I. Dienas kārtībā – nācijas identitāte un valsts pamati
Vēlos pievērst uzmanību pamatjautājumam, kas mūs pēdējā laikā publiskā diskusijā tieši vai netieši nodarbina: latviešu nācijas identitāte un Latvijas valsts pamati, tās jēga un būtība.
Parastā situācijā šādi jautājumi nav sabiedrības dienaskārtībā, jo nācija un valsts ir drošas par sevi, savu identitāti, savu jēgu un būtību, saviem pamatiem.
Citviet Eiropā cilvēki par šādu jautājumu būtu pārsteigti. Patiesi, šādas diskusijas nav nevienā citā Eiropas valstī. Taču pēdējā laika politiskā konstelācija ir tāda, kura – gribam to vai negribam – mums arvien skaidrāk un tiešāk šo jautājumu uzdod.
Un mums uz to ir jāatbild.
Nebūdami skaidrībā par savas nācijas un savas valsts identitāti, mēs, tāpat kā indivīds, kuram ir problēmas ar savu identitāti, nevaram mērķtiecīgi virzīties uz priekšu un pieņemt lēmumus, kas pozitīvi veidotu nākotni.
Režisoram Vudijam Allenam ir filma "Zēligs" (Zelig). Filmas varonim Leonardam Zēligam piemīt īpašība – savas identitātes nedrošības dēļ viņš automātiski pilnībā piemērojas apkārtējai videi, cilvēkiem, kas ir ap viņu, tādā veidā radīdams dažādas komiskas situācijas. Tomēr filmai ir dziļāka jēga – tā atklāj, ka cilvēkam, gribas subjektam, ir identitāte, un, ja tā ir vāja – vai, kā šajā pārspīlētājā variantā, tās vispār nav, – tas izslēdz iespēju veidot un īstenot savu gribu, darboties mērķtiecīgi.
II. Latvija – latviešu nācijas valsts. Bet vai mēs to pietiekami apzināmies?
Taču arī tautām un valstīm, it sevišķi pēckoloniālos apstākļos, var būt identitātes problēmas.
Tas, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, izriet no mūsu valsts izveidošanas jēgas, kas ir iekodēta Satversmē, lai arī tas tur vārdiski nav ierakstīts. Šis virsprincips ir Latvijas valsts pamataksioma, tās eksistences pamats. Tas – blakus demokrātijas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts virsprincipiem – ir viens no konkrētās Latvijas valsts iekārtas raksturlielumiem.
Par to runāja Atmodas laikā. Taču pēc neatkarības atjaunošanas vadošās politiskās partijas, mūsu politiskās un intelektuālās elites lielākā daļa, ļaujoties pēckoloniālās mazvērtības kompleksam un kultivējot pārprastu politkorektumu, aizvien lielākā mērā izvairījās par to runāt un to uzsvērt. Šāda "gļēvlatviska" nostāja padarīja šo Latvijas valsts aksiomātisko bāzi bālu un neskaidru.
Rezultātā latviešu nacionālā identitāte, tās valstiskā dimensija patlaban ir kļuvusi visai neizteiksmīga, salīdzinot ar citām Eiropas nācijām.
III. Nacionāla valsts – Eiropas normalitāte
Pretstatā tam Igaunijas un Lietuvas 1992.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes