Biju nolēmusi redakcijas slejās karu Ukrainā vairs nepieminēt. Pirmkārt, tādēļ, ka jau vairākkārt bijām rakstījuši par šīs krīzes "tiesiskajiem" aspektiem. Otrkārt, tāpēc, ka likās – situācija uzlabojas. Ukrainas spēki ziņoja par panākumiem cīņā pret Doņeckas un Luhanskas teroristiem, savukārt Krievija bija pieklusinājusi agresīvo retoriku un Putins pēc tikšanās ar Ukrainas prezidentu Petro Porošenko Minskā izteicās par miera nepieciešamību Austrumukrainā. Tomēr tas atkal izrādījās tikai klusums pirms vētras.
Nezinu, kas būs noticis Ukrainā brīdī, kad iznāks šis "Jurista Vārds". Diemžēl ziņas, kas bija pieejamas žurnāla tapšanas brīdī, liek domāt par aizvien briesmīgāku situācijas attīstību. Krievija 27. augustā ir uzsākusi neslēptu iebrukumu savā kaimiņvalstī – ļaunākais no scenārijiem ir piepildījies.
Dienu pirms tam man laimējās būt ukraiņu populārākās rokgrupas "Okean Elzy" (skat. youtube.com, tiešām iesaku!) koncertā Dzintaru koncertzālē. Publika – galvenokārt Latvijas ukraiņi – ar Ukrainas karogiem rokās un dzeltenziliem ziedu pušķiem solistam Svjatoslavam Vakarčukam. Saucieni no zāles: "Slava Ukrainai!" Un acīmredzami izmisuši cilvēki uz skatuves, kas atklāti atzīst – ir grūti muzicēt, jo pārāk bieži jāskatās internetā ziņas no dzimtenes (tā bija diena, kad Minskā notika iepriekšminētā tikšanās). Un arī rūgti pajoko, aicinot izvest no zāles "žūriju", ja tāda uzradīsies (atsauce uz šeit notiekošo prokremlisko "Jauno vilni"). Tomēr pamazām mūzika gūst virsroku pār politiku, un sajūsminātajai publikai par prieku mākslinieki pēc programmas beigām vēl vismaz trīs reizes atgriežas uz skatuves, lai kopā ar zāli turpinātu dziedāt. Vakarčuka ieraksts tviterī nākamajā dienā: "Paldies, Latvija!"
Koncerta eiforija realitāti tomēr aizsedz vien uz īsu brīdi. Nākamajā dienā Krievijas armija neslēpjoties iesoļo Dienvidukrainā, sākot plašu uzbrukumu Ukrainas spēkiem un tādējādi no neizbēgamās sakāves glābjot brālīgos teroristus.
Šī invāzija, starp citu, notiek pat bez formālas Putina leļļu parlamenta atļaujas, kas atbilstoši Krievijas Federācijas likumiem tomēr ir nepieciešama karaspēka nosūtīšanai uz ārvalstīm. Kaut gan tas, protams, nav nepieciešams, jo gan Austrumukrainas teroristi, gan viņu darba devēji no agresīvās kaimiņvalsts Aizsardzības un Ārlietu ministrijām vienā balsī apgalvo, ka visi Krievijas Federācijas karavīri, kas devušies uz Ukrainu, to dara brīvprātīgi un sava atvaļinājuma laikā!
Gadījumā, ja kāds (piemēram, Depardjē) šiem fantasmagoriskajiem meliem censtos noticēt, neatbildēts tomēr paliek jautājums – kādā veidā Krievijas desantnieki no darba brīvajā laikā spēj tikt pie ieročiem un kaujas tehnikas, ar kuras palīdzību nogalināt savas kaimiņvalsts iedzīvotājus? Ja armijas komandieri nezina, kur atrodas viņu karavīri un kur tanki, tas normālā valstī nozīmētu vismaz kriminālatbildību, bet drīzāk kara tiesu. Tomēr Krievijas Federācijas gadījumā tiesību normas un loģikas likumi nav spēkā.
S. Vakarčuks 28. augustā tviterī raksta: "Tam, kurš aizstāv savu dzimteni, motivācija ir daudz lielāka nekā tam, kurš karo svešā zemē. Tas ir cilvēka dabā. Ukraina izturēs!" Protams.