Pagājušās nedēļas redakcijas slejā vērsām uzmanību uz sarežģītu problēmjautājumu par Saeimas lēmuma nozīmi attiecībā uz Satversmes 77. pantā minēto pantu, tajā skaitā 4. pantu par valsts valodu, grozīšanu, ja Satversmes grozījumu projektu iesnieguši ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Tomēr vēl pirms atbildes sniegšanas uz jautājumu jau tiek izteikti viedokļi par nepieciešamību piedalīties referendumā. Arī šoreiz tik svarīgā jautājumā politiskā elite nav vienota. Valsts prezidents sākotnēji nosodīja iniciēto referendumu, savukārt vēlāk deklarēja, ka tajā nepiedalīsies, lai paliktu neitrāls pret abu viedokļu grupām. Pretēji rīkojas valdošās politiskās partijas un bijušie valsts prezidenti, kuri aicina piedalīties plānotajā referendumā.
Referendumam par Satversmes grozījumu projektu un likuma projektu ir atšķirīgas procedūras. Otrajā gadījumā, pirmkārt, risināms jautājums par pilsoņu līdzdalības kvorumu, kas nepieciešams, lai referendumu atzītu par notikušu, otrkārt, notiek sacīkstes starp diviem viedokļiem un uzvar vairākuma atbalstītais. Savukārt pirmajā gadījumā kvorums nav nepieciešams un sacīkšu nav. Lai apstiprinātu Satversmes grozījumus, jāsavāc vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem. Tam, cik nobalsojuši pret, nav juridiskas nozīmes.
Tomēr, ja arī balsu skaits “pret” neietekmē referenduma rezultātu, tam ir politiska nozīme. Ja valsts vara 20 gadu laikā nav spējusi novērst lieko un nevajadzīgo šī brīža diskusiju par valsts pamatvērtību – valodu, tad Latvijas tautai aktīvi jāpauž savs viedoklis, lai izšķirtu šo jautājumu un svītrotu to no politikas darba kārtības.
Neviena jautājuma, jo īpaši, ja tas raisa spēcīgas emocijas, izlemšana nav viegla, tomēr pret referendumu – demokrātijas instrumentu – jāattiecas bezkaislīgi. Ja referendums notiks, pilsoņu pasivitātei ir vairāk risku nekā aktīvai dalībai. Pārliecinoši pausta tautas griba izslēdz politiskus pieņēmumus ilgtermiņā. Tāpēc pretēji politiskajai elitei tautai jābūt vienotai viedoklī par piedalīšanos vienā no līdzdalības demokrātijas līdzekļiem.