ŽURNĀLS Redaktora sleja

8. Oktobris 2013 /Nr.41 (792)

Galvenais nav objekts, bet stāsts
4 komentāri
Dr.iur.
Gatis Litvins
 

Pagājušajā nedēļā un arī šonedēļ svinam Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas 25. gadskārtu. Saeimas namā 4. oktobrī šai jubilejai par godu notika konference "Latvijas Tautas frontes uzvara Augstākās padomes vēlēšanās – parlamentārisma atdzimšana Latvijā", kurā uzstājās arī juristi – kādreizējie Augstākās padomes deputāti. Dr.iur. Aivars Endziņš runāja par Augstākās padomes likumdošanas darbu, savukārt LZA loceklis Dr.iur., Dr.sc.pol. Tālavs Jundzis nolasīja referātu "Demokrātija un neatkarība".

Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska organizācija, kas apvienoja sabiedrības demokrātiskos spēkus, atbalstīja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu un demokrātiskās pārmaiņas PSRS. 1988. gada 8.–9. oktobrī Rīgā notika LTF 1. kongress, kur organizācija par saviem galvenajiem uzdevumiem pasludināja vispusīgu sabiedrības demokratizāciju, Latvijas suverenitātes nodrošināšanu, tautas garīguma atjaunotni.

1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva LTF atbalstītie kandidāti (LTF frakcijā bija 131 deputāts, bet frakcijā "Līdztiesība" – 57), bet jau 4. maijā Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju. 20. gadsimta 90. gadu sākumā uz Latvijas Tautas frontes pamata izveidojās vairākas politiskās partijas.

Tomēr šie notikumi un datumi ir tikai vēstures hronika: kas, kad un kā notika. Parasti šādi par Latvijas neatkarības atgūšanu tiek mācīts arī skolās. Vienlaikus bieži tiek aizmirsts par galveno – par emocijām, vērtībām un idejām, kas slēpjas aiz šiem vēsturiskajiem faktiem.

Tāpēc vērtīgāk varētu būt – svinēt nevis faktus, bet no konkrētajiem notikumiem izrietošas vērtības. Piemēram, Latvijas Tautas frontes dibināšanas gadadiena varētu būt tautas "brīvās gribas atgūšanas diena".

Padarīt vēsturi saprotamu un dzīvu ir svarīgi, jo kopš LTF dibināšanas šobrīd ir izaugusi "neklātienes" paaudze, kurai nav personisku atmiņu un dzīvas pieredzes par šiem Atmodas procesiem un Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas laiku. Šiem cilvēkiem (to varu teikt arī par sevi) ir diezgan sarežģīti veidot emocionālu piesaisti skaitļiem (datumiem), taču to nevar teikt par vērtībām. "Neklātienes" atmiņas par Latvijas Tautas fronti pārsvarā veido vecāku un radinieku stāsti, grāmatās lasīta informācija un televīzijā redzēti video.

Tieši tur arī esmu smēlies emocionālākos iespaidus par laiku, ko pats neatceros. Piemēram, Ēvalda Valtera runu LTF dibināšanas kongresā, kur viņš teica neaizmirstamos vārdus: "Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā –- ja tu tāda nebūtu, tad nekad daina nesvētītu mums tādus vārdus: "Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam arājam."" (Starp citu, šī runa vairākos klipos skatāma arī http://www.youtube.com.)

Lielisku atziņu žurnāla "Rīgas Laiks" šī gada augusta numurā ir teicis franču mākslinieks Kristians Boltanskis: "Nav jāsaglabā objekts, jāsaglabā zināšanas. 90% manu darbu tiek iznīcināti pēc izstādes, bet, ja es nomirtu, tos atkal varētu "nospēlēt". Kad objekta vairs nav, tad svarīgākais ir zināt stāstu."

komentāri (4)
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Magone
11. Oktobris 2013 / 10:33
0
ATBILDĒT
Katram ir jādzemdē tik bērni, cik viņš var atļauties. Šie bērni nevar vilties vai nevilties Atmodā, jo viņi nezina laiku pirms Atmodas. Viss ir atkarīgs no tā, kādu informāciju bērnu galvās ieliek vecāki. Ja vecākiem viss ir slikti, tad tāda attieksme ir arī viņu bērniem. Manā ģimenē gan pieaugušie, gan bērni ir Latvijas patrioti un laimi citās zemēs nemeklēs.
ai_bi
10. Oktobris 2013 / 15:46
0
ATBILDĒT
Cik Jūsu ģimenē ir izaudzināti bērni? Mūsu valstī visgrūtāk ir bijis tiem, kuriem ir vairāk par diviem bērniem. Un vissmagākais, ka šie bērni ir vīlušies mūsu Atmodā.
Magone
9. Oktobris 2013 / 15:52
0
ATBILDĒT
Toreiz likās, ka Atmodas gadi ilgst mūžību, tagad skatos, tie bija tikai daži gadi. Joprojām ir saglabājušies auseklīši, kurus spraudām pie apģērba, lai parādītu visiem, ka esam latvieši. Par to varēja arī atrauties pa muti. Atceros, kā cilvēki gāja uz barikādēm un citiem pasākumiem, ar zīmīti kabatā, kur uzrakstīts vārds, uzvārds, adrese, ja nu gadās nepārnākt..., kā vakarā lūdzām dievu, lai netiek ieņemts radio, jo TV jau bija ieņemta,nākošajā rītā arī radio klusēja...Toreiz īstu prieku nejutu 4.maijā un citos Latvijai nozīmīgos datumos, jo pa īstam neticēju, ka tas viss ir uz ilgu laiku.

Laimīga esmu tagad. Vīlusies neesmu nemaz, varbūt tāpēc, ka nebiju īpaši sacerējusies. Pareizi teikts, ka var vilties visā, tikai ne Atmodā. Agrā jaunībā pat prātā nenāca, ka dzīvošu tik komfortablos apstākļos, būs iespēja katru gadu braukt uz ārzemēm, glīti apģērbties, ieiet veikalā, kas pilns ar pārtiku, iegūt vairākas augstākās izglītības, strādāt tik interesantu darbu. Realitāte ir pārsniegusi visas cerības. Tādēļ man nav saprotama cilvēku vilšanās, kas esot gaidījuši no Atmodas ko vairāk. Liels paldies, visiem cilvēkiem par doto lielisko iespēju dzīvot brīvā Latvijā!
Tiesnesis
9. Oktobris 2013 / 11:13
0
ATBILDĒT
Paldies autoram, jauki uzrakstīts.

Vienīgi mulsina faksts, ka LTF sākotnēji ATTEICĀS savos mērķos iekļaut prasību par Latvijas neatkarību (prasīja tikai ,,tiesiskumu\"), pat vairāk, vairāki slavenie darboņi šādas prasības sauca laikam neatbilstošiem un ar likumu vajājamiem ultimātiem...

Tas notika laikā, kad Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, Vides aizsardzības klubs, Helsinki un arī citas mazskaitlīgas organizācijas jau pilnā balsī pieprasīja Latvijas brīvību.

Vēl šobrīd atceros, kad pārpildītā tautas saietā Arkādijas parkā, ko organizēja LNNK un VAK, runātāji izteica priekšlikumus pilnīgi norobežoties no LTF, taču vairākuma atbalstu tas tomēr neguva, jo cilvēkiem tomēr vēl bail no padomju varas, tādēļ drošāk jutās sadarbojoties valdošo varu atbalstošo LTF. Katram gadījumam.

Vēlāk Latvijas un citu PSRS valstu liktenis izšķīrās ne jau Latvijā, bet Krievijā. Un tikai pēc tam, kad bija pilnīgi skaidrs, ka PSRS ir sabrukusi, LTF ierunājās par neatkarību.

Latvijas neatkarība bija nevis izcīnīta, bet uzspiesta, jo uz to brīdi NEBIJA CITAS ALTERNATĪVAS.

Sajūtas? jā tobrīd es pats personīgi biju LAIMĪGS, taču tagad raugoties uz tiem procesiem ar izglītota un pieauguša cilvēka acīm, saprotu, ka sabiedriskie procesi ir zinātne un tehnoloģija, nevis cilvēku emocijas, iedomas vai cerības. Tas attiecas gan uz ,,neatkarības\" atgūšanu un protams arī šodienu :)
visi numura raksti
Sannija Matule
Numura tēma
Uz veselības aprūpi jurista acīm raugoties
"Ārstu un juristu nekad nevar pieaicināt par agru, par vēlu gan," pirms dažām nedēļām savā runā starpdisciplinārajā konferencē "Kurp ved likumi un tiesu prakse veselības aprūpes jomā?" atzina tiesībsargs Juris Jansons. Tieši ar ...
3 komentāri
Ilze Vilka
Numura tēma
Ārsta profesionālā brīvība
Ārsta profesionālā brīvība ir plaša un sarežģīta tēma, kura tika mazliet ieskicēta 7. Latvijas Ārstu kongresa priekšlasījumā 2013. gada 20. septembrī. Arī šī raksta mērķis ir akcentēt tēmas aktualitātes un rosināt pārdomas ...
1 komentāri
Rinalds Muciņš
Numura tēma
Ārstniecības riska fonda būtība un tiesiskie aspekti
Pacientu tiesību likums paredz pacienta tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas ...
1 komentāri
Valdis Dombrovskis
Tiesību politika
Veselības aprūpe – viena no regulētākajām jomām
Jānis Bordāns
Numura tēma
Likumdošanas aktualitātes veselības aprūpes jomā
Veselības nozares tiesībpolitikas mērķis ir nodrošināt efektīvu veselības aprūpes sistēmas pārvaldību, ieviešot adekvātu līdzsvaru starp pacientu un ārstniecības personālu viņu tiesībās un pienākumos, un sistēmas darbības ...
AUTORU KATALOGS