ŽURNĀLS Tiesību politika

Tieslietu ministrijas tiesību politikas sektora pienākumi aptver divus nozīmīgus darbības virzienus: visu izpildvaras izstrādāto tiesību aktu projektu tiesiskuma izvērtēšanu, sagatavojot par tiem vērtējumu atzinuma formā (tiesību akta projekta atbilstība Latvijas tiesību sistēmai un augstākam normatīvam aktam, Eiropas Savienības un starptautisko saistību ievērošana, anotācijā ietvertais pamatojums tiesību akta pieņemšanai, tiesību normas adresāta tiesību ievērošana un juridiskā tehnika), un tiesībpolitikas veidošanu atsevišķās tiesību nozarēs – valststiesībās, civiltiesībās, krimināltiesībās, kā arī politikas attīstību rūpnieciskā īpašuma, datu aizsardzības, maksātnespējas, nekustamā īpašuma un sodu izpildes jomā.

Tiesību sistēmas pamatvērtību un integritātes sargāšana

Tieslietu ministrijas būtisks uzdevums ir rūpes par Latvijas tiesību sistēmas attīstību un valdības ietvaros izstrādāto tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektu kvalitāti. Jau vairāku gadu garumā tiek diskutēts par to, ka pieņemto normatīvo aktu grozījumu skaits un to kvalitāte negatīvi ietekmē tiesisko stabilitāti un regulējuma efektivitāti, tādējādi ne vienmēr tiek sasniegti nospraustie politikas un nozaru reformu mērķi. Tieši tāpēc 2014. gada 26. augustā Ministru kabinets apstiprināja Tieslietu ministrijas sagatavoto ziņojumu par priekšlikumiem ārējo normatīvo aktu grozījumu skaita samazināšanai, kas ietvēra pasākumus arī normatīvo aktu kvalitātes uzlabošanai, tādējādi nosakot pamatus tiesiskajai stabilitātei un normatīvā regulējuma skaidrībai un saprotamībai.

Tomēr jāsecina, ka šī uzdevuma izpildē vēl ir daudz darāmā. Valsts pārvalde un likumdevējs nav būtiski mainījis pieeju, kā sasniegt nospraustos politikas mērķus, attiecīgi pievēršot lielāku uzmanību likuma piemērotāju izglītošanai, iestādes faktiskās rīcības kvalitātes uzlabošanai un sabiedrības informēšanai par regulējuma mērķiem. Tā vietā joprojām dominējošs ir uzskats, ka jebkura problēma ir atrisināta, pieņemot jaunu likumu vai Ministru kabineta noteikumus. Šāda rīcība, nepievēršot uzmanību normu piemērotājiem un sabiedrības informēšanai, rada risku, ka normatīvā regulējuma grozījumi ir tikai iluzors situācijas uzlabojums, kas nesasniedz rezultātu, jo īpaši, ja tas noticis steigā. Šeit vietā ir retorisks jautājums – ko dod jauna tiesību norma, kas ir iecerēta kādas problēmas risināšanai, ja tās piemērotājs neprot to piemērot, bet normas adresāts nezina par tās eksistenci?

Lai arī valdība akceptēja Tieslietu ministrijas sagatavotos rīcības virzienus izpildvaras izstrādāto projektu skaita mazināšanai, statistika liecina, ka izstrādāto dokumentu projektu (likumi, noteikumi, rīkojumi, politikas plānošanas dokumenti u.c.) skaits nav būtiski samazinājies un steidzamības kārtā virzīto projektu skaits turpina saglabāties. Tā 2014. gadā valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināti 947 dažādi dokumentu projekti (projekti tiek nodoti izskatīšanai reizi nedēļā, un to izvērtēšanas laiks ir divas nedēļas), savukārt ārpus šīs sistēmas ministrija steidzamības kārtā izskatīja vēl 628 projektus (projektu iesniegšanas veids nav regulēts, un to izvērtēšanas laiks parasti ir divas līdz piecas dienas). Savukārt 2015. gadā līdz 1. oktobrim (pirmie deviņi mēneši) valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināti 750 projekti, bet papildus Tieslietu ministrijas izvērtējumam tika nodoti 395 steidzami projekti. Tas nozīmē, ka 2015. gadā var prognozēt ap 1000 projektu valsts sekretāru sanāksmes ietvaros un apmēram 530 projektus, kas tiks nosūtīti ministrijai papildus, parasti kā steidzami. Turpmāk apskatāmā statistika liecina, ka, lai arī likumu un noteikumu skaitam pēdējo gadu laikā ir tendence samazināties, kopējais izpildvaras izstrādāto dokumentu projektu skaits vismaz pēdējo divu gadu laikā ir saglabājies gandrīz identisks.