ŽURNĀLS Eiropas telpā

1. Ievads

Kā norādījis S. Duglass-Skots (Douglas-Scott), reiz bija vienkārši – pastāvēja divas "Eiropas" tiesas un tikai vienai no tām bija kompetence cilvēktiesībās.¹ Patiesi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Cilvēktiesību tiesa) Strasbūrā tika izveidota 1959. gadā saskaņā ar Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk – Konvencija), un tās uzdevums bija izspriest lietas par šīs Konvencijas ievērošanu. Tā kā Konvencija un tās protokoli satur vienīgi cilvēktiesību normas, Strasbūras tiesa nostabilizējās kā noteicošā cilvēktiesību tiesa Eiropā.

Turpretim Eiropas Kopienu tiesa (turpmāk – Kopienu tiesa), kā tā toreiz tika dēvēta, tika izveidota 1952. gadā atbilstoši Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgumam, lai pārraudzītu šā līguma ieviešanu. Vēlāk tās kompetence tika paplašināta arī uz Eiropas Ekonomikas kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu. Tādējādi Luksemburgas tiesa tika veidota kā ekonomisku kopienu tiesu iestāde, un līgumos, kurus tai bija uzdots pārraudzīt, cilvēktiesības nebija pat pieminētas. Tomēr jau 1969. gadā Kopienu tiesa atsaucās uz pamattiesībām, kas ietvertas "Eiropas Kopienu tiesību vispārējos tiesību principos".² Kopš tā laika Kopienu tiesa pamazām, bet neatlaidīgi ir palielinājusi pamattiesību aizsardzības nozīmi tās kompetencē ietilpstošajās jomās.

Darbības lauks, kas abām tiesām ir kopīgs, nepārtraukti ir paplašinājies. Strasbūras un Luksemburgas tiesas savstarpējās attiecības nav raksturojamas statiski, tās vienmēr ir attīstījušās un ir veidojušās pakāpeniski, abām tiesām savstarpēji mijiedarbojoties. Tādēļ abu tiesu attiecības šajā rakstā tiks aplūkotas pa vēsturiskiem posmiem, tādējādi ļaujot lasītājam izsekot, kā notikumi ir cits citu ietekmējuši. Kaut arī tiesu savstarpējo attiecību veidošanās ir bijusi sarežģīta un ne vienmēr viegli izprotama, šobrīd tiesas ir nonākušas līdz saskanīgai, prognozējamai un cieņpilnai sadarbībai.

Lisabonas līguma spēkā stāšanās iezīmēja jaunu posmu Strasbūras un Luksemburgas tiesas sadarbībā. Minētais līgums ne vien ievieš strukturālas izmaiņas Eiropas Savienības sistēmā, bet arī noteic, ka Eiropas Savienībai jāpievienojas Konvencijai. 2011. gada jūlijā tika publiskota pievienošanās līguma projekta galaversija, kas paredz jaunus institūtus un būtiski izmaina Strasbūras un Luksemburgas tiesas savstarpējās attiecības. Tomēr abu tiesu līdzšinējā sadarbība būtiski ietekmē to, kāds modelis tiek izvēlēts turpmākajām attiecībām. Tādēļ šajā rakstā pievienošanās līguma projektā iestrādātie mehānismi tiks analizēti Strasbūras un Luksemburgas tiesas attiecību vēsturiskās attīstības kontekstā.

2. Prakse līdz deviņdesmito gadu vidum

2.1. Luksemburga – pamattiesību aizsardzības aizsākumi tiesu praksē

Šajā Eiropas Kopienu tiesību attīstības posmā jautājums par Strasbūras un Luksemburgas tiesas attiecībām vēl nebija aktuāls. Toties nozīmīga loma bija mijiedarbībai starp Kopienu tiesu un dalībvalstu tiesām. Luksemburgas tiesa stingri pastāvēja uz nesen iedibinātajiem principiem – Eiropas Kopienu tiesību pārākumu³ un to tiešo iedarbību un piemērojamību.⁴ Savukārt dalībvalstu tiesas izrādīja zināmu pretestību pret šiem jauninājumiem un pauda šaubas par pamattiesību aizsardzības līmeni Kopienu tiesību sistēmā.⁵ Luksemburgas tiesa uz to atbildēja, stiprinot pamattiesību aizsardzību Kopienās.

