ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3. Janvāris 2012 /Nr.1 (700)

Par nacionālo identitāti un demokrātisku atmiņu politiku
10 komentāri
Dr.iur.h.c.
Egils Levits
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs 

I. Dienas kārtībā – nācijas identitāte un valsts pamati

Vēlos pievērst uzmanību pamatjautājumam, kas mūs pēdējā laikā publiskā diskusijā tieši vai netieši nodarbina: latviešu nācijas identitāte un Latvijas valsts pamati, tās jēga un būtība.

Parastā situācijā šādi jautājumi nav sabiedrības dienaskārtībā, jo nācija un valsts ir drošas par sevi, savu identitāti, savu jēgu un būtību, saviem pamatiem.

Citviet Eiropā cilvēki par šādu jautājumu būtu pārsteigti. Patiesi, šādas diskusijas nav nevienā citā Eiropas valstī. Taču pēdējā laika politiskā konstelācija ir tāda, kura – gribam to vai negribam – mums arvien skaidrāk un tiešāk šo jautājumu uzdod.

Un mums uz to ir jāatbild.

Nebūdami skaidrībā par savas nācijas un savas valsts identitāti, mēs, tāpat kā indivīds, kuram ir problēmas ar savu identitāti, nevaram mērķtiecīgi virzīties uz priekšu un pieņemt lēmumus, kas pozitīvi veidotu nākotni.

Režisoram Vudijam Allenam ir filma "Zēligs" (Zelig). Filmas varonim Leonardam Zēligam piemīt īpašība – savas identitātes nedrošības dēļ viņš automātiski pilnībā piemērojas apkārtējai videi, cilvēkiem, kas ir ap viņu, tādā veidā radīdams dažādas komiskas situācijas. Tomēr filmai ir dziļāka jēga – tā atklāj, ka cilvēkam, gribas subjektam, ir identitāte, un, ja tā ir vāja – vai, kā šajā pārspīlētājā variantā, tās vispār nav, – tas izslēdz iespēju veidot un īstenot savu gribu, darboties mērķtiecīgi.

 

II. Latvija – latviešu nācijas valsts. Bet vai mēs to pietiekami apzināmies?

Taču arī tautām un valstīm, it sevišķi pēckoloniālos apstākļos, var būt identitātes problēmas.

Tas, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, izriet no mūsu valsts izveidošanas jēgas, kas ir iekodēta Satversmē, lai arī tas tur vārdiski nav ierakstīts. Šis virsprincips ir Latvijas valsts pamataksioma, tās eksistences pamats. Tas – blakus demokrātijas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts virsprincipiem – ir viens no konkrētās Latvijas valsts iekārtas raksturlielumiem.

Par to runāja Atmodas laikā. Taču pēc neatkarības atjaunošanas vadošās politiskās partijas, mūsu politiskās un intelektuālās elites lielākā daļa, ļaujoties pēckoloniālās mazvērtības kompleksam un kultivējot pārprastu politkorektumu, aizvien lielākā mērā izvairījās par to runāt un to uzsvērt. Šāda "gļēvlatviska" nostāja padarīja šo Latvijas valsts aksiomātisko bāzi bālu un neskaidru.

Rezultātā latviešu nacionālā identitāte, tās valstiskā dimensija patlaban ir kļuvusi visai neizteiksmīga, salīdzinot ar citām Eiropas nācijām.

 

III. Nacionāla valsts – Eiropas normalitāte

Pretstatā tam Igaunijas un Lietuvas 1992.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (10)
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Pauls Puķītis
12. Janvāris 2012 / 15:02
0
ATBILDĒT
Ļoti vērtīgs raksts. Šāda veida diskusiju esamība norāda uz to, ka 18.februāra referendumam ir arī pozitīva šķautne - latvieši pievērš uzmanību savai identitātei un dalās pārdomās.
homo sovieticus
10. Janvāris 2012 / 22:03
0
ATBILDĒT
diagnoze, ārstēšana, mērkā rādītāji, korekcija



tāda būtu parastā secība ārstējot slimnieku

principā nav svarīgi, vai tas irmikro vai makrokosms



diagnoze: tā bija kļūda naturilēzojot tik lielu ex PSRS pilsoņu skaitu, nepiespiests pirms tam viņus apgūt šīs valsts vēsturi un savu statusu tajā

