts, resp., kurš Jūsuprāt no konkrētajā Mareva rīkojumā ietvertajiem aizliegumiem ir tāds, kuru Latvijā nevarētu replicēt saskaņā ar CPL 138(1)(5).p., ievērojot Mareva rīkojuma un CPL 138(1)(5).p. in personam raksturu? Man gan liekas, ka eksekvatūras lietās, kur citas ES dalībvalsts tiesnesis jau ir izvērsti noteicis un pamatojis aizliegumus, nebūtu jēgas Latvijas tiesnesim pārrakstīt visus šos aizliegumus savā lēmumā, tādēļ šajās lietās, atšķirībā no nacionālajām lietām, kur nav jau priekšā viss uzrakstīts, nebūtu šim jautājumam jāpieiet tik formāli. Tas galu galā pilnīgi nevajadzīgi kavētu Latvijas tiesas darbu, pret ko pašlaik cīnās kā likumdevējs, tā juridiskie komentētāji. Līdz ar to, manuprāt, tiesnesis ir rīkojies saprātīgi nosakot „aizliegumu veikt ar Mareva rīkojumu aizliegtās darbības minētajā rīkojumā noteiktajā apjomā“ un nepārrakstot Mareva rīkojuma attiecīgo daļu saturu (kas ir apjomīgs un ar dažādiem izņēmumiem un komplikācijām) savā lēmuma rezultatīvajā daļā! Manuprāt, tas izdarīts pilnībā atbilstoši CPL 138(1)(5).p., jo atbildētājam nevarētu būt neskaidrību par to, kas tieši ir aizliegts. Cits jautājums ir par to, ka tiesnesis nav skaidri norādījis, ka tiek piemērots CPL 138(1)(5).p. līdzeklis.
Zv.adv.pal. Edijs Poga
21. Oktobris 2011 / 17:09
0
ATBILDĒT
Ievērojot, ka patiesībā pats sūtīšanas laiks līdz atbildētājam netiek ieskaitīts pārsūdzības termiņā, visticamāk arī nepieciešamība attālajiem ne ES atbildētājiem noteikt garāku termiņu par 1 mēnesi mūsdienu \"Globālā ciemata\" apstākļos nav tik liela, kā varbūt kādu neilgu laiku atpakaļ deviņdesmito gadu sākumā, kaut gan, protams, var saprast nepieciešamību, piem., Austrālijā esošam atbildētājam dot vairāk laika pārsūdzības sagatavošanai nekā Lietuvā vai Baltkrievijā esošam atbildētājam, kaut vai tādu triviālu iemeslu dēļ kā tulkojumu sagatavošanas, pilnvaru izdošanas u.c. citiem tādiem formāliem jautājumiem.



Ar šim nelielajam jautājumam nepieciešams EST dots skaidrojums, lai nerastos neskaidrības šinī tik praktiskajā jautājumā un lai parastie pilsoņi neapjūk akadēmiķu vīzijās!
B.Rudevska
21. Oktobris 2011 / 16:57
0
ATBILDĒT
Es gan tam negribētu piekrist, ka trešajās valstīs dzīvojošajiem atbildētājiem šis termiņš ir imperatīvi 1 mēnesis un nav pagarināms sakarā ar attālumu (ja eksekvatūras valsts nac.tiesības to atļauj). Prof. H.Gaudemet-Tallon viedokli atbalsta arī citi profesori, piem., prof. K.Kerameus (Grieķija), prof. J.Krophollers (Vācija) un arī P.Jenard skaidrojošajā ziņojumā par Breseles konvenciju (Regulas Brisele I priekšteci) šāda nostāja ir pausta. Arī no vienkāršas taisnīguma pieejas vadoties, nav taču godīgi Lietuvā (ES) dzīvojošam atbildētājam piešķirt 2 mēnešu pārsūdzības termiņu, savukārt ASV Teksasas štatā dzīvojošam atbildētājam dot tikai 1 mēneša pārsūdzības termiņu. Patiesībā Latvijā ar trešo valstu atbildētājiem īpašu problēmu nav, jo CPL 641.p.2.d. kā nac.ties.norma ļaus tiesnesim (raugoties pēc apstākļiem) šo 1 mēneša pārsūdzības termiņu attiecībā uz ASV dzīvojošu atbildētāju pagarināt (jeb drīzāk noteikt) līdz 60 dienu termiņam.

Piekrītu, ka praksē dokumentu izsniegšana trešajās valstīs dzīvojošām personām var aizņemt nesamērīgi ilgu laiku, jo īpaši tas laikam attiecas uz KF, kurā, neskatoties uz tiesiskās palīdzības līgumu starp LR un KF dokumenti vienkārši pazūd uz gadiem. Tādēļ labāk piemērot tomēr ir st.pasta pakalpojumu ar atpakaļsūtāmo parakstu. Ir gadījumi, kad arī tas nelīdz un iet mēneši un lēmums nav izsniegts (jeb nav ziņu par to, ka tas būtu izsniegts). Šeit tad varbūt būtu jāvēršas pie likumdevēja ar ierosinājumu CPL 641.p. 2.d.papildināt aiz vārdiem \\\" …60 dienu laikā no lēmuma noraksta izsniegšanas dienas, bet ne ilgāk kā 90 dienu laikā no lēmuma izsūtīšanas dienas\\\". Tas ir tikai aptuvens un spontāns piedāvājums no manas puses.
Zv.adv.pal. Edijs Poga
21. Oktobris 2011 / 16:44
0
ATBILDĒT
5-Kaut gan pēc pieredzes var teikt, ka ne-ES atbildētājiem dokumentu aizsūtīšana, vismaz pie mums Latvijā, bieži vien prasa nesamērīgu laiku, jo ne-ES dokumentu sūtīšanas mehānismi bieži vien nav praksē tik ieeļļoti, ka attiecīgie ES mehānismi un tas, protams, arī rada diezgan lielu procesa aizkavējumu, kas arī atkarīgs no eksekvatūras foruma nac. Likuma (arī noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem) un kompetento iestāžu rīcības (arī attiecīgās domicila valsts iestāžu rīcības), jo 43(5).p. termiņu sāk skaitīt no dokumentu izsniegšanas atbildētājam brīža, kas praksē var būt n-tie mēneši.
Zv.adv.pal.Edijs Poga
21. Oktobris 2011 / 16:26
0
ATBILDĒT
6-Vai precīzāk būtu teikt nevis \"padarīt situāciju nelabvēlīgāku ne-ES atbildētājiem\", bet gan \"padarīt situāciju labvēlīgāku ES atbildētājiem\"!
Zv.adv.pal.Edijs Poga
21. Oktobris 2011 / 16:24
0
ATBILDĒT
5-Par termiņiem, Prof Helenas Gaudemet-Tallon nostāja pārsūdzības termiņa pagarināšanai ne-ES atbildētāju gadījumā visticamāk nostāda ES atbildētājus daudz nelabvēlīgākā situācijā vis-a-vis ne ES atbildētājiem, ja eksekvatūras foruma nacionālajās tiesībās noteiktais termiņa pagarinājuma garums var pārsniegt 1 mēnesi (kas nāk klāt jau pamattermiņam, kas ir 1 mēnesis). Turklāt šī nostāja ir kritizējama arī no tā viedokļa, ka procesa garums tiek padarīts atkarīgs no atbildētāja domicila valsts un eksekvatūras foruma nac. Tiesībām un tādēļ nav prognozējams un vienāds visā ES. Diez vai tāds bija Brisele I 43(5).p. mērķis. Manuprāt, mērķis bija tieši pretējs, vienādot termiņus visā ES un padarīt situāciju nelabvēlīgāku ne-ES atbildētājiem!