Šī pieeja tika aizsākta ar spriedumu lietā Internationale Handelsgesellschaft⁶ (1970).⁷ Šeit Vācijas tiesa bija uzdevusi prejudiciālu jautājumu par Kopienu regulu tiesiskumu un spēkā esamību. Dalībvalsts tiesa uzskatīja, ka Kopienu tiesību pārākumam jāatkāpjas Vācijas Pamatlikuma priekšā. Uz to Kopienu tiesa atbildēja, ka nacionālās normas nevar būt pārākas par Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma normām, nevar laupīt pēdējām Kopienu tiesību raksturu un apdraudēt Kopienu tiesisko pamatu. Tomēr tiesa turpināja, norādot, ka jāizvērtē, vai attiecīgā regulas norma nav pārkāpusi līdzvērtīgu principu pašā Kopienu tiesību sistēmā. Pamattiesības, kuru saturu noskaidro, iedvesmojoties no kopīgām dalībvalstu konstitucionālām tradīcijām, esot jāaizsargā atbilstoši Kopienu struktūrai un mērķiem.⁸ Pēc attiecīgā izvērtējuma tiesa pamattiesību pārkāpumu tomēr nekonstatēja.

Nākamā lieta, kurā Kopienu tiesa šo doktrīnu attīstīja, bija Nold⁹ (1974). Šeit tika apstrīdēts Kopienu Komisijas lēmums kā citastarp neatbilstošs pamattiesībām. Kaut arī šis prasījums tika noraidīts, Luksemburgas tiesa uzsvēra, ka tiesa pamattiesības aizsargās un neatstās spēkā tiesību aktu, kas tām neatbilst.¹⁰ Šādu norādi var vērtēt kā tiesas vēlmi kliedēt šaubas par to, ka pamattiesības ir patiess tiesību avots Kopienu tiesību sistēmā. Kā pamattiesību satura noskaidrošanas avotu tiesa minēja ne vien kopējās dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas, bet arī starptautiskos cilvēktiesību aizsardzības līgumus, kuru slēgšanā Kopienu dalībvalstis ir līdzdarbojušās vai kurus tās ir parakstījušas.¹¹ Tiesa neatsaucās ne uz vienu konkrētu līgumu, kaut arī pieteicēji bija tieši minējuši Konvenciju. Tomēr jānorāda, ka šā sprieduma taisīšanas brīdī Francija Konvenciju vēl nebija ratificējusi.¹² Lietas Rutili (1975) izskatīšanas laikā Konvencija jau bija ratificēta un Kopienu tiesa tieši atsaucās uz vairākām Konvencijas normām, lai pārņemtu pamattiesību ierobežojuma pārbaudes mehānismu, proti, metodoloģiju vērtējumam, vai ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.¹³

1977. gada 5. aprīlī Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pieņēma kopīgu deklarāciju, kurā tika uzsvērta nepieciešamība aizsargāt pamattiesības, kā tās izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām un Konvencijas.¹⁴ Lietā Johnston (1986) Kopienu tiesa šo deklarāciju izmantoja kā izejas punktu, lai nonāktu pie secinājuma, ka principi, uz kuriem ir balstīta Konvencija, jāņem vērā Kopienu tiesībās.¹⁵ Savukārt šis secinājums vēlāk kalpoja par pamatu bieži citētajai frāzei lietā ERT (1991), ka Konvencijai ir īpaša nozīme pamattiesību satura noskaidrošanā Kopienu tiesībās.¹⁶

Luksemburgas tiesa turpināja atsaukties uz Konvenciju, noskaidrojot pamattiesību kā Kopienu vispārējo tiesību principu saturu, un pakāpeniski palielināja pamattiesību aizsardzības nozīmi Kopienu tiesību sistēmā. Tā, piemēram, lietā Klensch (1986) tiesa norādīja, ka Kopienu akti iztulkojami tā, lai nodrošinātu to atbilstību pamattiesībām.¹⁷ Savukārt lietā Weiser (1990), kur šāda iztulkošana nebija iespējama, tiesa atzina regulas normu par spēkā neesošu.¹⁸ Divos gadījumos, lietā Les Verts¹⁹ (1986) un Chernobyl²⁰ (1991), tiesa pat iztulkoja primāro tiesību normas contra legem, lai nodrošinātu to atbilstību tiesībām uz taisnīgu tiesu. Papildus tam pamattiesības radīja pienākumus arī dalībvalstīm, proti, tiesa atzina, ka valstīm ir pienākums Kopienu normas piemērot tā, lai tās atbilstu pamattiesībām.²¹ Turklāt arī tad, kad valsts atkāpjas no Kopienu tiesībām, nacionālajam regulējumam jāsaskan ar pamattiesību prasībām.²²

