ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

kolēģi, manuprāt jau sen ir laiks pienācis izbeigt krastiņa ēru tiesībās, nu nerullē onka vairs

Pilnīgi piekrītu, ka nepārliecinošs ir viedoklis, ka subjektīvā puse formālos sastāvos ir tikai tieša nodoma veidā.
Jau iepriekš esmu minējis, ka šāds viedoklis ir pilnīgi svešs Vācijas tiesībās, kur atzīst, ka lielākā daļa pēc mūsu terminoloģijas formālie sastāvi iespējami arī ar netiešu nodomu (sk. manu komentāru pie raksta U.Krastiņa raksta. Darbības un bezdarbības izpratne krimināltiesībās).
Arī padomju krimināltiesībās netika pausts kategorisks viedoklis, ka formālos sastāvos iespējams tikai tiešs nodoms: „Ja nozieguma sastāvs ir pēc konstrukcijas formāls, proti, likums pabeigtam noziegumam neprasa nekādu konkrētu sabiedriski bīstamu seku iestāšanos, tad, raksturojot tīšu rīcību, tiesai jākonstatē, ka persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo raksturu, tās kaitīgumu ar likumu aizsargātām sociālistiskajām sabiedriskajām attiecībām. Šie noziegumi var būt izdarīti ar tiešu un ar netiešu nodomu. Ja šādu noziegumu persona izdara ar tiešu nodomu, tad viņa, apzinoties savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo raksturu, vēlas tieši tāda rakstura nodarījumu izdarīt un apdraudēt konkrētas ar likumu aizsargātās sociālistiskās sabiedriskās attiecības. Ar netiešu nodomu realizē formālu nozieguma sastāvu persona, kas, apzinoties savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo raksturu, nevēlas apdraudēt ar likumu aizsargātās sociālistiskās sabiedriskās attiecības, bet apzināti pieļauj, ka tās tiks apdraudētas..” Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri. Rīga: Avots, 1982, 47.-48.lpp.
Arī Latvijas pirmskara juridiskajā literatūrā atsevišķos gadījumos atzīts, ka pieļaujams netiešs nodoms: „Kas attiecas uz noziedzīgās darbības iekšējo pusi, tad kā apvainošanā, tā neslavas celšanā mūslaiku tiesības prasa nodomu (animus injuriandi), kas faktiski galvenokārt vēršas uz «apņemšanos aizskart» (dolus directus), lai gan pietiek arī viena paša dolus eventualis (vienaldzība). Mincs P. Kriminaltiesības: Sevišķā daļa. Otrs pārstrādāts un papildināts iespiedums. Rīga: Latvijas Universitāte, 1939, 296.lpp.
Manuprāt, problēma ir tajā, ka U.Krastiņš sliecas subjektīvo pusi aprobežot vienīgi ar darbības veikšanas apzināšanos, bet ne darbības kaitīguma apzināšanos (tas nenozīmē, ka obligāti būtu jāapzinās nodarījuma sodāmība). Tāpēc dažkārt pavīd viedoklis, ka formālos sastāvos faktiski darbojas stingrās atbildības princips – ja persona veikusi darbību, tātad viņai par to jāatbild.
Cik nepareizs ir šāds viedoklis, uzskatāmi parāda piemērs par apzināti nelikumīga tiesas nolēmuma taisīšanu (KL 291.p.). Neviens taču nenoliegs, ka tiesnesis vienmēr apzināti ir rakstījis konkrēto spriedumu. Ja pareizi saprotu U.Krastiņa viedokli, sanāk, ka tiesnesis taču ir veicis tīšu darbību, līdz ar to subjektīvā puse jau automātiski tiek prezumēta, ja vēlāk tiek atzīts, ka nolēmums ir nelikumīgs. Bet, vai tas ir pareizi???
Turklāt jau no Krimināllikuma izriet, ka darbība kā tāda iespējama arī aiz neuzmanības. Piemēram, Krimināllikuma 95.pants paredz atbildību “par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības”, respektīvi, pati izpaušana notiek aiz neuzmanības. Līdzigi arī dažas citas normas - Krimināllikuma 108.p. 1.d. „Par meža nogabala iznīcināšanu vai bojāšanu aiz neuzmanības”, Krimināllikuma 186.p. „Par svešas mantas iznīcināšanu vai bojāšanu aiz neuzmanības”.
Līdz ar to manā skatījumā U.Krastiņa koncepcija ir stipri apšaubāma.

Atsauce uz ECT spriedumā S. Zolotuhin v Russia esošo secinājumu ir pārāk vispārināta. ECT secinājums attiecas tikai uz konkrētu lietu un tikai noteiktā aspektā. Tas nav pamatojums apgalvojumam, ka visi LAPK iekļautie administratīvie pārkāpumi atšķiras no noziedzīgiem nodarījumiem tikai kaitīguma smaguma ziņā un ar to realizācijas procesuālo formu. Piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi (spriedums lietā nr.2001-17-0106, 6.punkts), ka administratīvo pārkāpumu lietas nosacīti var iedalīt tādās, kuras: 1) pielīdzināmas krimināllietām, 2) pielīdzināmas civillietām, 3) nesatur kritērijus, pēc kuriem tās varētu pielīdzināt citai lietu kategorijai. Iespējams, ka vairākums vai pat visi administratīvie pārkāpumi Latvijas tiesībās ir pielīdzināmi krimināllietām, tomēr šādu apgalvojumu nevar izteikt bez attiecīga izvērtējuma, nenorādot vērtējuma kritērijus.

Lasot prātojumus par administratīvā pārkāpuma sastāvu, proti, ka tas jāvērtē atbilstoši formāla sastāva kritērijiem, jo “nav iespējams nodalīt darbību vai bezdarbību no [..] sekām”, “darbība un tās rezultāts iestājas vienlaikus īsākā vai garākā laika posmā”, gribas pievērsties šim jautājumam plašākā skatījumā – par formāla un materiāla sastāva atšķirībām.
Piemēram, slepkavība (KL 116.pants – citas personas tīša prettiesiska nonāvēšana) doktrīnā tiek aplūkota kā materiāla sastāva noziedzīgs nodarījums, jo tās objektīvo pusi veido arī sekas – cietušā nāve. Savukārt, piemēram, mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana (KL 185.panta pirmā daļa) doktrīnā un tiesu praksē tiek pieskaitīta formāla sastāva noziedzīgiem nodarījumiem. Kālab šajā gadījumā objektīvo pusi neveido sekas – bojāta vai iznīcināta manta? Arī minēto pantu redakcijas (to valodnieciskā struktūra) ir visnotaļ līdzīgas. Rakstā norādīts, ka mantas iznīcināšanas gadījumā (administratīva pārkāpuma ietvaros) nav iespējams nodalīt darbību vai bezdarbību no tādām sekām, kas, atsevišķi ņemot, neveido kādu patstāvīgu administratīvo tiesībpārkāpumu. Proti, “darbība un tās rezultāts iestājas vienlaikus īsākā vai garākā laika posmā”. Tomēr – kāpēc nav iespējams nodalīt? Vai “iznīcināšana” un “bojāšana” patiesībā nav sekas (nevis darbība vai bezdarbība kā tāda)? Turklāt sekas vienmēr ir saistītas ar kaut kādu cēloni, tās nevar pastāvēt pašas par sevi. Arī laikam, kādā iestājas sekas, nevajadzētu būt izšķirošai nozīmei.

Rakstā atkal skarts fundamentālais jautājums par iespējamo vainas formu formāla sastāva noziedzīgu nodarījumu un arī administratīvo pārkāpumu gadījumos. Joprojām nav skaidras atbildes, kāpēc KL 9.panta otrā daļa (“noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar tiešu nodomu, ja persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu un to apzināti veikusi vai pieļāvusi”) attiecībā uz formālu sastāvu būtībā tiek interpretēta tik šauri: “Personas psihiskā attieksme pret viņas darbību vai pieļauto bezdarbību, kas noziedzīgos nodarījumos ar formālu sastāvu ir nodarījuma objektīvās puses pazīme, var izpausties vienīgi tiešā nodoma veidā, jo nav iespējams, ka persona apzināti izdara kādu darbību, nevēloties to darīt.” Tas pats vērojams arī attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem: “Administratīvos tiesībpārkāpumus ar netiešu nodomu nevar izdarīt, jo darbība vai bezdarbība vienmēr ir apzināta un gribēta rīcība, tāpēc tā ir tīša.”
KL 9.panta otrā daļa taču satur divas kumulatīvas pazīmes: 1) persona apzinājusies savas darbības (bezdarbības) kaitīgumu un 2) persona to (t.i., darbību vai bezdarbību) apzināti veikusi vai pieļāvusi. Pirmā pazīme vispār netiek analizēta. Savukārt, ja “darbība vai bezdarbība vienmēr ir apzināta un gribēta rīcība”, tad KL attiecīgās pantu redakcijas būtu liekvārdīgas.
Ja akceptētu šādu interpretāciju, tad var tikai piekrist apgalvojumam, ka “prezumējamās vainas un stingrās atbildības princips pamatnostādnēs ir iestrādāts KL 9. panta otrajā daļā”. Formāla sastāva gadījumā būtu lieki aplūkot (un īpaši pierādīt) apsūdzētā vainu. Ja tiek pierādīta attiecīga darbība (bezdarbība) un to var izdarīt "tikai ar tiešu nodomu", tad secinājums par vainu ir acīmredzams.