Zv.adv.pal.Edijs
21. Oktobris 2011 / 16:04
0
ATBILDĒT
1-Atgriežoties pie Van Uden – ja tas nav pārlieku apgrūtinoši, vai Jūs, lūdzu, nevarētu kodolīgi ieskicēt Prof. Helenas Gaudemet-Tallon (un pārējo pirmās franču skolas akadēmiķu grupas) sniegto pamatojumu viņu nostājai. Uz pirmo acu uzmetienu šī nostāja nepārliecina kaut vai vien tādēļ, ka Brisele I 32.p. jēdziens „spriedums” ir nepārprotami tvēruma ziņā daudz plašāks par 31.p. jēdzienu „pagaidu vai drošības pasākumi” un Van Uden un pārējos rakstā pieminētos EST spriedumos kārtoti tieši Brisele I 31.p. jautājumi, bet šis pants, kā zināms, paredz speciālu izņēmuma režīmu no kopējās Briseles I sistēmas gadījumiem, kad tiesai nav jurisdikcija pēc būtības un līdz ar to 31.p. piešķirtā īpašā jurisdikcija ir visādi aprobežota. Ja iespējams, varbūt Jūs varat pieminēt pāris pretargumentus, ko izvirza „otrā skola” (A.Marmisse, M.Wilderspin et al.)! Tad daudz maz būtu skaidrs par Jūsu viedokli un tā pamatojumu Van Uden sakarā, jo, nedzirdot abu nometņu argumentus, grūti formulēt viedokli, kuram tad varētu būt vairāk taisnības.
B.Rudevska
21. Oktobris 2011 / 16:03
0
ATBILDĒT
Ja atbildētāja domicils ir ārpus ES (trešajā valstī), tad, piem., prof. H.Gaudemet-Tallon (Parīzes Panteona-Assas Universitāte, Francija) norāda, ka principā ir piemērojams 1 mēneša termiņš, kas būtu uzskatāms par vispārējo termiņu Regulas Brisele I 43.p. 5.d. izpratnē, TAČU nekas neliedz saskaņā ar izpildes valsts nac.tiesībām šo termiņu noteikt garāku, ņemot vērā šī atbildētāja domicila attālumu (piem., ja viņš dzīvo Austrālijā). Tātad es secinu, ka Regulas Brisele I 43.p. 5.d. noteiktais aizliegums pagarināt termiņu attāluma dēļ attiecas tikai un vienīgi uz 2 mēnešu termiņu, kas paredzēts citā ES dalībvalstī dzīvojošajiem atbildētājiem (t.i., pagarinājuma aizliegums neattiecas uz trešajās valstīs dzīvojošajiem).
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 23
visi numura raksti
Sanita Osipova
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība
Vērtības ir atskaites punkti jeb orientieri, kas satur kopā visu sabiedrību, padara iespējamu savstarpēju sapratni un nodrošina sabiedrības pastāvēšanu laikā jeb sabiedrības ilgtspēju. Ogists Konts XIX gs., liekot pamatu jaunai ...
37 komentāri
Dita Amoliņa
Skaidrojumi. Viedokļi
Pirmdiena pēc 11. Saeimas vēlēšanām
Katras Saeimas vēlēšanas daudzējādā ziņā ir savdabīgas. 11. Saeimas vēlēšanas bija īpašas ar to, ka gandrīz katra politiskā partija piedāvājās īstenot būtiskas reformas tieslietu jomā. Tomēr, lai arī cik aizraujošs būtu ...
10 komentāri
Edīte Knēgere
Nedēļas jurists
Edīte Knēgere
Ieva Kraukle
Domu mantojums
Lasītājus gaida reta un vērtīga tieslietu literatūra  
LU Bibliotēkas Daudznozaru bibliotēkas: datorika, juridiskās zinātnes, teoloģija (turpmāk – LU Bibliotēkas Daudznozaru bibliotēka) krājumā ir vēsturiska kolekcija – LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes bibliotēkas ...
Notikums
Tiesneši apspriež profesionālās darbības novērtēšanas sistēmu
Aizvadītajā nedēļā, 14. oktobrī, Latvijas Tiesnešu biedrības pilnsapulcē tika apspriesta iecerētā tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas sistēma, kā arī pārvēlēta biedrības vadība. Latvijas Tiesnešu biedrības ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS