Pēdējo gadu laikā Latvijā likumdošanā novērojami vairāki negatīvi simptomi. Šī jautājuma kontekstā un vēl jo vairāk ņemot vērā, ka šogad ir dzejnieka Raiņa 150. dzimšanas diena, pavisam vietā ir minēt viņa atziņu: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies." Tomēr, lai varētu saprast, kam ir jāpārvēršas, jākonstatē trūkumi.
Likumdošanā ir konstatējami dažādi simptomi, kuri neļauj atzīt, ka Latvijā likumdošana ir efektīva. Minēšu dažus piemērus.
Jauno Būvniecības likumu pieņēma 2013. gada 9. jūlijā, tomēr tas stājās spēkā tikai 2014. gada 1. oktobrī. Spēkā stāšanās datumu atlika divas reizes, un līdz spēkā stāšanās brīdim Saeima grozīja likumu trīs reizes.
2014. gada 25. septembrī pieņēma grozījumus Maksātnespējas likumā, paredzot, ka pēc tās mantas (mājoklis) pārdošanas, kas kalpojusi par nodrošinājumu, nodrošinātais kreditors zaudē savas prasījuma tiesības un atlikušās parādnieka saistības starp kreditoru un parādnieku līdz ar izsoles akta apstiprināšanu tiek dzēstas. "Nolikto atslēgu" grozījumiem jāstājas spēkā pavisam drīz – 1. martā. Tomēr, atkārtoti novērtējot grozījumu sekas, likumdevējs steidzamības kārtā pašreiz maina pieņemto likumu.
Savukārt 2014. gada 3. jūlijā Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos", kas stājās spēkā pagājušā gada 1. novembrī, ieviešot izmaiņas lauksaimniecības zemes tirdzniecībā. Pagāja apmēram divi mēneši, un Latvijas Pašvaldību savienība vērsās Saeimā, lūdzot mainīt jauno kārtību. Pašvaldību skatījumā, jaunā kārtība tikai bojā dzīvi vietējiem iedzīvotājiem un rada garas administratīvas procedūras. Pašvaldībām šis regulējums rada papildu slodzi un izdevumus.
Iepriekš minētie piemēri ir atsevišķi gadījumi, tomēr likumdevēja darba kārtībā ir arī patstāvīgi jautājumi, kuri nezaudē aktualitāti nevienā Saeimā. Gadu garumā jautājumi tiek apspriesti, tomēr diskusijas nekad nav noslēgušās ar stabilu atbildi. Šādi "mūžīgi aktuālie" jautājumi ir vairāki – Valsts prezidenta vēlēšanu kārtība, īpašumu restitūcija ebreju organizācijām, publisko iepirkumu kārtība, dalītais īpašums u.tml. Ir arī tādi jautājumi, kuru apspriešanas ilgums nav tik ilgs kā iepriekšējiem, tomēr arī šajos gadījumos atbildes formulēšana vai aktīva rīcība tiek atlikta – gāzes tirgus liberalizācija, atbilstoša finansējuma piešķiršana valsts aizsardzībai u.tml. Ir arī jautājumi, kas apspriesti, bet pat pēc Augstākās tiesas mudinājuma atbilde nav sniegta – lietā Nr. SA-5/2006 un atkārtoti lietā Nr. SA-5/2014 par tiesas kompetenci pārbaudīt Saeimas vēlēšanu norises tiesiskumu un lietā Nr. SKA-5/2008 par personas dzimuma maiņas atzīšanas kārtību.
Uzskaitījumu varētu turpināt, tomēr šīs slejas apjoms to neļauj. Tomēr arī no iepriekš minētajiem piemēriem var secināt, ka likumdošanā ir trūkumi. Lēmumi netiek balstīti izvērstā analīzē, un nereti tie ir emocionāli, tāpēc likumdevējam, mainoties noskaņojumam, pie viena un tā paša jautājuma jāatgriežas vairākkārt. Vairāku jautājumu ilgstoša aktualitātes uzturēšana ir saistīta ar izlēmības, atbildības un aktīvas rīcības trūkumu.
Rezultātā pārsteidzīgi pieņemti, atlikti vai nepieņemti lēmumi rada jaunas problēmas, kas prasa laika un finanšu resursus, kā arī rada nestabilitāti un nedrošību. Likumdevējam politiski jāizvērtē problēmas risinājuma varianti, kam ierēdņi un eksperti sagatavojuši izvērstu tiesisku, ekonomisku un sociālu novērtējumu. Likumdevēja lēmumiem jāatbilst vairākām īpašībām – pamatotībai, tālredzībai, atbildībai un stabilitātei.