Apstākļos, kad sociālie tīkli aizstāj personiskus kontaktus un pašeksponēšanās modes ietvaros virtuālā identitāte bieži vien nomāc realitāti, tomēr atrodas pa kādam "dīvainim", kam visa tā ir par daudz. Ne velti cilvēktiesību lietpratēji norāda, ka tieši privātās dzīves aizsardzības līmenis atšķirībā no citām cilvēktiesībām attīstītajās valstīs samazinās, nevis pieaug. Iemesls – internets un tā neizmērojamās dzīles, kurās gluži racionāli var negribot iemantot to, par ko citādi var domāt tikai garīgās prakses ietvaros, proti – mūžīgo dzīvošanu.
13. maijā Eiropas Savienības Tiesa (EST) pasludināja spriedumu lietā C‑131/12, kas tika ierosināta pēc Spānijas Valsts tiesas iesniegtā prejudiciālā jautājuma, ko tā uzdeva, izskatot lietu, kurā pret Google korporāciju tiesājas Spānijas datu aizsardzības aģentūra (Agencia Española de Protección de Datos) un privātpersona Mario Kosteha Gonsaless (Mario Costeja González).
Spriedumā tiesa sniedz Direktīvas 95/46/EK (par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti) atsevišķu normu interpretāciju (tai skaitā, ka meklētājprogrammas darbība uzskatāma par personas datu apstrādi). Būtiskākā atziņa, kas izriet no šī sprieduma, – interneta meklēšanas rīku turētājiem ir jānodrošina, ka meklēšanas rezultātos noteiktos gadījumos neparādās saites uz interneta resursiem, kas satur personisku informāciju. Tādējādi meklētājprogrammu operatoriem būs jāpiedalās personas tiesību "tikt aizmirstam" īstenošanā interneta vidē.
EST spriedums jau paspējis izraisīt plašu interesi, tai skaitā Latvijā (skat. Dr.iur. A. Kuča pārdomas 22. maija žurnālā "Ir"). Nolēmums licis uzdot daudz jautājumu. Piemēram, cik daudz šāda dažādu datu "dzēšana" izmaksās interneta meklētājsistēmu īpašniekiem un vai līdz ar "objektīvi pamatotiem" gadījumiem nebūs arī tādi, kas patiesībā vērsti uz vārda brīvības ierobežojumiem.
Par tiesībām "tikt aizmirstam" savā ziņā runa ir arī spriedumā, ko 20. maijā pasludināja Koblencas zemes virstiesa (Oberlandesgericht Koblenz) (Lieta AZ 3U 1288/13) strīdā starp kādu dāmu un viņas bijušo dzīvesbiedru, kas turklāt ir profesionāls fotogrāfs. Spriedumā secināts, ka personas tiesības uz privāto dzīvi principā netiek pārkāptas, ja pēc attiecību beigām pie bijušā partnera paliek fotogrāfijas un videoieraksti, kuros otrs partneris labprātīgi uzņemts šo attiecību laikā. Tomēr tiesa norādīja arī uz izņēmumu: kādreizējam partnerim pēc attiecību beigām nav tiesību paturēt tādus uzņēmumus un videoierakstus, kuros bijusī simpātija attēlota intīmos brīžos, jo šāda informācija ir privātās dzīves kodola sastāvdaļa (Kernbereich des Persönlichkeitsrechts). Šādi uzņēmumi tādēļ ir jāiznīcina.
Abas šīs tiesu lietas atgādina par tehnikas progresa līdzi nestajām blakus parādībām.
Lai cik aizraujoša šķiet Artura Konana Doila attēlotā dēka ap Irēnas Adleres un Bohēmijas karaļa kopīgo foto, pirms 100 gadiem nosargāt privāto dzīvi bija acīmredzami vieglāk nekā šobrīd. Piemēram nozagt un sadedzināt vienīgo fotogrāfijas eksemplāru! Nekāda interneta, nekādu digitālu un bezgalīgi pavairojamu foto un video failu...