Katras valsts tiesām ir sava seja, kas tikai daļēji atspoguļojas tiesu iekārtas likumos un tiesu spriedumos. Tā ir tiesu garīgā seja, ko veido tie, kuri pilda tiesneša amatu šajās tiesās. Starpkaru posma Latvijas Senāta (1918–1940) garīgā seja, trīsdesmit senatoru veidota, bija spilgta – gudra, patriotiska, inteliģenta un daudzpusīga.1
Atsaucoties "Jurista Vārda" aicinājumam iepazīstināt lasītājus ar Latvijas tiesu vēstures spilgtākajām personībām, likās, ka pirmo lappusi šajā rubrikā varētu atvēlēt Latvijas civilprocesa klasiķim – Latvijas Senāta senatoram, Latvijas Universitātes profesoram Dr.iur. Vladimiram Bukovskim. Jo 2013. gads ir Latvijas Civillikuma gads – pirms 75 gadiem, 1938. gada 1. janvārī, šis Latvijas civiltiesību stūrakmens likums stājās spēkā, bet pirms 20 gadiem, 1993. gada 1. septembrī, Civillikums pilnā apjomā atguva spēku. V. Bukovskis bija visu Civillikuma izstrādāšanas darba grupu vadītājs, diemžēl sava milzīgā veikuma augļus neredzēja, jo mira īsi pirms likums spēkā stāšanās.
Dzīves gaitas
Vladimirs Bukovskis, senas poļu muižnieku dzimtas pēctecis,2 dzimis 1867. gada 18. (pēc vecā stila – 6.) augustā Pēterburgā. Tēvs Josifs (citviet – Jāzeps) Antons Kazimirs Bukovskis, māte – Karolina Kvjatkovska.
Kā vēlāk tika norādīts V. Bukovska dzīves aprakstā, viņam stājoties darbā Latvijas Universitātē:3 tautība – krievs, ticība – ev. luteriska, pavalstniecība – Latvijas pilsonis.
Pēc ģimnāzijas beigšanas V. Bukovskis turpinājis izglītību Pēterburgas Universitātē, ko absolvējis ar izcilību 1894. gadā, iegūstot tiesību zinātņu kandidāta grādu.
Strādājis par tiesu amatu kandidātu, sekretāra palīgu un sekretāru Pēterburgas Tiesu palātas III departamentā, kas kasācijas kārtībā izskatīja Krievijas impērijas Baltijas guberņu civillietas. 1902. gadā iecelts par Mītavas (Jelgavas) apgabaltiesas locekli, 1905. gadā pārcelts uz Rīgas apgabaltiesu tajā pašā amatā. Kopš tā brīža visa viņa dzīve, izņemot kara laiku, bija saistīta ar Latviju. Kā savā biogrāfijā rakstījis pats V. Bukovskis, esot apgabaltiesu locekļa amatā, "bija iespēja pamatīgi iepazīt Latvijas materiālās un procesuālās tiesības. 1914. gadā izdevu "Baltijas guberņu civillikumu kopojumu ar papildinājumu un komentāriem", kas bija ilgu gadu darba rezultāts, izpētot vietējo materiālo tiesību avotus, dažādu autoru pētījumus un tiesu praksi."4
1915. gadā pēc Rīgas tiesu iestāžu evakuācijas uz Krieviju V. Bukovskis tika norīkots par juriskonsultu kara resorā. Kara laikā ievēlēts par Tiesu palātas locekli, bet šajā amatā nav apstiprināts kara apstākļu dēļ.
Pirmā pasaules kara laikā V. Bukovski Krievijā arestēja lielinieki. Viņu glāba pazīšanās ar Jāni Čaksti, vēlāko Latvijas Valsts prezidentu, ar ko savulaik viņš bija kopā strādājis Jelgavā. Pēc J. Čakstes lūguma V. Bukovski apmainīja pret Latvijas komunistiem,5 un 1919. gadā viņš varēja atgriezties jau neatkarīgajā Latvijā, kur viņu iecēla Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas locekļa amatā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes