ŽURNĀLS Diskusija

Vai tiešām slimnīcai visi pacienti ir TIK vienlīdzīgi, kā apgalvojot? Vai tiešām pacients Vējonis slimnīcā nebauda nekādas statusa priekšrocības un iespējas? Pasarg dievs, man nav žēl, un vēlu viņam veselību, taču netop skaidrs, ka dažos aspektos visi pacienti ir vienlīdzīgi, bet citos - atkarībā no statusa - pat ļoti atšķirīgi.

Normatīvie akti neparedz sniegt masu medijiem informāciju par pacientu veselības stāvokli bez viņu piekrišanas un slimnīcai nav tiesību pieļaut izņēmumus.

Tiktāl jau nu būtu skaidrs, ka medijiem un sabiedrībai nav jāstāsta viss, kas notiek slimnīcā. Taču - kurš ir noskaidrojis, ka VP stacionējoties šādu piekrišanu nav devis? Otrkārt, VP nav vienkāršs pacients (piedodiet - mana pārliecība), par kuru sabiedrībai nav pamatota interese.
Abstrahējamies - ko tad, ja prezidentu (nu tādu abstraktu, ne mūsu konkrēto) ieliktu stacionārā, lai ārstētu no alkohola vai narkotiku atkarības. Piemēram, dzer kā traks, jāārstējas, sievu iekausta. Vai sabiedrībai ir pamatota interese zināt, ka valsts augstākā amatpersona sirgst ar šādu atkarību? Acīmredzot teiksiet, ka nav vis, un lai prezidents kā pacients mierīgu sirdi ārstē savus netikumus, ja?

Nu tiešām neuzskatu, ka sabiedrībai jāziņa Vējoņa kunga asins analīžu rezultāti un cik daudz šķidruma viņš dienā izdzer un izčurā, taču lielos vilcienos, manā ieskatā, ja lieta tik nopietna, informācija būtu sniedzama.

Manuprār, jūs korekti norādāt, ka vajadzētu zināt. Tas netiek noliegts; šis jautājums ir atbilstoši jārisina, lai novērstu divas galējības - sabiedrības neziņu un valsts prezidenta privātās dzīves neesamību veselības jomā.
Tāpat korekta ir norāde, vai ir ziņas par piekrišanu datus publiskot un apmēru. Manā rīcībā tādu ziņu nav, līdz ar to raksta beigās ir hipotēze par šīs piekrišanas esību PSKUS rīcībā, kas pieļautu publikācijas un vienlaikus izskaidrotu atšķirīgās rīcības.

Piekrītu viedoklim, ka likuma “Par valsts noslēpumu” 5.panta 6.punkts aizliedz ne tikai piešķirt valsts noslēpuma statusu informācijas par valsts vadītāju veselības stāvokli, bet arī citā veidā ierobežot tās pieejamību. Tas atbilst arī Satversmes tiesas veiktajai šā likuma 5.panta 5.punkta interpretācijai: “Šā likuma 5.panta piektais punkts aizliedz ne vien piešķirt valsts noslēpuma statusu, bet arī jebkādā veidā ierobežot pieejamību informācijai par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un citu darbinieku atalgojumu. Tāpēc informācija par vadības līgumā paredzēto atalgojumu nedrīkst būt konfidenciāla.” Tātad prezidenta kā pacienta tiesību uz privātās dzīves aizsardzību ierobežojums “ir noteikts ar likumu” (protams, var diskutēt par šīs normas atbilstību minētajam kritērijam).
Nav gan īsti skaidrs, ko saprast ar jēdzienu “veselības stāvoklis”. Interpretācijas iespējas te ir plašas, sākot no “vesels/slims”, “darbspējīgs/darbnespējīgs” un beidzot ar Pacientu tiesību likuma 4.panta 3.daļā esošo plašo skaidrojumu. Šajā aspektā būtiska nozīme varētu būt samērīguma principam.

Sk. Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 04-02(99), 2.punkts. http://likumi.lv/ta/id/136658

Pateicos par komentāru; ir pozitīvi, ka pastāv pretēji viedokļi, kas attiecīgi rosina diskusijas.
Pirmkārt, netiek apšaubīts jauna tiesību teorētiķa norādītais, ka lex posterior generalis non derogat legi priori speciali, tomēr tiek noliegts, ka šī norma ir uzskatāma par vecāku speciālo normu šādā kontekstā. Domājams, ka nav nepieciešams izskaidrojums, ka šis ir mijiedarbības izvērtēšanas pamatsolis. Likuma “Par valsts noslēpumu 5.panta 6.punktā norādītie jēdzieni “valsts vadītājs”, “veselības stāvoklis”, “zinas” paši par sevi nerada speciālās normas prezumciju.

Nevar piekrist no komentāra autora norādītā izrietošajam, ka “ierobežot pieejamību informācijai” ir jāskata atrauti no likuma mērķa. Likums turpmāk nereglamentē informācijas pieejamības ierobežošanu, bet no tā neizriet, ka informācija kļūst brīvi pieejama. Lasot Informācijas atklātības likumu kontekstā (ne tikai norādīto normu), izriet zemākais.
Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktu nav lasāms atrauti no 5.panta pirmās daļas, kas nosaka ierobežotas pieejamības informācijas loku. No panta piektās daļas izriet, ka ierobežotu pieejamību var noteikt uz gadu, izņemot, kad tas izriet no likuma. Tas, ka informācijas pieejamību neierobežo Informācijas atklātības likuma izpratnē, nenozīmē, ka informācija ir pieejama. Šī paša likuma 8.pants paredz, ka informācija par fiziskās peronas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu. Uz brīdi, kad likums ir pieņemts, LV saistības no ECPAK (spēkā no1997.g) (FPDAL ir no 2000.). Tādēļ - tiktāl, ciktāl jautājums skar ar personas veselību saistītos datus, likumdevējs ir apzinājies šo datu raksturu un kļūst diskutabls, vai norma ir speciāla rakstura. Jau uz 1997.gadu vairāk nekā 20 gadus ECT judikatūrā ir iedibināti valsts pozitīvie pienākumi. Papildus tam, ir atzīts, ka arī nesamērīga iejaukšanās personas privātajā dzīvē var notikt, ja pieņemts atbilstošs likums (norma). Šīs normas esība per se nepadara iejaukšanos tiesisku. Tulkojot tiesisko regulējumu tādā veidā, kā norādījis komentāra autors, nonākam situācijā, kur informācija par prezidenta veselības stāvokli ir pieejama tiktāl, ciktāl to pieļauj Informācijas atklātības likums. Saskatīt samērīgumu ir vairāk nekā apgrūtināti, kas norāda uz tādu normas interpretāciju, kas rada potenciāli nemapamatotu tiesību aizskārumu.