ŽURNĀLS Informācija

Ekspertu grupas ziņojums

\Ievads

2000. gada 20.novembrī Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs izveidoja darba grupu, lai izvērtētu ombuda institūcijas lomu Latvijā. 2001.gada janvārī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) misija Latvijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (ANO AP) saņēma prezidentes darba grupas uzrakstīto koncepciju, kā arī lūgumu izteikt savas domas, piedāvājumus un ieteikumus. Tādēļ ANO AP un EDSO pārstāvniecība Latvijā kopīgi izveidoja ekspertu misiju, lai pētītu Latvijas Valsts cilvēktiesību biroja (turpmāk tekstā — VCB vai birojs) un ombuda funkcijas valstī.

Ekspertu misija sāka darbu 2001.gada 2.aprīlī. Tās sastāvā bija Kanādas Cilvēktiesību komitejas ģenerālsekretārs Džons Hakers ( John Hucker ), Somijas parlamentārais ombuds Lauri Lehtimaja ( Lauri Lehtimaja) , Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks; Latvijas valdību pārstāvēja Jānis Mažeiks, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Humanitāro jautājumu nodaļas vadītājs. Darba grupas sekretāra pienākumus veica EDSO pārstāvniecības Latvijā vadītāja vietnieks Nils Brenans ( Neil Brennan ). Diemžēl slimības dēļ darba grupai nepievienojās ANO/CTAKB īpašais padomnieks valsts institūciju jautājumos Braiens Bērdekins ( Brian Burdekin) .

Misijas darba grupai uzliktajos pienākumos bija norādīts, ka galvenais uzdevums ir sagatavot izpēti par Latvijas cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem un efektīvas valsts pārvaldes jautājumiem. Izpētē vajadzēja iekļaut apsvērumus par prezidentes darba grupas izstrādātajā koncepcijā iekļauto piedāvājumu izveidot Latvijā ombuda institūciju.

Ekspertu darba uzdevumu mērķi:

• pārskatīt VCB pašreizējās funkcijas, iespējas un mandātu;

• izstrādāt rekomendācijas, kā būtu jāmaina VCB funkcijas, ja Latvijā izveidotu ombuda institūciju;

• sniegt rekomendācijas, izmantojot vislabāko starptautisko pieredzi ombuda vai citās valsts institūcijās, kas darbojas tiesību aizsardzībā un sūdzību izskatīšanā un varētu būt piemērotas Latvijas situācijai;

• veikt tiesisko un juridisko procesu pārskatu, lai noteiktu visefektīvākos un racionālākos līdzekļus cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai Latvijā.

Ņemot vērā izvirzītos mērķus, ekspertu komandai lūdza sagatavot divdaļīgu ziņojumu. Pirmajā pārskata posmā ekspertu uzdevums bija izvērtēt VCB funkcijas un mandātu, tā lomu un statusu Latvijas sabiedrībā, kā arī tā potenciālās funkcijas. Ekspertu komandu lūdza noteikt tādus veidus un līdzekļus, ar kuru palīdzību varētu nostiprināt un attīstīt šo institūciju un kurus varētu izmantot uzreiz vai tuvākajā nākotnē (tas ir, rezultātu būtu iespējams sasniegt 6-8 mēnešos). Tādējādi šīm ekspertu rekomendācijām vajadzēja būt tādām, kurās nebūtu ietverta nepieciešamība veikt izmaiņas likumdošanā.

Ekspertu grupu lūdza veikt izpēti arī par visiem tiesiskajiem un juridiskajiem procesiem, kas attiecas uz tiesību aizsardzību un efektīvu valsts pārvaldi Latvijā. Pamatojoties uz šo izpēti, ekspertu uzdevums bija izstrādāt tādas rekomendācijas, kurās tiktu norādīts, kā VCB vai kāda cita jauna institūcija varētu sākt plašāku ombuda institūcijas funkciju izpildi. Šajā sakarā ekspertus aicināja piedāvāt iespējamās izmaiņas institūciju struktūrā un tiesiskajā sistēmā. Tā kā prezidentes darba grupas izstrādātajā koncepcijā ir paredzēts ieviest grozījumus likumdošanā, tā apskatīta šī ziņojuma 2.daļā.

Metodoloģija

Ekspertu rīcībā tika nodots plašs dokumentu un materiālu klāsts, tajā skaitā par Valsts cilvēktiesību biroja izveidošanos un attiecīgie tiesiskie akti. Darba uzdevumi noteica, ka darba grupas locekļiem ir jāpievērš uzmanība šādiem faktoriem:

• ANO AP, ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja un EDSO loma VCB izveidē un attīstībā;

• iepriekšējie VCB darbības neatkarīgie novērtējumi;

• donorvalstu (it īpaši Somijas, Zviedrijas un Nīderlandes) resursu ieguldījums VCB attīstībā;

• koncepcijas dokumentā izteiktā nepieciešamība paplašināt VCB funkciju spektru;

• esošā VCB direktora pilnvaru termiņa beigas 2001.gada vasarā;

• Eiropas Padomes rekomendācija Nr. 61 par vietējo un reģionālo vidutāju/ombudu lomu pilsoņu tiesību aizstāvībā;

• Māstrihtas līguma pieņemšana, kas noteica Eiropas ombuda institūcijas izveidi, un pieņēmums, ka, kandidātvalstīm kļūstot par dalībvalstīm, to ombudu institūcijas top tieši saistītas ar Eiropas ombudu vienā tīklā; un

• 2000. gada 29. jūnijā pieņemtās EP direktīvas 200/43/EP 13.pantā noteiktā prasība par “principa, kas nosaka vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām neatkarīgi no viņu rases vai nacionālās piederības, ieviešanu”, kas nosaka: dalībvalstīm ir jānosaka atbildīgā vai atbildīgās organizācijas par vienlīdzīgas attieksmes pret visām personām veicināšanu, nediskriminējot tās atkarībā no personas rases vai nacionālās piederības.