šie pārsimts tūkstoši rada lielāko problēmu Latvijas valstiskumam

šos ez PSRS pilsoņiem vajadzēja uzreiz iedot pilnu paku visām privilēģijām, ieksaitot tiesības vēlēt un tikt ievēlētam pašvaldībās, lia viņiem nebūtu ne mazākās vēlmes pretendēt uz Latvijas Republikas pilsonību



kā rādās iespēja 100 tūkstošu cilvēku iekrist laika šķirbā un turpināt dzīvot burtiski nomirušā pasaulē?

atslēgas vārds ir valoda - bija burtiski jāiznīcina šie mazie padomju kultūras centri, kurus sauc par krievu skolām - visvienkāršākais veids - personālpolitika
Burve
7. Janvāris 2012 / 15:25
0
ATBILDĒT
Es saprotu, ka viedokļu dažādība ir normāla un atbalstāma lieta. Taču vai bez ījaba, kuru vienmēr un visur slavināt, kādu citu politologu arī zināt un respektējat?
Ku-kū
6. Janvāris 2012 / 11:52
0
ATBILDĒT
Paldies par viedokli un Ījaba citātu Zanei, kura, cerams, DOMĀ PATI.

Jūsu replikā pietrūka būtiskākā: kāds tad ir Jūsu piedāvātais risinājums? Divkopienu sabiedrība tāda, kāda tā ir tagad??? Vai varbūt integrācija uz krievu valodas pamata? Jo integrācija, piekritīst taču, nav iespējama, ja divas kopienas viena otru lingvistiski nesaprot?
Zane
5. Janvāris 2012 / 23:51
0
ATBILDĒT
Piebilde: iepriekšējais komentārs autortiesībās arī ir Ivars Ījabs ar iepriekšējo atsauci.
zane
5. Janvāris 2012 / 23:49
0
ATBILDĒT
Ha, ha ha:

Taču politiķiem reizēm liekas, ka šādas konstrukcijas sniedz kādu pārpasaulīgu un nepolitisku sankciju viņu darbībai. Taču realitāte, ak vai, ir pilnīgi pretēja: paši juristi bieži vien atzīst, ka drīzāk apkalpo politiķus, nevis diktē tiem savus noteikumus. Arī šī “valstsnācijas – minoritātes” pozīcija ir sava laikmeta Eiropas politikas auglis laikmetā, kad pēc jauno nacionālo valstu rašanās bija nepieciešams aizsargāt to daudzās mazākumtautības. Starp citu, rakstu ar šādu nosaukumu “Staatsvolk und Minderheit” 1926. gadā Rīgā publicēja arī Pauls Šīmanis[2]. Viņš acīmredzot nebija kaut ko pareizi sapratis, jo šajā rakstā nevēlējās piekrist saviem reakcionārajiem vācbaltu tautasbrāļiem viņu vēlmē kļūt no Minderheit par Staatsvolk. Šīmanis bija iedomājies, ka kādas grupas sabiedrisko statusu nosaka viņu nopelni valsts priekšā, nevis tās etniskā piederība. Atpalicis cilvēks, ko lai saka... Katrā gadījumā vēlēsim sekmes kultūras ministrei, kad viņa dosies integrēt Latvijas krievvalodīgos no valstsnācijas pozīcijām. Un cerēsim, ka šie pēdējie, atšķirībā no starpkaru perioda reakcionārajiem vācbaltiem, viņai neatbildēs: “mēs arī esam valstsnācija.”
Zane
5. Janvāris 2012 / 23:40
0
ATBILDĒT
No politika.lv I.Ījaba viedoklis, lai drusku šķaidītu vienpusīgo JV viedokli (http://archive.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/19277 . Iesaku cilvēkiem, kuri DOMĀ PAŠI!!!