Vienlaikus Kopienu tiesa definēja arī savas kompetences robežas attiecībā uz jautājumiem par pamattiesību ievērošanu. Lietā Cinéthèque (1985) tiesa norādīja: kaut arī tai ir pienākums nodrošināt pamattiesību ievērošanu Kopienu tiesībās, tā nevar izvērtēt nacionālo regulējumu jomā, kas ietilpst dalībvalsts likumdevēja kompetencē.²³ Šo pieeju tiesa apstiprināja arī lietā Demirel²⁴ (1987) un vēlāk nav to mainījusi.²⁵ Tomēr lietā ERT (1991) tiesa uzsvēra, ka attiecībā uz nacionālo regulējumu, kas ietilpst Kopienu tiesību jomā, tai ir pienākums sniegt visus iztulkošanai nepieciešamos apsvērumus, kas dalībvalsts tiesai nepieciešami, lai izvērtētu šā regulējuma atbilstību pamattiesībām.²⁶

Šajā Kopienu tiesību attīstības periodā pamattiesību aizsardzību galvenokārt veicināja tiesu vara.²⁷ Patiesi, likumdošanas iniciatīvas šajā laika posmā bija galvenokārt deklaratīvas. Pēc jau minētās 1977. gada deklarācijas pieņemšanas atsauce uz Konvenciju tika ietverta Vienotajā Eiropas aktā (1986). Centieni izveidot pamattiesību regulējumu atspoguļojās, pieņemot Eiropas Kopienas Sociālo hartu par strādājošo sociālajām pamattiesībām (1989), tomēr Apvienotā Karaliste pret šo dokumentu iebilda un pievienojās tam vienīgi 1997. gadā, turklāt tas palika juridiski nesaistošs. Savukārt Līguma par Eiropas Savienību (1992) F pantā (pašlaik – 6. pants) tika iekļauta Kopienu tiesas attīstītā pozīcija, ka pamattiesības, kā tās ir noteiktas Konvencijā un izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, tiek ievērotas kā vispārējie tiesību principi. Tomēr, neraugoties uz šo tiesisko regulējumu, Kopienu tiesa tika kritizēta par nepietiekami nopietnu attieksmi pret pamattiesībām.²⁸

2.2. Strasbūra – atbilstošas pieejas meklēšana

Strasbūras iestādes šajā laikā saskārās ar pirmajām sūdzībām par jautājumiem, kas saistīti ar Kopienu tiesībām. Līdz 1998. gadam individuālie pieteicēji nevarēja vērsties uzreiz Cilvēktiesību tiesā, viņiem vispirms bija jāiesniedz pieteikums Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk – Cilvēktiesību komisija), kas izlēma, vai vērsties ar šīm sūdzībām tiesā. Visā Cilvēktiesību komisijas pastāvēšanas laikā pieteikumi, kas bija saistīti ar Kopienām, līdz tiesai nenonāca.

Tā, piemēram, lietā C.F.D.T.²⁹ (1978) pieteicējs sūdzējās par Kopienu Padomes aktu. Komisija norādīja, ka sūdzība neietilpst tās kompetencē ratione personae attiecībā ne uz vienu no norādītajiem atbildētājiem: 1) ciktāl sūdzība bija vērsta pret Kopienām – tādēļ, ka Kopienas nav Konvencijas līgumslēdzējas puses, 2) ciktāl sūdzība bija vērsta pret visām Kopienu dalībvalstīm kopīgi – tādēļ, ka pieteicējs nebija pietiekami paskaidrojis, kas ar to domāts, un Komisija uzskatīja, ka sūdzība tik un tā ir vērsta pret Kopienām, un 3) ciktāl sūdzība bija vērsta pret katru Kopienu dalībvalsti atsevišķi – tādēļ, ka dalībvalstis, piedaloties Padomes akta pieņemšanā, nebija darbojušās savā jurisdikcijā Konvencijas 1.