Īss ieskats kriminālsodu evolūcijā
Vēsture pierāda, ka soda evolūcija dažādos laikmetos ir bijusi ļoti sarežģīta. Jau kopš cilvēces pirmsākumiem pastāv sods kā tāds, taču izpratne par tā mērķi, uzdevumiem un izpildes veidiem gadsimtu gaitā ir būtiski mainījusies.
Viens no senākajiem atšifrētajiem garajiem rakstiem pasaulē ir babiloniešu likumu kodekss, kas tiek datēts ar 1772. gadu p.m.ē. To izdeva sestais Babilonijas valdnieks Hammurapi. Kodekss galvenokārt balstījās uz taliona jeb līdzvērtīga soda principu (aci pret aci, zobu pret zobu, kāju pret kāju) un asinsatriebības principu.1 Sods, kuram bija izteikts atriebības un iebiedēšanas raksturs, cilvēces vēsturē pastāvēja vēl ilgi un nereti tika izpildīts izsmalcinātās un briesmīgās formās.
Viduslaikos (5.–15. gs.)2 sodu izpilde balstījās uz Dieva gribu, vēlāk – karaļa gribu. Pamatā tajā laikā ar sodu izprata ciešanu izpildi par ļaunas darbības izdarīšanu. Arī tā sauktajā apgaismības laikmetā (17.–18. gs.) par soda mērķi galvenokārt uzskatīja atmaksu par nodarījumu, bet tieši šajā laika periodā radās mācība par sabiedrisko līgumu, kuram bija milzīga ietekme jaunās krimināltiesību izpratnes veidošanā.
Pirmie cietumi bija pazīstami jau senajā Ēģiptē un Ķīnā, bet līdz pat vēlīnajiem viduslaikiem Eiropā (12.–15. gs.)3 tie netika uzskatīti par soda izpildes vietām, jo cietumsods kā tāds nepastāvēja. Sākotnēji cietumus galvenokārt izmantoja kā pirmstiesas ieslodzījuma vietas, lai pēcāk noziedznieku izvestu publiskā laukumā un sodītu. Cietumi kā brīvības atņemšanas soda izpildes vietas radās krietni vēlāk.
Uzskata, ka pirmais modernas ievirzes cietums tika atklāts 1575. gadā Londonā, vēlāk 1595. gadā – Amsterdamā.4 Līdz ar cietumu izveidošanos mainījās arī soda piemērošanas skaidrojums. Sods vairs neizrietēja no Dieva gribas, un jaunajā teorētiskajā skaidrojumā soda galvenais uzdevums bija sabiedrības aizsardzība no tās ienaidniekiem.
Pirmais cietums Londonā netika saukts par cietumu, jo tobrīd nepastāvēja doma kādu sodīt, ievietojot cietumā. Angliju šajā laika posmā pārpludināja klaidoņi un ubagi. Ne bargi sodi, ne arī labdarības pasākumi nespēja šo problēmu atrisināt. Baznīcas pārstāvji uzskatīja, ka šie cilvēki organizēti jāiekļauj darbā un jāsagatavo kādai profesijai, jo lielākā daļa klaidoņu un ubagu par tādiem bija kļuvuši nevis pēc pašu gribas, bet gan tāpēc, ka nebija spējuši atrast nodarbošanos un dzīvesvietu. Pēc baznīcas pārstāvju lūguma karalis Eduards VI 1553. gadā Londonā5 atklāja darba namu klaidoņiem un citiem bezdarbniekiem. Vēlāk šādus darba namus sāka dēvēt par labošanas namiem. Šāds klaidonības un bezdarba apkarošanas pasākums izrādījās efektīvs, tāpēc šādas iestādes sāka organizēt arī citviet pasaulē.
Amsterdamā 1595. gadā6 tika atklāts pirmais vīriešu cietums jeb pārmācības nams. Šādā cietumā valdīja stingra kārtība un administrācija ar dažādām metodēm centās panākt ieslodzīto labošanos ar darba palīdzību. Darbs bija obligāts un tika atalgots. Daļu aprēķinātās naudas ieslodzītie varēja saņemt un izlietot soda izciešanas laikā, daļu – atbrīvošanas dienā. Divus gadus vēlāk, 1597. gadā,7 tika izveidots cietums arī sievietēm. Atšķirībā no vīriešu cietuma sieviešu cietums tika dēvēts par "vērpēju namu", un, līdzīgi kā vīriešu cietumā, ieslodzītās sievietes tika nodarbinātas.
1603. gadā Amsterdamā8 tika atvērts arī tā sauktais slepenais pārmācību nams, kas bija paredzēts turīgu pilsoņu bērniem (zēniem). Šādā namā tika noteikts samērā stingrs režīms, iekļaujot skolu, reliģisko audzināšanu un zināmu fiziskā darba slodzi. Šādā namā bērni tika ievietoti pēc vecāku lūguma un vecākiem bija jāmaksā uzturēšanās izdevumi. Daži autori uzskata, ka šis Amsterdamas cietums bērniem ir vērtējams kā mūsdienu nepilngadīgo cietuma priekštecis.
Amsterdamas cietumi nebija vienīgie, kuros ieslodzītos iesaistīja labošanas un pāraudzināšanas pasākumos. Simts gadus vēlāk, 1703. gadā, pāvests Klemens XI uzdeva Romā izveidot jauniešiem paredzētu Sv. Mihaila cietumu,9 ko latviešu valodā varētu tulkot kā "ļauno zēnu nams". Šajā cietumā, ievērojot klusēšanas prasību, notiesātie strādāja kopējās darbnīcās, bet brīvajā laikā un naktīs tika izvietoti šaurās vienieslodzījuma kamerās. Līdzīga kārtība bija arī 1773. gadā atklātajā Ģentes jauniešu cietumā.
Savukārt, vispārīgi vērtējot dažādu tiesībzinātnieku uzskatus par cietumu rašanos, jāteic, ka neviens no skaidrojumiem nesniedz izsmeļošu un pārliecinošu atbildi par cietumu izveidošanās cēloņiem, tie neatbild arī uz jautājumu, kāpēc tika ieviestas tieši šāda veida iestādes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes