ŽURNĀLS Intervija

Ja jau runājam par krucifiksu lietu: tiem, kuŗi saprot un lasa itāliski, iesaku šīsnedēļas \"Osservatore Romano\" 6.lpp. monsiņjora Jean-Louis Bruguès interesanto rakstu \"Laicità alla francese\" – par franču mēģinājumiem parādīt savu modeli kā etalonu, uz kuŗu citiem, viņuprāt, būtu jāorientējas.

pēc Jūsu loģikas secināms, ka faktiski arī valsts konstitūcija ir diskrimininācijas avots, tāpat diskriminējošs ir arī kāds sens kolaborantu karadraudzes karogs un kāda žēlīga lūgsna

Vismaz trešo valstu pārstāvis Lielās Palātas procesā Džozefs Vailers savu pozīciju noformulēja diezgan skaidri: jautājums bija par to, vai ECTK uzliek Francijas laïcité sistēmu kā starptautisku pienākumu vai ļauj valstīm lielāku izvēlēs brīvību, un valstu diezgan plašā prakse vairāk atbalstītu pēdējo redzējumu; viņaprāt, klasiski respektētā tēze par \'tukšo pilsētas laukumu\' un neitralitāti nav vairāk pilnībā pārliecinoša, jo reliģiska viedokļa neesamība šajā jautājumā arī ir pozīcija, kas aizpilda laukumu. (Protams, ka ar marksismu šai lietai nebija ne mazākā sakara).

Jautājums laikam nebija tikai par krucifiksiem kā tādiem, bet tas bija principa jautājums. Ja jau kāds indivīds vai indivīdu grupa var prasīt novākt krucifiksu, tad tik pat labi var prasīt novākt klasē arī valsts karogu, prezidenta bildi un himnu. Latvijas gadījumā tāds principa jautājums pašreiz ir jautājums par valsts valodu. Labi, ka ECT bija spiesta saprast, ka tā gājusi par tālu un iejaukusies suvērēnas valsts iekšējās lietās, bet pret šīs kundzes komentāriem par šo lietu ir jāizturas kā pret tiesas ierēdņa izskaidrojumu, kurš atkarīgs no situācijas. Latvijas gadījumā gājiens ar krucifiksiem tas droši vien būtu izdevies un šī kundze mums izskairotu, kāpēc Latvijā krucifiksi skolās atrasties nedrīkst, bet tādu valstu kā Itālija, Vācija vai Francija gradījumā šādas sūdzības cauri neiet.

jautājums, \\\"kāpēc neticīgajiem esot jājūtas neomulīgi klasē, kur redzami dominē katoļticība\\\", ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo uz to ar tikpat lielu svaru un nopietnību var atbildēt, kādēļ katoļticīgam skolēnam jājūtas neomulīgi klasē, kur dominē neticības gaisotne?

-----

Ja klasē būtu ateisma simbolika - tas būtu tiešām pamatots iebildums. Tomēr, ja klasē nebūtu nekādas ideoloģijas simbolikas, tā nebūtu nedz ticības, nedz neticības gaisotne, nedz antiklerikālā, nedz antiateistiskā, bet gan neitrālā un ne pret vienu nevērstā. Ja kādam, lai justies, ka pret viņu nevēršas, vajag, lai sienās karātos viņa simbolika (izņemot gadījumus, kad sienās jau karājas citu simbolika - tad prasību pēc savas varētu godīgi pamatot ar diskriminācijas aizliegumu - lai gan konsekventāka ir prasība pēc ideoloģiskas simbolikas neesamības), tieši tā ir, kā angļi saka, \\\"bigotry\\\", un tā ir šī paša cilvēciņa problēma; valstij tai nav jāizpatīk.





nav saprotams, ja klasē ir 29 skolēni, kuri vēlas pie sienas krucifiksu, un viens skolēns, kas to nevēlas, – kāpēc šiem divdesmit deviņiem ir bez ierunām jāpakļaujas šī viena cilvēciņa iegribām? Ar ko viņu intereses ir sliktākas par šī viena skolēna interesēm?

----

Privātā kārtā - lai nēsā! Toties ja viņi grib izmantot savu vairākumu, lai ar valsts aparātu izdarīt spiedienu uz citādi domājošiem un demonstrēt savu priviliģēto stāvokli - te ir diskriminācija.



Runa jau nemaz nav tik daudz par reliģiju, cik par tautu tiesībām pašām lemt, kas viņas ir

----

Runa ir par vairākuma \\\"tiesībām\\\" uzlikt mazākumam stigmas.





Vēl par to marksismu – Jūs, mīļais draugs, lieliski parādījāt savu uzticību, maigi sakot, ekstravagantai marksisma izpratnei (ko, jāatzīst, aktīvi popularizē -sk., piemēram, \\\"Dīvaino marksisma nāvi\\\"); lai lasītāji pasi spriež...

Vēl par to marksismu – Jūs, mīļais draugs, daudz ko esat palaidis garām. Marksisma ideoloģija (precīzāk sakot, Frankfurtes skolas neomarksisms jeb markuziānisms) nu jau vairākas desmitgades (kopš 1968.g.) ir cieši iesēdusies daudzu Eiropas valstu universitātēs un politiskajās aprindās. Feminisms, dzimtes teorija, nacionālas valsts un patriotisma apkarošana, visa kristīgā (un arī judaiskā) mantojuma izskaušana – tās ir tikai dažas šī politiskās ideoloģijas izpausmes. (Par to sk. īpaši Herbert Marcuse, \"One-Dimensional Man\" un \"Repressive Tolerance\".)

(4) Bet, protams, tas viss ir galīgas blēņas, jo nekādas \"neomulības\" nav. Krucifikss, kas mierīgi karājas pie sienas, neviena tiesības neaizskar un neierobežo – vismaz normāla cilvēka skatījumā. Ja cilvēks saka, ka viņam riebjas krucifiksa skats, tad tā ir, kā angļi saka, \"bigotry\", un tā ir šī paša cilvēciņa problēma; valstij tai nav jāizpatīk. Tāpat kā valstij nav jāseko antisemīta prasībai novākt Dāvida zvaigzni, vai, piemēram, rasista-kukluksklanieša prasībai novākt Mārtiņa Lutera Kinga portretu. Ar šīm prasībām lai viņi paši iet, kur grib... vislabāk jau pie velna.

(5) Lautsi lietā Lielās palātas spriedums, lai gan tur ir zināmi kritizējami momenti, ir neapšaubāmi pozitīvs. Tā faktiski ir EIROPAS UZVARA – tās Eiropas, kuru mūsu senči cēla vismaz 2000 gadus. Un – lai arī Latvija stāvēja malā – tā ir arī LATVIJAS UZVARA. Runa jau nemaz nav tik daudz par reliģiju, cik par tautu tiesībām pašām lemt, kas viņas ir. Aizvietojiet Itāliju ar Latviju, krucifiksu ar sarkanbaltsarkano karogu, katoļticību ar latviešu tautas dzīvesziņu, Lautsi kundzi ar Lindermanu vai citu nacionālboļševiku – un jūs sapratīsiet, ko tas īstenībā nozīmē Latvijai.

(1) Pirmkārt, konkrētajā gadījumā runa ir par Itāliju. Itālijas pamatiedzīvotāju vairākums ir katoļi – tas ir svarīgs viņu tautas identitātes elements. Ja kādam tas tik ļoti nepatīk, tad neviens nav spiests dzīvot Itālijā. Lautsi lietā situācija bija vēl uzskatāmāka, jo pieteicēja bija Itālijā ieprecējusies somiete, kas atbrauca un vēlējās uzspiest vietējiem iedzīvotājiem – itāļiem – savus spēles noteikumus. Šeit ir tiešas paralēles ar Latviju: arī mūsu zemē ir pārāk daudz cilvēku, kas te sabraukuši un kuriem kremt, ka te dzīvo latvieši, skan latviešu valoda un plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, un ka latvieši ir tādi, kādi viņi ir. Šādiem cilvēkiem (gan Latvijā, gan Itālijā) ir mierīgi un bez jebkāda naida jāpaskaidro, ka neviens nespiež viņus dzīvot viņiem tik riebīgos apstākļos, un ka viņi var izvēlēties sev dzīvošanai piemērotāku valsti.

(2) Valsts skolas, mīļais cilvēk, apmaksā no valsts budžeta, tātad no nodokļu maksātāju kabatas. Itāļu tautas vairākums, tātad nodokļu maksātāju vairākums, vēlas savās skolās krucifiksus. Tā ir itāļu tautas paustā demokrātiskā griba. Kā to lieliski pateica maltiešu tiesnesis Bonello savās atsevišķajās domās (patiešām iesaku visiem tās izlasīt!), nav saprotams, ja klasē ir 29 skolēni, kuri vēlas pie sienas krucifiksu, un viens skolēns, kas to nevēlas, – kāpēc šiem divdesmit deviņiem ir bez ierunām jāpakļaujas šī viena cilvēciņa iegribām? Ar ko viņu intereses ir sliktākas par šī viena skolēna interesēm?

(3) Kā to pilnīgi pareizi pateica īru tiesnese Power savās atsevišķajās domās, ir pilnīgi aplams marksistu sludinātais pieņēmums, ka ateisms (vai sekulārisma ideoloģija, kas visbiežāk ir viens un tas pats) ir tāda kā \"default option\", bet piederība noteiktai reliģijai vai pasaules uzskatam – izņēmums no tās (šāda tēze, kā mēs labi atceramies, bija PSRS un citu komunistisko valstu oficiālās politikas pamatā). Nekā nebija! Ateisms ir tikai viena no daudzajām filozofiskajām un reliģiskajām sistēmām, un nav nekāda racionāla pamata, kāpēc tam (vai tā piekritējiem) būtu dodama kaut kāda priekšroka pār citām.

Tāpēc jautājums, \"kāpēc neticīgajiem esot jājūtas neomulīgi klasē, kur redzami dominē katoļticība\", ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo uz to ar tikpat lielu svaru un nopietnību var atbildēt, kādēļ katoļticīgam skolēnam jājūtas neomulīgi klasē, kur dominē neticības gaisotne? Tātad šis jautājums ir kaut kā jāatrisina demokrātiskā ceļā. Francija, Latvija un dažas citas valstis ir izvēlējušās nekārt krucifiksus klašu telpās, savukārt Itālija, atbilstoši savai specifikai – ka visās klases telpās jābūt krucifiksam. Un šis otrais variants ir tikpat cienījams, kā pirmais.

Skolas vecuma bērniem mācības ir obligātas. Tāpēc, ja valsts skolās rada atmosfēru, kas ir labvēlīgāka vienu reliģiju pārstāvjiem, citu ticību pārstavjiem un neticīgiem (gan vecākiem, gan bērniem) paliek skumja \\\"izvēle\\\" - privātskolas, kuras ne visi var atļauties, vai skolas, kur notiek spiediens viņiem nevēlamajā virzienā - lūk, 9. p. un 1. protokola 2. panta noteikto tiesību ierobežojums, kam trūkst attaisnojuma (ja ierobežojums būtu nepieciešams, līdzīgu politiku uzturētu arī visas citas Konvencijas dalībvalstis).



Ideoloģiski sakņoti toties ir apgalvojumi, ka \\\"palātas spriedums bija ne tik daudz tiesisks nolēmums, cik politiski ideoloģisks demaršs, kas pārstāvēja vienu konkrētu ideoloģiju – kreiso antiklerikālo marksismu\\\". Palātas spriedums neprasīja sludināt skolās antiklerikālismu - tikai nesludinat reliģiju. Par marksismu - apgalvojums nevietā, ASV \\\"Tea party\\\" stilā. Eiropas Padomes dalībvalstīs marksisti pie varas ir tikai Kiprā (šogadsimt bija vēl Moldovā un otrajās lomās Itālijas un Francijas valdošajās koalīcijās).

Paldies, esmu lasījis palātas spriedumu un zinu, kas rakstīts 57. punktā. Un tad? Kāds ir šī aplamā un ideoloģiski sakņotā citāta loģiskais pamatojums?

\"Konvencijā ir 9. pants (reliģijas brīvība) un 1. Protokola 2. pants (skolas pienākums ievērot vecāku reliģiskos un filozofiskos uzskatus). Ne no viena, ne no otra panta neizriet vispārējs valsts skolu konfesionālās neitralitātes princips\"



Palātas spriedums labi skaidro, ka zināmā mērā izriet: \"the compulsory display of a symbol of a particular faith in the exercise of public authority in relation to specific situations subject to governmental supervision, particularly in classrooms, restricts the right of parents to educate their children in conformity with their convictions and the right of schoolchildren to believe or not believe\" (57. pkt.), kā to dara arī mazākuma viedoklis Lielajā palātā.

Un situācijā, kad gandrīz puse no Eiropas Padomes dalībvalstīm (21 no 47) asi nosoda palātas spriedumu, un neviena no valstīm nepauž tam atbalstu, ECT nekas cits neatlika, kā \"ieslēgt atpakaļgaitu\". Jo te uz kārts bija likts pašas ECT liktenis. Itālija bija skaidri paziņojusi, ka ECT palātas spriedumu nepildīs, un tā noteikti būtu savākusi sev labvēlīgu balsu vairākumu EP Ministru Komitejā. Un tas nozīmē, ka pirmo reizi ECT vēsturē bija risks, ka Ministru Komiteja burtiski \"izrūnītu\" tās spriedumu un pasludinātu to par neizpildāmu. Un tas tad būtu ECT beigu sākums...

(4) Šādos apstākļos ECT Lielās Palātas spriedums bija loģisks iznākums. Protams, kā I. Reine pareizi saka, būtu daudz labāk, ja pieteikums būti bijis noraidīts jau pieņemamības stadijā – bet Lielā Palāta to vairs nevarēja izdarīt, jo bija pieņemts palātas spriedums pēc būtības.

(5) Pilnīgi absurds un neizprotams ir Lautsi lietas pretstatījums Šahinas lietai pret Turciju. Šahinas lietā ECT teica, ka Turcija bija TIESĪGA aizliegt hidžābu nēsāšanu noteiktos apstākļos, pamatojoties uz valsts laicīguma principu, jo šis princips Konvencijas izpratnē ir leģitīms (sk. arī Dahlab pret Šveici). Taču no tā loģiski neizriet, ka valstij būtu PIENĀKUMS kaut ko aizliegt. Turklāt valsts laicīguma princips pašā Konvencijā nekur nav atrodams, un ECT nav nekādu pilnvaru to uztiept dalībvalstīm. ECT attieksme ir skaidra: šī joma principā ir atstāta valstu zināšanai. Tādējādi ir dīvains un neizprotams I. Reines apgalvojums, ka galīgais Lautsi spriedums esot \"iepriekšējai praksei pilnīgi pretējs\".

(6) Lielā Palāta pareizi secināja, ka, tā kā Itālija ir pārsvarā katoliska zeme, tad ir saprotami un leģitīmi, ka katoļu simboliem un iestādījumiem tajā tiek atvēlēta dominējoša vieta, – protams, ciktāl netiek pārkāptas citticībnieku un neticīgo individuālās tiesības. Tas ir acīmredzams fakts: KATRAI VALSTIJ IR LEĢITĪMAS TIESĪBAS UZ SAVU IDENTITĀTI, arī tad, ja reliģiskā vai konfesionālā identitāte veido daļu no šīs kopīgās identitātes.

(7) I. Reine piemin islāmu. Jā, pilnīgi pareizi: Lautsi spriedums faktiski atzīst Itālijas valdības argumentu, ka krucifikss kā kristietības simbols ir arī Eiropas civilizācijas simbols. Eiropas civilizāciju harmoniski veido jūdu un kristiešu ticība, grieķu filozofija, romiešu tiesības, kā arī Renesanses un Apgaismības ideāli. Islāms Eiropas civilizāciju neveido, nekad nav veidojis un tajā neiederas. Musulmaņu apdzīvotā Turcija tikai tāpēc spēja pievienoties Eiropas valstu saimei, ka Ataturks oficiāli atmeta islāmisko identitāti un pieslējās judeokriostīgajiem Rietumu valsts pamatiem. Tāpēc Lautsi spriedums var būt maziņš, bet tomēr ķieģelītis, ko izmantot aizsargmūrim pret Eiropas kontinenta lienošo islamizāciju.

I. Reines komentārs par Lautsi lietu (tā saucamo itāļu krucifiksu lietu) ir pārsteidzoši aplams; diemžēl, autore tā arī nav sapratusi šīs lietas pamatproblēmu. Vienīgais, ko viņa saka pilnīgi pareizi, ir atziņa, ka \"tiesai būtu bijis labāk neteikt neko šajā lietā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa var pateikt, ka jautājums nav viņu kompetencē. Apstāties pirms sprieduma šajā gadījumā būtu bijis labāk\". Tam var pilnīgi piekrist – taču ne jau I. Reines norādīto iemeslu dēļ.

