Par prof. Egila Levita priekšlikumu paplašināt Satversmes preambulu var diskutēt un arī strīdēties, un tas, protams, ļoti aktīvi notiek, kā to cita starpā pierāda arī šis "Jurista Vārds". Iespējams, ka šis process jau tuvākajā laikā var vainagoties ar Satversmes grozījumiem, bet tikpat ticama ir arī iespēja, ka kādu laiku lielākais ieguvums no šīs iniciatīvas būs tikai diskusija par to.
Tomēr vismaz viens rezultāts ir sasniegts jau šobrīd: ja kāds vēl izlikās to neredzam (piemēram, nepamanot otras valsts valodas referendumu), tad tagad gan tam vajadzētu kļūt skaidram – Latvijas sabiedrībā, tai skaitā juridiskajās "aprindās", ir ārkārtīgi dažādi, pat savstarpēji izslēdzoši viedokļi par Latvijas valsts pamatiem un uzdevumiem.
Protams, demokrātiskā sabiedrībā viedokļu daudzveidība ir vērtība pati par sevi. Tomēr, no otras puses, valsts attīstībai un pat pastāvēšanai noteikti nāktu par labu tas, ka lielākā daļa sabiedrības spētu vienoties par pamatprincipiem, uz kuriem balstoties tā dzīvo vienā valstī – Latvijā.
Intervijā "Jurista Vārdam" vienlaikus ar preambulas priekšlikuma publicēšanu 24. septembrī E. Levits, jautāts, vai viņa priekšlikums vēl vairāk nesašķels sabiedrību, norādīja: "Ja kāds konsolidācijas mēģinājums neizdodas, tas tikai parāda, cik patiesībā slikta ir situācija, tomēr to nepasliktina. Rīkoties pretēji – "paslaucīt problēmu zem tepiķa" – tā ir nepieņemama problēmu risināšanas metode."
Neilgajā sprīdī, kas pagājis kopš E. Levita priekšlikuma publiskošanas, diemžēl ir uzkurinātas kaislības, kas līdzinās pūpēža vai pat augoņa pārsprāgšanai. Daži diskutanti sen aizrunājušies prom no projekta (varbūt nemaz nav to lasījuši) un nonākuši līdz savstarpēju personisku apvainojumu līmenim. Šāda diskusija, kā mēdz teikt, kaut arī demokrātiskā sabiedrībā ir pieļaujama, tomēr nav īpaši lietderīga. Jo novirza no sākotnējā mērķa – vienotas valsts pamatu izpratnes veicināšanas un stiprināšanas un sabiedrības konsolidēšanas.
Ekonomikas u.c. eksaktos pētījumos, šķiet, mēdz darīt tā, ka pēc datu apkopošanas vispirms atmet galēji ekstrēmās procesu izpausmes kā (dabisku, tomēr) novirzi no normas un tad pievēršas "normālā" vidus analīzei. Tāpat, iespējams, būtu racionāli rīkoties turpmākajā diskusijā par Latvijas valsts pamatiem un uzdevumiem. Sevišķi marginālie un "kā lai es vairāk uz citu fona izceļos" viedokļi lai paliek kā krāsainas kulises saturiski argumentētai un racionālai domu apmaiņai.
Tomēr šāda mērķtiecīga diskusija acīmredzot ir iespējama ar vienu minimālu nosacījumu – ka visus, kas tajā piedalās, vieno uzskats par 1918. gadā dibināto Latvijas valsti kā sasniegumu un kopīgu vērtību, kam turklāt ir arī nākotne.
Ja izdotos vienoties vismaz par to, tad no pūpēža izsprāgušie putekļi noplaktu, sarunas ievirzītos taisnākās sliedēs, bet tuvīno valsts svētku mēnesi varētu sagaidīt ar daudz mierīgāku prātu un pacilātāku sirdi.