ŽURNĀLS Domu mantojums

IV. Ceturtā jautājumā – kam jāpierāda – Civīlprocesa nolikums pretēji Kriminālprocesa likumiem^[1] noteic, ka civīltiesa pati pierādījumus neievāc, bet pamato savu spriedumu uz prāvnieku iesniegtiem pierādījumiem [C. pr. n. 457. (367.) p.^[2] – Judex secundum allegata et probata a partibus judicare debet, sed non secundum conscientiam].

Tā kā civīltiesā, kur lieta grozās ap civīltiesiskām interesēm, katra puse ieinteresēta noskaidrot tiesas priekšā tos faktiskos apstākļus, uz kuŗiem tā pamato savus prasījumus, – tad šeit paceļas ļoti nopietns jautājums par pierādīšanas smaguma sadalīšanu starp pusēm, t.i. jautājums, kas gluži svešs kriminālprocesā. Šinī jautājumā jāņem vērā, ka prāvā viena puse cenšas uzturēt status quo (atbildētājs), bet otra turpretim ar tiesas palīdzību cenšas panākt status quo ante (prasītājs). Prasītājs cenšas panākt tā stāvokļa grozīšanu, kāds pastāvēja prasības celšanas laikā. Šā stāvokļa grozīšanas iniciatīvi prasītājs jau ņēmis savās rokās, iesniegdams prasības sūdzību, kuŗā lūdz tiesu palīdzēt viņam pārveidot patreizējo lietas stāvokli tā, kā tam pēc viņa domām vajadzētu būt. Viņš apgalvo, ka tagadējais stāvoklis ir nenormāls, radies aiz atbildētāja nelikumīgas rīcības, un ka tas jāgroza prasītāja norādītā virzienā. Gluži dabīgi, ka taisni viņa pienākums tā tad ir pārliecināt tiesu, ka patreizējais stāvoklis ir nenormāls un tamdēļ grozāms. Atbildētājs, turpretim, atrodas izdevīgā stāvoklī ar to, ka tam par labu runā sūdzības iesniegšanas momentā pastāvošie faktiskie apstākļi, kuŗu grozīšanu viņš nebūt nevēlas. Rīkoties, virzīt lietu pienākas tam, kas vēlas pārmaiņas un pārgrozības, bet ne tam, kas vēlas mieru, jo "semper necessitas probanti incumbit illi, qui agit". Tādēļ arī prasītāju sauc par "actor", – tas, kas rīkojas. Kāmēr šis actor nepierāda tiesai, ka patreizējais stāvoklis ir nenormāls un prasa pārmaiņas. Līdz tam laikam atbildētājs var palikt pilnīgi mierīgs, un viņam nekas nav jādara, jo "actore non probante, reus absolvitur".

Bet tiklīdz prasītājs sasniedzis savu mērķi, pārliecinājis tiesu, ka prasības iesniegšanas laikā bijušais status quo ir nenormāls un tamdēļ jāgroza, tad no šī brīža atbildētājs vairs nevar palikt mierīgs. Taisnības svaru kauss jau nosvēries par labu prasītājam; viņš iekustinājis svaru rādītāju vēlamā virzienā, un tiesa, sekojot šai virzienā rādītājam, ir spiesta pārgrozīt patreizējo stāvokli. Tagad atbildētāja pienākums, ja viņš nevēlas pielaist pārmaiņas, pārliecināt tiesu, ka prasītājam nav taisnība; viņam jācenšas virzīt svaru rādītāju atpakaļ; tagad viņam jāsāk darboties, jāceļ ierunas un tās jāpierāda, jo "reus excipiento fit actor". Tādas svaru rādītāja svārstības var notikt vairākkārt, un onus probandi šādā gadījumā katru reizi gulstas uz to pusi, kuŗai pēc lietas apstākļiem jāzaudē prāva, ja tai neizdosies pārliecināt tiesu, ka pretējās puses prasījums pamatots vai nu uz nepareiziem apgalvojumiem, vai nepietiekošiem pierādījumiem. Šie principi izteikti mūsu Civīlprocesa nolikuma četri īsos pantos, kas attiecas uz jautājumu par pierādīšanas smaguma sadalīšanu: 102. (81.) un 454. (366.) pantā,^[3] pēc kuŗa prasītājam jāpierāda sava prasība, bet atbildētājam – savas ierunas pret prasību, kā arī 202. (146.) un 829. (722.) pantā,^[4] pēc kuŗa tiesa ar aizmugurisku spriedumu piespriež prasītājam visus viņa pierādītos prasījumus.¹

Tā kā ceļot prasību, prasītājs cenšas atjaunot savas no atbildētāja aizskartās tiesības vai panākt no atbildētāja apstrīdēto tiesību atzīšanu, tad prasītājam jāpierāda: 1) ka viņam tādas tiesības pieder (prasības aktīvais pamats) un 2) ka atbildētājs tās aizskāris vai apstrīd (prasības pasīvais pamats).