Šī raksta mērķis ir sniegt pārskatu par Starptautiskās sporta arbitrāžas tiesas kompetenci un strīdu izšķiršanas kārtību tajā.
2015. gada 12. novembrī Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (International Association of Athletics Federations) lēma par Krievijas Vieglatlētu federācijas (All-Russian Athletic Federation) dalības pagaidu apturēšanu asociācijā, kā rezultātā Krievijas vieglatlētiem aizliedza piedalīties olimpiskajās spēlēs.1 Šāds lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Pasaules Antidopinga aģentūras neatkarīgās komisijas pirmo ziņojumu.2 Tam sekoja vairāki citi lēmumi, pasākumi, ziņojumi un pētījumi.3 2016. gada 15. jūlijā 67 Krievijas vieglatlēti iesniedza Starptautiskajā sporta arbitrāžas tiesā (turpmāk – CAS)4 apelācijas sūdzību par visiem Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas lēmumiem. Tajā pašā dienā Krievijas Olimpiskā komiteja (Russian Olympic Committee) un tie paši 68 vieglatlēti iesniedza arī prasības pieteikumu CAS, tostarp lūdzot atļaut tiem vieglatlētiem, kuriem nav piespriesta diskvalifikācija par dopinga lietošanu, startēt olimpiskajās spēlēs.5 CAS noraidīja gan apelācijas sūdzību, gan šķīrējtiesas prasības pieteikumu.
Ne tikai šis piemērs, bet arī citi, kas šobrīd izskan publiskajā telpā, rada interesi par sporta strīdu izšķiršanu CAS, tādēļ šī raksta mērķis ir sniegt īsu ieskatu par CAS kompetenci un strīdu izšķiršanas kārtību šajā šķīrējtiesā.
Sporta šķīrējtiesa
1980. gadā kāds Taivānas atlēts iesniedza prasības pieteikumu ASV tiesā, lūdzot Leikplesidas olimpiskajās spēlēs Taivānas sportistiem atļaut piedalīties zem sava karoga, savās formās un ar savu himnu.6 Pirmās instances tiesa lēma par labu prasītājam, netieši nosakot, ka Taivānas sportisti tiek diskriminēti, pamatojoties uz viņu nacionalitāti. Tomēr apelācijā lēmums daļā tika atcelts. Šī bija viena no pirmajām lietām, kas iezīmēja vajadzību pēc vienota, ātra, efektīva un neatkarīga foruma sporta strīdu izšķiršanā. Ja sākotnēji strīdi vairāk bija saistīti ar politiskām norisēm, kā Taivānas sportista lietā, vēlāk, attīstoties profesionālam sportam un tam komercializējoties, bija nepieciešamība pēc speciālas sporta tiesas.
Tādējādi 1983. gadā pēc Starptautiskās Olimpiskās komitejas iniciatīvas tika pieņemti CAS statūti, kas stājās spēkā 1984. gada 30. jūnijā. Starptautiskā Olimpiskā komiteja (International Olympic Committee) pilnībā sponsorēja šo šķīrējtiesu, kā arī iecēla tās dalībniekus un bija tiesīga grozīt CAS statūtus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes