ŽURNĀLS Nedēļas jurists

Iespējms es drusku par citu spožumu un mūsu postu pārspīlēju, jo ir jau arī Āfrikas valstis kā Somālija un c., kurās valsts varas mūsu izpratnē vispār nav. Uz viņu fona mēs esam labklājības valsts, bet uz R-eiropas fona mēs pavisam nespīdam. Esmu runājis tur arī ar tiesnešiem, prokuroriem un advokātiem. Pirmais, kas pamanāms, ir viņu augstais izglītības līmenis un tas, ka viņi uz lietām skatās un domā viņi pavisam citādi. Jūsu piesauktais objektīvās izmeklēšanas princips nav tikai Vācijā. Arī likumā Par tiesu varu tas ir atrodams:

17.pants. Patiesība

(1) Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību.

Kāpēc domājat, ka tam nebūtu jānedarbojas krimināllietās?

Jūs pareizi rakstāk, ka problēma vispirms vienmēr ir galvās. Bet šim juristam man rādās, ka galva tiešām ir gaiša, bet tajā nozarē, par kuru viņš raksta, Latvijā valda tumsonība. Gribam mēs to atzīt vai nē, bet mēs šajā jomā esam primitīvu akmens laikmeta cilšu līmenī. Var jau teikt, ka palikt šādā attīstības stadijā ir katras tautas nacionālā juridiskā tradīcija un īpatnība, jo augstāk par zināmu ķermeņu daļu tāpat neuzlēksi, bet vai ir preizi, redzot, ka citas tautas dzīvo citādi, spītīgi negribēt atzīt savu atpalicību. Spītība un neieklausīšanās citos, kā zināms, ir viena no muļķības pazīmēm.

Ar Japānas KCL nav tik vienkārši. Jā, pirmā KCL versija (kuru izstrādāja vācietis H.Roesler pēc vācu, franču, angļu un ASV modeļiem) tika pieņemta 1890.g. un spēkā stāšanās bija paredzēta 1892.g. Taču es nemācēšu Jums konkrēti pateikt, vai viņš vispār stājās spēkā, jo KCL (tāpat kā CL) tika nosūtīts pārstrādāšanai speciālai komisijai, kura 1890.g. KCLikumu sadalīja vairākos likumos un 1899.g. KCL palika tikai neliela daļa no sākotnējā 1890.g. varianta. Vispār jāsaka, ka Japānas KCL līdz mūsdienām piedzīvojis pakāpenisku dekodifikāciju, ik pa brīdim izņemot no tā ārā kādu regulējumu, par ko pieņemts speciāls likums (piem., no franču skolas aizgūtie bankota jautājumi nonāca 1922.g. speciālā likumā ; 1938.g. pieņēma spec. likumu par SIA, kur ietekmējās no vācu 1892.g. modeļa). Pēc 1945.g. (kad Japānā pēc 2.pasaules kara parādījās stipra amerikāņu ietekme), KCL piedzīvoja daudz būtiskas pārmaiņas un pārņēma vairākus ASV komerctiesību institūtus. Piem., amerikāņi japāņiem pieprasīja lielākas izmaiņas normās par komercsabiedrību tiesībām, iespaidojoties no ASV Illinois Business Corporation Act. Kopš 1950.g. ir pieņemti vairāk kā 40 likumi, lai mainītu KCL. Šobrīd no KCL ir amputēts viss, kas attiecas uz komercsabiedrībām. Tātad, ja ir vēlme pētīt Japānas komerctiesību regulējumu, nepietiks tikai ar KCL tekstu vien. Neskatoties uz Japānas komerctiesību pārņemšanu no R-Eiropas un ASV skolām, Japānā nedak nav bijusi speciāla komerctiesu sistēma. Japāņu mentalitāte ir tāda, ka viņiem ir kauns iet uz tiesu, tādēļ galējā nepieciešamības gadījumā viņi izmanto šķīrējtiesas, kas ir daudz diskrētāk.

Ir gan. Man būs kaut kad raksts, kur es daudz atsaukšos uz austriešu, šveiciešu un vācu regulējumu un doktrīnu, salīdzinot ar mūsu CL. Tad, ja būs vēlme un laiks, varēs šo diskusiju paturpināt.

Manā ieskatā, Nedēļas jurists pareizi pielieto salīdzinošo metodi un es ar interesi lasu Māra Lejas rakstus.



P.S. KCL Darījumu daļa nevar būt pilnībā pārņemta no HGB, jo § 475 HGB ir norādīts, ka Der Lagerhalter haftet für den Schaden, der durch Verlust oder Beschädigung des Gutes…, bet § 423 UGB ir norādīts Auf die Verjährung der Ansprüche gegen den Lagerhalter wegen Verlustes, Minderung, Beschädigung oder verspäteter Ablieferung des Gutes… KCL vairāk līdzinās UGB, manuprāt

Lai gan Komerclikuma Darījumu daļa ir diezgan tieši pārņemta no Vācijas, tas vēl nedod pamatu automātiski pārņemt doktrīnu atsevišķa panta (šai gadījumā Komerclikuma 456.p.iztulkošanai). Ir jāskatās, vai LV un DE nepastāv tādas atšķirības, piem., īpašuma regulējumā (piem., ieilgums), kuras varētu novest pie atšķirīgām tiesiskajām sekām Latvijas piemērošanā. Var būt arī citi saistītie aspekti, kuri uz sitienu nenāk prātā. Un tikai tad, kad tiek konstatēts, ka atšķirības nav būtiskas, tad var teikt: jā, der. Bet tas viss prasa labu tiesību sistēmas pārzināšanu.



Starp citu, vai mēs neesam \"nozaguši\" diskusiju? :)

Paldies par papildinājumu. Par Japānas komerclikumu, man palicis atmiņā, ka viņiem bija vēl viens Komerclikums vēl pirms pašreizējā (1899.gada) Komerclikuma... Vienvārdsakot, Austrumi ir smalka lieta :)

Paldies par izsmeļošu komentāru par Japānas CL un KCL!



Es pati labprāt lasu ārzemju jur. literatūru, jo dažkārt tiesību normu var labāk izprast, zinot no kuras valsts likuma tā ir pārņemta, ja redakcija latviešu valodā nav viennozīmīga un nav pieejami citi materiāli, kas palīdzētu izprast normas saturu un mērķi. Paņemsim, piemēram, KCL 456.p.1.d., kur ir uzskaitīti prasījumi pret glabātāju par glabājumā nodotās lietas bojājumiem, bojāšanos, iztrūkumu, atdošanas nokavējumu vai bojāeju, kuri noilgst viena gada laikā. Būtu absurds secinājums, ka, piemēram, glabātajam, gadu neatdodot lietas, kas ir it kā prasījums par lietas atdošanas nokavējumu, rodas īpašuma tiesības, jo glabājuma devējam prasījums noilgst pēc gada. Pēc tam iepazinos ar vācu un austriešu (KCL 456.p. ļoti līdzinās minēto valstu regulējumu). Literatūrā ir norādīts, ka uzskaitītie prasījumi nav paplašināmi un neaptver, piemēram, īpašuma prasību. Šeit varētu kritiski apsvērt:), vai arī citas atziņas būtu izmantojamas Latvijā. Manuprāt, vairākas atziņas būtu izmantojamas šajā gadījumā.

Runājot par Japānu, šeit A.Strupiša kungam tomēr būs taisnība  Paši franču salīdzinošo tiesību pētnieki (R.David, C.Jauffret-Spinosi) par Japānu raksta šadi: Japānas Kriminālkodekss ir izstrādāts pēc franču modeļa (pieņemts 1882.g.) ; Tiesu iekārtas likums un Civilprocesa kodekss izstrādāti pamatā pēc Vācijas modeļa. Savukārt ar Civilkodeksu un Komerckodeksu nav tik vienkārši. Civilkoldekss sākotnēji izstrādāts pēc franču modeļa (CK projektu izstrādāja francūzis G.Boissonade, taču ģimenes un mantojuma tiesību daļas rediģēja japāņu juristi (kuri zināšanas bija apguvuši Francijā un tādēļ ietekmējušies no franču skolas). CK tika pieņemts 1891.g., taču tā piemērošana tika atlikta uz vēlāku laiku. 1989.g. pieņēma jaunu CK, kas no formas viedokļa ir rediģēts vecais CK, taču patiesībā tas ir daudz savādāks, jo tā izstrādātāji vairāk vadījās no Vācijas Civillikuma projekta, tādēļ Japānas CK otrā versija jau ir vācu skolas produkts, ar attiecīgu franču un citu R-Eiropas civiltiesību skolu piejaukumu. Turklāt, šis Japānas CK ir neskaitāmas reizes grozīts un papildināts ar speciālajiem likumiem. Tas jau kaut ko tomēr izsaka. Tālāk par Japānas KCL (pieņemts 1899.g.): tā pamatomodelis ir franču modelis un līdz ar to, ka KCL kaut kas nav noregulēts, piemērojami CK noteikumi, tātad, sazobe starp abiem likumiem ir milzīga. Turklāt, arī Japānas KCL ir grozīts neskaitāmas reizes un pastāv virkne speciālo likumu. Tomēr, ņemot vērā japāņu kulturālo specifiku, šie likumi tiek piemēroti dzīvē savādāk, nekā Vācijā vai Francijā, jo klāt nāk Japānas sabiedrībā esošās nerakstītās paražas un viņu tradicionālā izpratne par tiesībām un taisnīgumu kā tādu.

Japānā bija divi Civillikumi: pirmais 1890.gadā, balstīts uz frančuu (Napoleona) civilkodeksu. Tas radīja daudzas problēmas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā nebija ņemtas vērā tradicionālās nacionālās īpatnības, g-kārt ģimenes un mantošanas jautājumos. Otrkārt, tas radīja sajukumu civiltiesību un komerctiesību starpā, jo, kā Jūs pareizi rakstāt, Japānas Komerclikums ir nācis no HGB. Tādēļ 1896.gadā Japānā tika pieņemts jauns, uz vācu BGB projektu balstīts Civillikums.



Ja Jūs pievērstu pienācīgu uzmanību manis iepriekš rakstītajam ;-), tad mēs te nedebatētu par to, vai drīkst vai nedrīst lasīt ārvalstu avotus. Es nekad neesmu noliedzis to, ka ir iespējams un pat ir ieteicams idejas aizgūt, lai nebūtu jāizgudro ritenis. Par to nemaz nav ko diskutēt, jo vairāk tādēļ, ka zinātnes fundamentālā metode ir balstīties uz iepriekšējiem sasniegumiem. Salīdzināšana mums dod milzīgas iespējas iegūt jaunas zināšanas. Tas, ko es saku, ir tikai tas, ka šim jautājumam jāpieiet metodoloģiski, nevis kā tas bieži vien notiek daudzos rakstos un studentu darbos, kad ārvalsts doktrīna NEKRITISKI tiek pasludināta par Latvijas tiesību normas iztulkojumu. Piemēram, students raksta \"maksātnespējas gadījumā prokūra izbeidzas\". Es prasu - kāpēc? Students atbild: tā rakstīts vācu komentāros. Es jautāju - parādiet man Latvijas tiesību normu, no kuras kaut attālināti, kaut vai ar visdrosmīgākajām iztulkošanas metodēm varētu izdarīt šādu slēdzienu (tas bijja vēl vecā likuma laikā). Atbildē - klusums. Cits piemērs: Komerctiesību darba grupā Tieslietu ministrijā tiek piedāvāts kaut kāds risinājums no citas valsts tiesībām. Veicot modelēšanu, balstoties uz nacionālās tiesiskās apziņas īpatnībām, tiek konstatēts, ka šāda kārtība atvieglos krāpšanos. Vācijā līdz tam nav aizdomājušies, pie mums apķērīgi zēni un meitenes aizdomāsies pāris nedēļu laikā. Starp citu, es šai tēmai par nekritisku pieeju ārvalstu tiesībām pieskāros vienā polemiskā rakstā JV par Komercreģistra jautājumiem, laikam kādā 2004.gadā.



Universālas ir tikai dabaszinātnes (un arī tad vēl jautājums - vai visos apstākļos). Tiesības ir sociāli konstruēts fenomens, tās nevar būt universālas jjau pēc definīcijas, un no tā arī tās problēmas rodas.

Ja Jūs pievērstu uzmanību tai teikuma daļai, kur bijā norādīts, ka, izmantojot salīdzinošo metodi, jāņem vērā mūsu likumu regulējums un atšķirības, tad varbūt Jūsu komentārs būtu īsāks.

Attiecībā uz vēsturisko tiesību skolu un ar to saistītajiem argumentiem es piekrītu Jums tajā, ka nevar abstrahēties no LR normatīvajiem aktiem un interpretēt normu, balstoties tikai un vienīgi uz ārvalsts tiesību doktrīnas. Man šķiet, ka parasti autori salīdzina ārvalsts regulējumu ar LR regulējumu kādā jautājumā, vismaz norādot uz atšķirībām redakcijā.

Runājot par Japānu, cik atceros, tad Japānas Civillikums ir no Francijas, bet Komerclikums - no Vācijas. Rezultātā ir cita izpratne, jo CL un KCL ir parasti cieši saistīti, un dažādu principu sajaukums.

Katrā gadījumā es noteikti paskatītos normas izpratni tajā valstī, no kurienes tā ir pārņemta. Pat ja attiecīgas valsts doktrīna Latvijā dažādu iemeslu neder, var tomēr pasmelties kādas idejas, par kurām cilvēki ir domājuši un diskutējuši. Es nesaprotu, kāpēc būtu jāizgudro kaut kas no jauna, ja tas ir jau izgudrots. Man bija gadījums, ka, rakstot studiju darbu, es ilgi analizēju vienu problēmu. Pēc tam, kad man šķita, ka es pati izdomāju, ka problēmu varētu risināt, man kļuva pieejams viens avots, kurš nebija pieejams iepriekš, bet kura autors nonāk pie ļoti līdzīgiem secinājumiem ar labāku argumentāciju.

Visu cieņu Mārim Lejam par godprātīgu attieksmi savā profesijā, var novēlēt ikvienam juristam izskatīt lietas nevis formāli, bet gan pēc būtības ar mērķi izmainīt apsūdzētā attieksmi pret nodarīto pārkāpumu, panākt nožēlu un vēlmi nekavējoties laboties. Manuprāt vairāk ir jāpiestrādā pie sistēmas, kas darbībā pārkāpējam liek pierādīt savas vainas izpirkšanu.

Ai, tikai nupat pamanīju.. Jūs esat bijis tikai procesu skatītājs.. Laikam vajadzēja parunāt arī ar dalībniekiem, kam nebūt viss tik spožs neliekas. Kā jau visur, zāle ir zaļāka un meitenes smukākas tur, kur mūsu nav...

P.S. un, pasarg, Dievs, nekas no manis rakstītā nav domāts kā Lejas kunga kritika. Kā jau teicu, mana replika vispār nebija adresēta krimināltiesībām, bet tikai iezīmēja manuprāt būtisku juridiskās metodes problēmu, kura tika iepriekš pieminēta. Lai viņam veicas ne vienmēr pateicīgajā pētniecības darbā!

Un cik daudz procesos Jūs esat piedalījies? Jau daudzos, kā var noprast no Jūsu komentāriem, tad jau droši zināsiet, ka Vācijā kriminālprocesā darbojas citi kriminālprocesa pamatprincipi, to starp paredzot objektīvās izmeklēšanas principu iztiesāšanā, kas noteic būtiski savādāku tiesas darbības veidu. Un vismaz man šķiet, ka šī atšķirība ir ļoti būtiska, ja salīdzina Latviju ar Vāciju, pat tik būtiska, ka brīžiem ir grūti vai neiespējami izmantot vācu pieeju Latvijas kriminālprocesa institūtu skaidrojumā vai prakses pilnveides ieteikšanā.

Un Jūs jau droši būsiet arī dzirdējis (lasījis) par problēmām, kas ir Jūsu minētajās valstīs krimināltiesiskajā jomā, kas tiek uzsvērtas viņu literatūrā? Vai tās mums būtu jāignorē.

Jums slēpta droši vien nav arī Lietuvas pieredze, kas faktiski pārņēma Vācijas kriminālprocesuālo regulējumu un jau šobrīd saskaras ar problēmām....

Ja būtu kaut drusku objektīvs, varētu beidzot nepārspīlēt ar ārvalstu spožumu un mūsu postu.

Pirmkārt, mana sākotnējā replika bija domāta kā atbilde viena komentētāja izteiktajai tēzei, ka atsaukšanās uz citu valstu doktrīnām ir normāla prakse CIVILTIESĪBĀS. Neesmu krimināltiesību speciālists, tādēļ, baidos, nespēšu atbildēt pietiekami izsmeļoši uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem. Tomēr uzturu savu viedokli, ka salīdzinošo tiesību metodoloģija ir jāievēro, pretējā gadījumā mēs nonākam haosā.



Otrkārt, neapšaubāmi ir tas, ka mēs varam daudz ko aizgūt no valstīm, kurās tiesiskās tradīcijas ir mērāmas gadu simtos. BET - atkārtošos - mēs nedrīkstam ignorēt mūsu rakstītās normas un tiesību sistēmu, un būvēt mūsu tiesību praksi tikai uz ārvalsts doktrīnu. Ja dikti gribās braukt modernā vilcienā, kā Jūs rakstāt, tad ir jāpārņem ne vien doktrīna, ne vien atsevišķas tiesību normas, bet veselas makrokonstrukcijas. Un arī tad nebūs NEKĀDAS garantijas, ka tad mēs brauksimm modernā vilcienā. Pastāv pietiekami liela iespējamība, ka, ņemot vērā mūsu, Saviņjī vārdiem runājot, tautas gara īpatnības, modernais vagons stāvēs šķērsām sliedēm. Piemērs ir Administratīvais process, par kuru paši vācieši brīnās - kādēļ mēs esot no viņiem pārņēmuši šo visnotaļ labi izstrādāto, taču Latvijas kapacitātei un līmenim neatbilstošo likumu. Problēma ir galvās, un, kā saka sena tautas paruna, augstāk par zināmu ķermeņa daļu neuzleksi. To saka arī Vēsturiskā tiesību doktrīna :)

Visu cieņu šīs nedēļas Juristam. Viņš tiešām ir cilvēks, kurš spēs iedegt gaismu mūsu aptumšotajā krimināltiesību jomā, jo līdz šim te valdījusi tikai elles tumsonība. Pie tam šis Jurists ir tik izcils, ka savu apgaismīgu guvis ne no cilvēkiem, jo ja paskatamies uz viņa norādītajām autoritātēm, te nav gandrīz neviena (ne mūsmāju, ne ārvalstu) krimināltiesību jomas speciāista, kura idejas Jurists turpinātu, no kurām būtu smēlies savu gudrību. Pieminētā Jākobsones kundze diez vai atbilst komentāros norādītai personībai, kas īpaši būtu pievērsusies ārvalstu pieredzes analīzei u.tml. Un tieši tāpēc personiski viņu tiešām cienu kā to personu, kas nebaidoties kritizēja nepamatotās \"līdzskrējēju\" idejas, cienīja un novērtēja vietējos prātus, jo bija viena no tiem..

Citu autoritāšu Juristam paša pārstāvētajā jomā nav.... Skumji.. Interesanti, cik daudz Torgāna, Čepānes, Briedes ideju viņš izmantojis (kaut vai kritizējot) savā pēdējā laika darbā un vai tiešām neviens, neviens jomas speciālists - ne pasniedzējs, ne kolēģis nav atstājis ne mazāko iespaidu?

Žēl gan mūsu krimināltiesību jomas profesūru (kura pētījumu dziļumu, publikāciju kvalitātes u.tml.jomā nebūt nav sliktāka par nosauktajām visai cienījamām personām), gan Juristu, jo diemžēl viņš nekad ar lepnumu nespēs teikt - esmu >>>>> skolnieks.

Bet vēl ir laiks un tāpēc novēlu Juristam atrast savu autoritāti arī savas darbības jomā - droši vien ne šeit, bet kaut kur lielākā tālumā..

P.s. daļa šī emocionālā komentāra tapa pateicoties komentāriem, kuru autori, pašiem to šķiet neapzinoties, lika uz Jurista atbildēm paskatīties tā, kā, iespējams, pats autors to nemaz nav domājis.