(1) Sāksim ar to, ka 2009.g. taisītais ECT palātas spriedums bija klajš un acīmredzams ECT pilnvaru pārkāpums (\"ultra vires\" akts). ECT ir tiesīga konstatēt tikai tādu tiesību pārkāpumu, kuras dalībvalstis ir piekritušas ierakstīt Konvencijā un tās Protokolos. Citiem vārdiem sakot, parakstot un ratificējot Konvenciju, suverēnas valstis ir uzņēmušās noteiktas saistības atbilstoši starptautisko līgumu tiesībām, un ECT ir dibināta tikai un vienīgi šo konkrēto saistību iztulkošanai un piemērošanai (Konvencijas 1. un 19.p.). Protams, laikam ejot uz priekšu, dažādu cilvēktiesību izpratne mainās, attīstās un paplašinās, un ECT to ņem vērā. Taču ECT nav tiesīga izfantazēt un ielasīt Konvencijā nekādas BŪTISKI JAUNAS tiesības. Lai to izdarītu, ir vispirms normatīvā kārtā jāgroza vai jāpapildina pati Konvencija.

Bet tas ir tieši tas, ko ECT palāta (2009.g.) dumjā kārtā izdarīja Lautsi lietā. Tā sāka pamācīt Itāliju, kā tai esot jāveido sava izglītības sistēma, un deklarēja, ka valstīm esot jāievēro \"konfesionālās neitralitātes\" princips valsts izglītības sistēmā. Bet – velns parāvis! – kurš un kad bija devis ECT šādas pilnvaras?!! Saskaņā ar Konvencijas 19.p., ECT ir radīta tikai un vienīgi lai nodrošinātu Konvencijā ietverto tiesību ievērošanu. Nedz Konvencijā, nedz tās protokolos nav paredzēta nedz izglītības politikas veidošana, nedz kaut kāds konfesionālās neitralitātes princips. Konvencijā ir 9. pants (reliģijas brīvība) un 1. Protokola 2. pants (skolas pienākums ievērot vecāku reliģiskos un filozofiskos uzskatus). Ne no viena, ne no otra panta neizriet vispārējs valsts skolu konfesionālās neitralitātes princips. (Īrijā publisko skolu vairākumu joprojām pārvalda Katoļu baznīca, bet nekatoļu skolēnu tiesības tiek pilnībā ievērotas). Tātad ECT palāta bija \"notiesājusi\" Itālijas valsti par tādas \"saistības\" neizpildi, kuru tā nemaz nebija uzņēmusies. Un tātad tas bija klajš \"ultra vires\" akts.

(2) ECT palātas spriedums bija ne tik daudz tiesisks nolēmums, cik politiski ideoloģisks demaršs, kas pārstāvēja vienu konkrētu ideoloģiju – kreiso antiklerikālo marksismu. Palāta pamatojās uz apšaubāmiem ideoloģiskiem prātojumiem par \"krucifiksa nesavienojamību ar kritisko domāšanu\" un citām blēņām. Tāpēc tieši desmitniekā trāpīja Itālijas izglītības ministre, kad nosauca ECT par \"ideoloģisko Eiropas tiesu\". Tas, protams, ārkārtīgi smagi un uz ilgu laiku iedragāja ECT prestižu, jo šī iestāde nebija radīta, lai propagandētu sarkano politisko ideoloģiju un aizspriedumus, bet lai aizsargātu VISU CILVĒKU pamattiesības.

(3) ECT palātas spriedums izsauca milzīgu sašutuma vilni visā Itālijā, kur to gandrīz vienbalsīgi nosodīja sabiedrība un politiķi (ieskaitot ateistus un komunistus). Sašutuma vilnis pāršalca arī pār visu Eiropu, līdz pat Maskavai. Kad lieta nonāca ECT Lielajā Palātā, tad (pirmoreiz ECT vēsturē!) Itālijas pusē procesā iestājās veselas 10 valstis, un 10 citas valstis, lai gan formāli neiesaistoties lietā, pauda Itālijai oficiālu atbalstu. (To starpā bija arī Lietuva; savukārt Latvija, kā vienmēr, gļēvi palika stāvot maliņā – vai nav akmens arī I. Reines \"dārziņā\"?)

Un situācijā, kad gandrīz puse no Eiropas Padomes dalībvalstīm (21 no 47) asi nosoda palātas spriedumu, un neviena no valstīm nepauž tam atbalstu, ECT nekas cits neatlika, kā \"iesl