\\\"Te nav vietas, lai polemizētu ar Egilu Levitu par to, vai šī konstrukcija ir vienīgais vai pats labākais iespējamais pamats Satversmes 2. panta skaidrojumam. Varbūt, ka tā patiešām ir. Taču daudz būtiskāk būtu saprast, kā uz tās pamata ir iespējama integrācija šodienas Latvijas sabiedrībā. Lieta tā, ka šī konstrukcija ir izteikti hierarhiska. Būtībā tā tikai skaidri noformulē līdzšinējās Latvijas etnopolitikas izejas pozīciju: mēs, latvieši, te esam valststauta, bet jūs, pārējie, stāviet pie ratiem un gaidiet, kad mēs jūs pasauksim. OK, ir labi skaidri noformulēt jau iepriekš zināmo. Taču cerēt, ka kāds būs viegli integrējams, norādot viņam viņa vietu uz hierarhijas zemākā pakāpiena, varbūt nav sevišķi apdomīgi. Arī bildinot kādu, taču parasti nerunā par pakļaušanu un kundzību ģimenē, vai ne tā? Vai varbūt tie “integrējamie” nemaz nav šā dokumenta auditorija?\\\"
Linda
5. Janvāris 2012 / 10:28
0
ATBILDĒT
Ceru, ka šie raksti tiks publicēti arī citur, lai šajos rakstos precīzi definētās atziņas un nostāja kļūtu zināma plašākai lasītāju publikai. Tas palīdzētu mums saprast, kur esam un kurp ejam.

Paldies Jurista Vārdam par vērtīgo numuru.
Māris
5. Janvāris 2012 / 09:13
0
ATBILDĒT
Piekrītu Levita kgm ka, bez nacionālās pašapziņas politikas valstij nav nākotnes. Sabiedrībai vispirms jāskaidro par totalitārisma propogandas kaitīgo ietekmi uz sabiedrības locekļu prātiem... Tikai diemžēl, kamēr katrs vilks deķīti uz savu pusi un, kā teica Kaspars, vainos citus, rādīs ar pirkstiem un domās, ka tik neizlektu no pelēkās masas, kamēr katrs neidenticifēs valsti arī ar sevi, tikmēr būs ļoti grūti veicināt sabiedrisko domu.

Bet tas ir jādara, savādāk šādi antikonstitucionāli referendumi būs vēl un vēl...
Kaspars
4. Janvāris 2012 / 16:34
0
ATBILDĒT
Būtu labi, ja vismaz puse no sabiedrības pelēkās masas domātu līdzīgi kā rakstā stāstīts. Latviešiem, diemžēl, ir tendence vainot citus, nozākāt un rādīt ar pirkstiem uz tiem, kuri izprot pareizo attīstības modeli. Perfekti! Ar interesi izlasīju.
visi numura raksti
Gaidis Bērziņš
Intervija
Uz tieslietām raugos no profesionāļa, ne politiķa skatupunkta
Tieslietu ministra Gaida Bērziņa vārds "Jurista Vārda" lasītājiem nav svešs, un ne tādēļ vien, ka ar pāris gadu starplaiku viņš atkārtoti ieņēmis šo amatu. G. Bērziņš ir arī viens no žurnāla pastāvīgajiem autoriem, kura ...
18 komentāri
Ineta Ziemele
Intervija
Valstsnācija nevar uzvesties kā mazākumtautība
Tiesībsarga biroja gadskārtējā konferencē, kas norisinājās pagājušā gada 7.–9. decembrī, ar prezentāciju “Valsts­nācijas un mazākumtautību tiesību aizsardzība” uzstājās Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese un ...
5 komentāri
Liene Eglāja
Nedēļas jurists
Liene Eglāja
5 komentāri
Tiesību prakse
Eiropas Savienības Tiesa: svarīgākie spriedumi
Šajā numurā publicējam Tieslietu ministrijas Eiropas Savienības Tiesas departamenta sagatavoto pārskatu par Eiropas Savienības Tiesas (tekstā – EST un Tiesa) svarīgākajiem un interesantākajiem spriedumiem aizvadītajā, 2011., gadā.
Tiesību prakse
Personas tiesības tiesas ceļā prasīt slēgt vienošanos starp VID un nodokļu maksātāju par nodokļu strīda izbeigšanu
Likums neparedz lietās par publisko tiesību līgumu noslēgšanu taisīt spriedumu, saskaņā ar kuru iestādei vēlreiz būtu jāizdara rīcības brīvības apsvērumi. Likums paredz, ka tiesa taisa spriedumu par iestādes pienākumu noslēgt ...
6 komentāri
AUTORU KATALOGS