Redziet, tas, ka ATSEVIŠĶA norma vārds vārdā sakrīt ar citas valsts normu, nav pietiekams pamats uzskatīt, ka automātiski ir pamats izmantot šīs citas valsts doktrīnu. Kāpēc? Tāpēc, ka, kā to te ļoti labi un kodolīgi aprakstīja kolēģe Baiba Rudevska, ir jāskatās ne vien normas līmenis, bet arī augstākas kārtas salīdzināšanas līmeņi (tiesību apakšinstitūts, institūts, tiesību sistēma). Jo bieži gadās tā, ka normas ir identiskas, taču ir cita norma (pat, iespējams, citā likumā), kuras kontekstā mūsu tiesību institūts kļūst pilnīgi atšķirīgs no attiecīgā ārvalsts tiesību institūta. Un, ja šī cita norma tiek ignorēta, atsauce noved pie kļūdas. Salīdzinošo tiesību metodoloģija nemaz nav vienkāršs pasākums, tas ir ļoti piņkerīgs un laikietilpīgs process, kurš prasa vienlaikus ļoti plašas un ļoti detalizētas zināšanas par VISĀM salīdzināmajām tiesību sistēmām.



Un vēl: ar gadiem nākusī pieredze man ir ļāvusi saskatīt atsevišķu vēsturiskās tiesību doktrīnas tēžu patiesumu: tiesības ir konkrētās tautas attīstības produkts. Tādēļ katras tautas tiesības ir unikālas, jo ir atkarīgas no konkrētās tautas vēstures, kultūras, apziņas līmeņa utt. Piemēram, Japāna pārņēma no Vācijas Civillikumu (vācu projekta otro versiju), praktiski vārds vārdā. Lai gan es neesmu atradis pētījumus, taču vēsturiskās tiesību doktrīnas iedrošināts uzdrošinos izteikt hipotēzi, ka Japānas civiltiesību doktrīna pietiekami būtiski atšķiras no vācu doktrīnas.

Vai esat kā skatītājs piedalījies tiesas procesos rajona un apgbala tiesas, piemēram, Vācijā vai Šveicē un Latvijā ? Nerunājot par to, ka procesa mērķi tur sasniedz daudz efektīvāk un recīzāk, starpību es salīdzinātu ar sajūtu, kad Latvijā brauc grabošā Rīgas vagonu rūpnīcā pagājušā gadsimta 80.gdos ražotā elektrovilcienā, bet R-ieropā brauc ar modernu elektrovilcienu ar ātrumu 270 km/stundā. Daži te mēģina iestāstīt, ka tas grabošais sarūsējošais vilciens ar koka sēdekļiem, kurš regularī kavē un lūzt, ir tas vienīgais un pareizais transporta līdzeklis un Latvijā arī turpmāk visiem jābrauc tikai ar tādu.

Lielākā daļa uzskata, ka pietiek konstatēt piederību tai pašai tiesību saimei un vismaz kaut kādu līdzību tiesību institūta nosaukumā, un aiziet nekritiskas atsauces bez jebkādas piesaistes mūsu tiesībām.

>Vai Jūs nevaraētu konkretizēt savu domu, par kādiem tieši institūtiem krimināltiesībās un kriminālprocesā Jūs rakstāt? Vai no Jūsu rakstītā būtu jāsaprot, ka apsūdzības institūts Latvijas kriminālprocesa tiesībās būtiski atšķiras no institūta ar tādu pašu nosaukumu R-eiropas tiesībās ? Vai gribat teikt, ka Latvijā eksistē kādas citas, būtiski atšķlirīgas tikai Latvijai vien raksturīgas apsūdzības institūta pazīmes un īpašības un mums nav pat vērts skatīties, kā apsūdzības un aizstāvības institūti darbojas R-eiropā ? Kuras valsts tiesībās tādā gadījumā Jūs atrodat līdzību ar Latviju ? Varbūt Baltkrievijas vai Kīnas, vai varbūt Latvija ir pavisam unikāla ar tikai tai vien raksturīgiem tiesību institūtiem, kuru nosaukumi ir tikai līdzīgi pēc nosaukumiem ar pārējo valstu tiesību institūtiem, bet to saturs Latvijai ir pavisam unikāls ?